Iesaki rakstu: 
Grāmata izlasīta. Protams, tajā netrūkst Lato Lapsas ceļojumu grāmatām raksturīgo anekdošu, kuriozu faktu, dzēlīgu piezīmju un praktisku ieteikumu potenciāliem pasaules blandoņām. Vietējās floras apraksti ir, bet bez romantizētas jūsmas. Fauna aprakstīta jau plašāk, tostarp viena ļoti īpaša vistiņa, sabiedēts suņuks, četri kodīgi moskīti un pat tauriņu miljoni (tiesa, pēdējiem piekritusi līķu mušu loma). Ir arī hameleoni, ķirzakas, čūskas, krokodili, okapi, dažādi pagatavoti tārpiņi un pat teiksmainie brīnumputni. Par gorillām ir pat vesela nodaļa.
Taču galvenais faunas pārstāvis grāmatā ir cilvēks visā viņa mežonībā un savā biedējošajā potenciālā. Kā Ādams Ēdenes šūpulī – aicināts nest dievišķu tēlu, kopt, sargāt un svētīt pasauli ap sevi, bet arī spējīgs elli uzrīkot, TUMSAI padevies. Un tur nu izrādās – nav no svara, vai tas ir mūžameža brikšņos mītošs neizglītots pigmejs vai kāds no viens otru ne acu galā neieredzošo ar okultismu apsēsto nēģeru cilšu pārstāvjiem, vai arī eiropeiski izglītots un titulēts vācu aristokrāts, kam gadījies Briselē augstu amatu ieņemt.
“Muzungu vismelnākajā Āfrikā” ir grāmatas oficiālais nosaukums, lai gan sākotnējais esot skanējis “Muzungu starp…” Savā ziņā stāsta centrālais varonis tiešām ir “muzungu” – apkārtstaigulis, klaidonis, tekulis, kas mēģina noorientēties ne vien ģeogrāfiski bet galvenokārt “antropogrāfiski” - starp ēdeni un elli, starp cilvēku un zvēru, starp redzamo pasauli un “nakts” “aizspoguliju”, mēģinot aptvert savu atrašanās vietu ne tikai Āfrikā, ne tikai starp “visnešpetnākajiem nēģeriem”, bet, pirmkārt, jau cilvēcībā. Var jau būt, ka šur tur vēstījumā izspraucas pa kādam pārlieku didaktiskam rādītājpirkstam daža Latvijas politšmurguļa virzienā, bet jau nākamajā teikumā tas ir aizmirsts, jo ceļojums taču ir lielāks par šīm spontānajām refleksijām.
Iespējams, ka jūtīgāku dvēseli var traumēt skrupulozi aprakstītās vardarbības un neprāta ainas, pie kurām “Dostojevskis nervozi pīpē aiz stūra”. Tās nudien ir daudz. Bet ko gan citu varētu gaidīt, ja tā ir šī pasaules nostūra realitāte? Šī noteikti nav grāmata, ko dot bērniem un pusaudžiem lasīt pašiem. Un varbūt vispār to labāk nemaz nelasīt, ja gribat omulīgi pavadīt laiku, noskaņojoties uz pozitīvo puspilnajā glāzē. Jo kam gan jums vēl viens, kārtējais stāsts par to, kā dzīvības un dažādu dārgumu pārpilnu Ēdenes dārzu no potenciālas paradīzes pavisam reālā ellē spēj pārvērst tie, kuri, mēģinot noslēgt līgumu ar “tumsu”, ir beigu beigās upurējuši gan savu cilvēka dvēseli, gan bieži vien arī savus līdzcilvēkus, tautu un zemi visnotaļ burtiski un neatgriezeniski? Jo vairāk, ja šis stāsts nav tikai par “viņiem”!
Savukārt “dziļumpsiholoģijas entuziastiem” pilnīgi noteikti varētu būt interesanti izstudēt šīs patiesi antropoloģiskās (šī vārda visnopietnākajā un dziļākajā nozīmē) ekspedīcijas pierakstus, jo tur nu pats Karls Gustavs Jungs noelstos aizgrābtībā, izlasījis, kā derīgo izrakteņu drudža apmātiem laimes meklētājiem vietējā pūšļotāja paziņo, ka veiksmes nomedīšanas vārdā var nākties izdarīt izvēles par sevis kā cilvēka un vīrieša degradēšanu, upurējot “aci, zobu, vai mugurkaulu”. Šo tēmu, iespējams, ne tikai psiholoģijas grāmatās, bet arī tautsaimniecības un valsts demogrāfijas programmās pienāktos iztirzāt!
Ja būtu jāatbild, kāda ir grāmatas kopējā noskaņa, tad lakoniskākais formulējums būtu – “skumjas”. Tie, kas lasījuši Gabriela Markesa “Simts vientulības gadus”, noteikti pamanīs kādas noskaņu paralēles, tikai “muzungu” savu mistēriju stāstu par cilvēcisku būtņu ceļiem un strupceļiem noraksta no pavisam svaigiem paša vērojumiem, starptautisku organizāciju dokumentiem, ceļabiedru aprautiem stāstiem un nēģerbērnu vaibstiem, pulka fotogrāfiju un atsauču pievienojot.
Skumjas gan mēdz būt viltīgas. Arī tām ir vara pieburt tumsu, ja cerība zudusi. Bet skumjas var būt arī svētīgas un mudināt atgriezties uz pareizā ceļa, kā dažā viedā grāmatā teikts. Ja vien netiek aizmirsta cerība. Var cerēt uz hameleona medus dziesmu tumšā naktī. Var cerēt uz to, ka vēl redzēsi cilvēciskas acis, kurās šķita atmirdzam viss, kas agonijas brīdī bija vajadzīgs īstajā brīdī. Var cerēt uz ko vēl daudz lielāku par šo, jo beigu beigās arī pats “muzungu” savā Odisejā, pa elli maldoties, atkal un atkal dungo, šķiet, kāda brīnumputna vistumšākajā nakts melnumā dziedātu melodiju, par to, kā “paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
* Twitter profils
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
