Morālais garants. 2. Universalitāte un reitingi

Morālais garants ir svētība. Pateicoties morālā garanta klātbūtnei, cilvēku darbība kļūst kaismīgāka, radošāka, pilnvērtīgāka, mērķtiecīgāka, enerģiskāka, patriotiskāka, pašapzinīgāka. Cilvēki uzticas garantam. Cilvēki apzinās, ka garants nepieļaus viņu darbības nepamatotu noniecināšanu, kā arī māžošanos un kroplības attiecīgajā darbības sfērā. Garants ievērojami kāpina atbildības sajūtu cilvēku darbībā. Turpretī tad, ja ir informācija par garanta neesamību, daudzi savā darbībā var iet pa vieglāko, vienkāršāko, neprecīzāko, nepilnīgāko ceļu.

Ja sociāli politiskajā sfērā garants ir valsts institūcijas un to vadītāji (piem., Valsts prezidents, premjerministrs), tad pārējās dzīves sfērās garants var būt atsevišķas izcilas personības un attiecīgās sfēras visaugstākās instances. Piemēram, zinātnē garants var būt Nobela prēmijas laureāti. Padomju laikā Latvijā zinātnē garants bija Zinātņu akadēmijas institūti.

2018.gada 6.augustā portāla „Delfi” rubrikā „Versijas” publicēja Jura Iljina rakstu „Nav labklājības bez ieguldījumiem izglītībā”. Autors portālā pasniegts kā „RTU eksperts universitāšu reitingos”. Tātad viņš saņem algu par augstskolu „reitingošanas” analītiku.

Priekš manis tāda amata esamība bija jaunums un liels pārsteigums. Liekas, to pašu var teikt arī citi „Delfi” lasītāji. Internetā neizdevās noskaidrot vēl kādu universitāšu reitingu ekspertu Latvijā. Sastopami tikai augstākās izglītības eksperti. Tādi ir arī citās zemēs. Viņus piesaista reitingu sastādīšanā.

„Reitingošana” ir „baltās” rases inteliģences mānija. Tā ir „baltas” rases inteliģences pagrimuma izpausme. „Baltā” rase bez „reitingošanas” mierīgi dzīvoja tūkstošiem gadu. „Reitingošana” sākās tikai XX gs. nogalē, kad „baltās” rases pagrimumam jau bija baismīgs līmenis un tas izpaudās ne tikai „reitingošanas” mānijā. Augstskolu „reitingošana” sākās tikai mūsu gadsimtā.

Kā zināms, ar „reitingošanu” aizraujas ne tikai augstākajā izglītībā. Nav tik viegli pateikt, kādos dzīves segmentos tagad nav reitingu. Iespējams, reitingu nav publiskajām tualetēm, oficiāli reitingi nav „prieka mājām” un to personālam. Pārējam visam ir reitingi. Tādi ir pat rakstniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem. Labi, ka „reitingošanas” ēru nepiedzīvoja Homērs, Dante, Šekspīrs, Gēte, Tolstojs, Dostojevskis, Aspazija, Rainis, Purvītis, Rozentāls, Markss, Einšteins, Freids, Jungs un citas radošās personības. Nav ticams viņu atbalsts „reitingošanai”. To atbalsta tikai pelēcības, trešās, ceturtās šķiras kadri. Bet pats galvenais ir tas, ka „reitingošana” ir efektīvs instruments visdažādākā veida manipulācijām. Ar reitingiem plaši manipulē politikā, biznesā. Vajadzīgo reitingu var pasūtīt, nopirkt. Ar „reitingošanu” var labi pelnīt. To visu tagad izmanto arī apsviedīgi latvieši bez liela prāta.

„Reitingošana” ir kļuvusi „baltās” rases inteliģences pašapmānīgas darbības sfēra. Tai ir vajadzīgs garants, lai pašapmānība neapdullinātu visu sociumu.

Garants noteikti ir vajadzīgs „reitingošanai” augstākajā izglītībā. Latvijā noteikti ir vajadzīgs. Citās zemēs tāds garants ir sastopams. Garanta misiju uzņemas īstas universitātes, kuras smejas un ironizē par augstākās izglītības iestāžu reitingiem. Internetā lasāmi daudzu rektoru, profesoru sarkastiskie izteikumi par zinātnieku un viņu grāmatu reitingiem, kā arī par „reitingošanas” māniju vispār.

Tikai postmodernistiski āksti var teikt, ka augstākajā izglītībā reitingi ir svarīga un vajadzīga lieta. Visā pasaulē normāli cilvēki reitingus uzskata par jauno laiku pagrimuma pazīmi: mākslīga trokšņa taisīšanu, lai apmuļkotu sabiedrību un tai iesmērētu kaut ko bālu un viduvēju. Gandrīz visi saprot, ka reitingi neatspoguļo realitāti. Taču gandrīz visi kā apmāti interesējas par reitingiem un tos izmanto augstskolas izvēlē.

Latviešu varas inteliģence, saprotams, ir reitingu fane. Tā negrib dzirdēt, ko par reitingiem saka Oksfordā, Kembridžā, Sorbonā, Harvardā un citās īstās universitātēs. Īstenībā reitingi ir vajadzīgi tikai tādām diplomu tirgotavām kā LU, RTU, BSA, „Turībai”, kuras nīkuļo bez zinātnes un ar šarlatāniem docētājiem, bet vēlas pelnīt miljonus.

„Reitingošana”, atkārtoju, ir pagrimuma izpausme. Un tas izsaka daudz. Pagrimuma struktūrā vienmēr ietilpst nevērīga, nicīga, naidīga vēršanās pret kaut ko vispāratzītu un vispārcienītu kultūrā. Tas var notikt apzināti, un tas var notikt arī neapzināti.

„Reitingošana” neapzināti vēršas pret tādu kultūrā vispāratzītu un vispārcienītu fenomenu kā ūnikums – vienīgais, vienreizējais, kaut kādā ziņā viens vienīgais, ne ar ko nesalīdzināms. „Reitingošana” principā ir unifikācija – vienveidošana, līdzīgu objektu daudzveidības samazināšana, vienveidības panākšana. „Reitingošana” faktiski izskauž skaistāko un vērtīgāko, kas var būt cilvēku dzīvē; proti, izskauž iespēju būt unikālam. „Reitingošana” tāpat ir neapzināta ņirgāšanās par liberālisma un humānisma tādu svētumu kā cilvēka individualitāte. „Reitingošana” pret cilvēku izturas kā pret klonētu būtni, atmetot individuālismu kā morālo, politisko un sociālo pasaules uzskatu.

Tas viss pilnā mērā attiecas uz universitāšu reitingiem. Ikviena universitāte ir unikāla mācību iestāde. Tajā nestrādā klonētas „dollijas”, bet strādā cilvēciski unikāli darbinieki. Unikālajā mācību iestādē unikāla ir katra katedra, fakultāte, katrs zinātniski pētnieciskais institūts. Unikālas ir profesoru zinātniski pētnieciskās intereses un to tematika, unikālas ir viņu sarakstītās monogrāfijas, unikāli ir universitāšu zinātniskie žurnāli un rakstu krājumu sērijas.

Protams, to saprot katrs normāls cilvēks. Taču normālu cilvēku skaits „baltajā” rasē strauji samazinās, un „reitingošanas” izbaudīšana pašapmānīgi turpinās. Rietumu civilizācijas augstākās izglītības garantus Oksfordu, Kembridžu, Sorbonu, Harvardu respektē tikai „baltās” rases garīgi veselā inteliģence.

Novērtē šo rakstu: