Iesaki rakstu: 
Mūsdienu sabiedrībā sev uzmanību visvairāk pievērš tie, kuri kliedz visskaļāk, izvēlas košākos plakātus, un kļūst par skabargu kādā pirkstā, turklāt, izmantojot vien emocijas un pašizdomātas aksiomas, kam nav nekāda zinātniska pamatojuma. Arī paši kliedzēji ir ļoti tālu no apspriežamās tēmas un viņus vada, visticamāk, vēlme izpausties, vai kādi senāki pāridarījumi, citiem vārdiem – vēlme banāli atriebties…
Kārtējo reiz mednieki spiesti uzklausīt pārmetumus par to, ka apsaimnieko medījamo dzīvnieku populācijas, turklāt dara to pamatojoties uz zinātnieku un jomas speciālistu atzinumiem un rekomendācijām. Arī parlamenta institūcijas tiek apbērtas ar apgalvojumiem, kas satur bieži vien sagrozītu informāciju un līdz ar to tiek kavēta objektīva lēmumu pieņemšana.
Kliedzējos ieklausās vairāk nekā zinātniekos
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks pauž viedokli, ka speciālistu atzinumi un zinātnieku pētījumi medību jomā tiek uzklausīti, taču… bieži vien netiek ņemti vērā pretēji skaļo kliedzēju emocionālam savārstījumam.
"Pārsteidzošākais, ka šajos cilvēkos ieklausās, gan valsts iestādēs, gan parlamentā. Vai tiešām tāpēc, lai paši nekļūtu par šo kliedzēju upuriem un izliktos par labiņajiem, bet tiem, kuriem nekaunības vairāk, arī iespēju vairāk? Jā tie, kuri izmanto pētījumus un rīkojas saskaņā ar vispārpieņemtajām normām, taču nekliegs, uzvedīsies pieklājīgi, nevienu neterorizēs un nestaigās ar plakātiem gar durvīm. Tādi nebūs arī mednieki, kuriem vienīgā iespēja ir paust viedokli civilizētā formā. Savukārt pretējās nometnes pārstāvjiem rokas ir brīvas un skandalozas izdarības būtībā ne ar ko nedraud – pat krāsas spaini uzgāžot uz galvas vairāk par protokolu par sīko huligānismu neuzrakstīsi. Pašreizējās likumdošanas dēļ pat par neslavas celšanu iesūdzēt kliedzējus tiesā ir sarežģīti. No vairākiem simtiem gadījumu tikai daži ir nonākuši līdz tiesai. Pērējiem neesot saskatīts nozieguma sastāvs…
Medību noliedzēju divas sejas
Lielākā daļa cilvēku, kuri protestē pret medībām dēvējami par divkošiem. Viņu pašu dzīve paliek aizkadrā, izceļot to, par ko viņi uzbrūk citiem. Kliedzēju dzīvē noteikti tāpat ir ādas apavi, ar ādu apvilkts dīvāns, dūnu spilvens, vilnas apģērbs un gaļas šķēle ledusskapī. Viss tas, kas nāk no dzīvnieku pasaules. Atšķirība vien tā, ka mednieks pats spēj paveikt teju visu, lai dzīvnieku pasaulē gūto vēlāk izmantotu, kliedzēju vietā to izdara kāds cits. Maksāt par šādiem pakalpojumiem tad vien jau būtu uzskatāms par amorālu rīcību.
Savukārt tie, kuri gaļu uzturā nelieto, saskaras ar medicīniskas dabas problēmām. Mediķi zina teikt, ka šiem cilvēkiem jārēķinās ar hronisku dzelzs trūkumu ar no tā izrietošajām sekām.
Tie, kuri skaļi klaigā par dabas aizsardzību, šajā procesā no pašu kabatas nav gatavi ieguldīt nevienu centu. Tieši pretēji – viņi ir gatavi dabas aizsardzībai domāto naudu tērēt skaļai kliegšanai un košiem plakātiem, ieslidinot daļu arī savās kabatās par pseido pakalpojumiem. Savukārt mednieki patiešām tērē savus līdzekļus, lai dzīvnieki mežā būtu, viņiem būtu labvēlīgi dzīves apstākļi, turklāt ilgtermiņā. Kāpēc tas, kurš investē dabas aizsardzībā ir sliktais, tas, kurš tērē sabiedrības līdzekļus skaistu papīru radīšanai – labais? Atkal divkosība, maigi izsakoties.
Pusgadsimtu sena konvencija
Daudzviet pasaulē radikālās dzīvnieku un dabas aizsardzības organizācijas tiek pielīdzinātas teroristiskām un aizliegtas, jo tiek izmantotas līdzīgas ietekmēšanas metodes. Latvija lēnām tuvojas tai robežai, kad kliedzēji kļūst par morālajiem teroristiem. Kā tas darbojas? Salīdzinoši liela sabiedrības daļa tiek nesodīti zākāta, tiek publicēti aizskaroši komentāri. Tiek skartas mednieku ģimenes, bērni, viņiem tiek nesodīti novēlēts tas, ko pats sev pie pilnas apziņas neviens nenovēlētu.
Tā ir iejaukšanās citu cilvēku privātajā dzīvē, bērnu audzināšanā. Vēlos atgādināt, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (1950) 2. protokolā minēts, ka ikvienam vecākam ir tiesības savus bērnus audzināt atbilstoši savai reliģiskajai un filozofiskajai pārliecībai. Medības – tā ir filozofiska pārliecība.
Lai šie cilvēki, kuri bārstās ar pārmetumiem, izaudzina savus bērnus un tad runā par citiem! Dzīve parāda, ka lielai daļai kliedzēju pašiem šajā jomā ir morālās un cita veida problēmas. Tieciet galā ar savu māju, un tad māciet dzīvot citiem!
Par kliedzēju jājamzirdziņu ir kļuvis apgalvojums, ka jauniešu pievēršana medībām var ietekmēt viņu psihi. Bet vai ģimeņu zākāšana publiskā vidē un draudi izrēķināties ar visiem ģimenes locekļiem, tajā skaitā bērniem, nav uzskatāma par morālo terorismu? Par jauniešu psihes graušanu un psiholoģisko vajāšanu, par ko būtu jāparedz bargs sods? Kā lai bērns šo situāciju vērtē?
Tas nav salīdzināms ar ģimenes tradīciju ievērošanu. Kad bērns vecākiem dodas līdzi medībās, viņš laiku pavada veselīgi darbojoties svaigā gaisā, iegūst iemaņas un zināšanas, kas nepieciešamas, lai saprastu norises dabā, fiziski attīstītos.
Es nemaz nerunāju par to, ka viņš būs apmācīts rīkoties ar ieročiem un vajadzības gadījumā spēs aizstāvēt savu valsti. Jo ātrāk to iemācās, jo iemaņas ir pamatīgākas un dziļākas, ar laiku šīs iemaņas nepazūd. Vēlāk šāds cilvēks, kurš nolēmis ko tādu iemācīties vecumā, ir bīstams sev un apkārtējiem. Lielo valstu armiju prakse pierāda, cilvēks, kurš nav laikus apguvis prasmi rīkoties ar ieroci, nonākot konflikta zonā, nespēj to pielietot ne lai aizsargātu sevi, ne citus. Viņš ir pieradis kariņu spēlēt tikai datorā. Vai tiešām domājot par valsts aizsardzību mums vajadzīgi fiziski neattīstīti podziņu spaidītāji?
Kuri ir lielākie piesārņotāji?
Medību noliegšana ir tieši saistīta arī ar vides piesārņošanu. Neizmantojot dabīgus materiālus, vienjūgā alternatīva ir ķīmiskie, kas pēc izmantošanas nesadalās simtiem gadu. Irst sīkās daļiņās un saindē to, ko vēlāmies aizsargāt – dabu. Plastmasa no sintētiskā kažoka nonāk vidē un vēlāk uz mūsu pašu galda. No dabīgās ādas izgatavotais kažoks sadalās paris gadu laikā, kļūstot par auglīgu augsni kādam augam… Tāpat sintētiski materiālu ražošana izraisa daudz lielāku dabas piesārņojumu nekās visas zvēru fermas un lopu novietnes kopā ņemtas.
Medību noliedzēji kliedz par dabas aizsardzību, taču paši ir lielākie piesārņotāji. Arī tie, kuri izvēlas neēst gaļu neafišē, ka kaitē ne tikai savai veselībai, bet netieši visai pasaulei. Lai iegūtu augu gadu ar viņiem nepieciešamajām vielām bagātos augus, tiek izmantots milzums ķīmijas, plastmasas iesaiņojuma, izcirsti meži, no ierastajām dzīves vietām padzīti savvaļas dzīvnieki, kurus vēlamies taču aizsargāt… Vai tā atkal nav divkosība?
Leposimies ar to, ka esam mednieki, ka zinām par dabā notiekošo un atšķirībā no kliedzējiem, būsim pieklājīgi un ieturēti, gatavi aizsargāt savu zemi!"
* saglabāta oriģinālā rakstība
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
