Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta. Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo, estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.

Ideālistiska pieeja tiek kritiski pretstatīta materiālistiskai un merkantilistiskai pieejai, kad dominē savtīgs, veikalniecisks, sīkumains aprēķins un viss tiek vērtēts tikai no izdevīguma, labuma un praktiskuma viedokļa. Cilvēks bez centienu augstākajiem galamērķiem garīgi pilnvērtīgā vidē nevar gūt autoritāti un labu reputāciju. To var gūt tikai ideālists. Tātad cilvēks, kurā izpaužas ideālistiskums – konsekventa un aktīva iestāšanās par kādiem sabiedriskiem vai politiskiem ideāliem un savas darbības balstīšana uz noteiktiem principiem doto ideālu sasniegšanā. Ideālists vienmēr ir pārliecināts par attiecīgo ideālu pareizību, vajadzību un perspektīvām.

Tomēr iespējama arī skeptiska, ironiska, nicīga, naidīga, agresīva attieksme pret ideāliem un ideālistiem. Cilvēces pagātne liecina par ideālistu fizisko iznīcināšanu – sadedzināšanu, nošaušanu. Ideālisti ir ļoti bīstami politiskajai varai ar apšaubāmu leģitimitāti vai vispār bez leģitimitātes. Labi ir zināma ideālistu loma revolucionāros procesos. Revolūciju gatavo ģēniji-ideālisti. Tāpēc no viņiem cenšas savlaicīgi atbrīvoties.

Attieksmē pret ideāliem un ideālistiem pamatā viss ir atkarīgs no sabiedrības attīstības līmeņa un tā nosacīto morālo un intelektuālo atmosfēru. Ideālistu trūkums liecina par sociuma genofonda niecību un kultūras pliekanību. Ideālistu ģenēzi virza tie paši divi galvenie faktori (gēni + kultūra), kuri virza visu antropoloģisko evolūciju. Ja kādā sabiedrībā (tautā) dzirdams par personību trūkumu, tad tas liecina par ideālistu trūkumu dotajā sabiedrībā (tautā). Ideālisti ir personības. Personības izcilības mērs ir personības ideālistiskuma mērs. Jo izcilāka personība, jo tajā spilgtāk zaigo ideālistiskums.

Ideāli mēdz būt ne tikai atsevišķam cilvēkam. Ideāli mēdz būt arī atsevišķam cilvēciskajam kolektīvam. Piemēram, tautai. Turklāt prasība ir viena un tā pati: ideāli ir jābūt cienījamam cilvēkam, un ideāli ir jābūt  cienījamai tautai. Autoritāte un laba reputācija nevar būt cilvēkam bez ideāliem. Tas pats attiecas uz tautu. Tiek cienītas vienīgi tās tautas, kurām ir cildeni un svēti ideāli.

Tautas ideālus definē un propagandē tautas izglītotākie cilvēki – inteliģence. Tautas ideālus definē un propagandē pēc tautas rašanās, lai veicinātu tautas sociāli politisko konsolidāciju. Inteliģences definētie tautas ideāli faktiski ir tautas attīstības mērķi. Tautas ideāli vispirms ir cilvēku galvās un sirdīs, bet tikai pēc tam vairāk vai mazāk realizējas īstenībā.

Tā tas savā laikā bija jaunajā latviešu tautā. XIX gs. latviešu tautas ideālus definēja inteliģences grupa ar vācbaltu ieteikto un latviešu akceptēto nosaukumu „jaunlatvieši”. Jaunlatvieši definēja trīs galvenos ideālus jeb mērķus: 1) radoši patstāvīgas (bez vācbaltu līdzdalības) latviešu mākslinieciskās kultūras izveidošana, 2) saimnieciskās varenības sasniegšana un 3) juridisko tiesību aizstāvēšana. Neatkarīgas nacionālās valsts izveidošanas ideāls tika definēts XX gs. sākumā - I Pasaules kara beigās. Pirms tam latviešu inteliģence kā tautas ideālu uzskatīja Latvijas autonomiju Krievijas impērijā („brīva Latvija brīvā Krievijā”). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas inteliģencei izdevās panākt, ka neatkarīga valsts kļuva latviešu tautas galvenais ideāls. Satversmē tika fiksēts, ka „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Tas bija tā laika latviešu inteliģences respektējams ieguldījums tautas labā. Neatkarīga valsts kā tautas galvenais ideāls liecina par sabiedriskās apziņas briedumu un tautas gara drosmi. Jo stabilāka ir tautas pašapziņa un pašcieņa, jo dziļāka ir tautas vēsturiskā ceļa izpratne un savas sociālās eksistences jēgas izpratne, jo augstāks ir tautas ideāls. Latviešu masveidīgā izturēšanās pret savu valsti kā etniski politiskās esamības visaugstāko ideālu (mērķi, vērtību, dzīves jēgu) skaidri apliecināja jaunās tautas attīstības cienījamo līmeni. Latviešu smadzenēs un sirdīs bija panākts, ka politiskā brīvība ir viscildenākais un vissvētākais nacionālais ideāls. Tāpēc nekādi nav atzīstami latviešu varas inteliģences deklarētie un propagandētie procesi „otrajā republikā”. Tie ir ļoti drūmi procesi. Tos nekādi nedrīkst atstāt bez ievērības un dziļa nosodījuma.

Bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu „Vai tauta var atsacīties no sava viscildenākā un vissvētākā nacionālā ideāla?”. Atbilde ir apstiprinoša – „Jā, tauta to var izdarīt!”. Latviešu tauta to konkrēti izdarīja 2003.gada 20.septembrī referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā, brīvprātīgi atsakoties no valsts neatkarības. Šo nacionāli drausmīgo soli atbalstīja 66,97 %  no referenduma dalībniekiem.

Protams, tūlīt skan otrais jautājums „Kādēļ tas tā notika?”. Atbildēt uz šo jautājumu ir viegli. Nākas atgādināt, ka tautas ideālus definē un propagandē tautas izglītotākie cilvēki – inteliģence. Šajā gadījumā tā ir valdošo kliķi apkalpojošā inteliģence – varas inteliģence. Pēc PSRS sabrukuma latviešu varas inteliģence ļoti īsā laikā (apmēram 12 gados) spēja tautas apziņu transformēt tik pamatīgi, ka latvieši ne tikai masveidā atsacījās no neatkarīgas valsts ideāla, bet pat lepojas ar savu lēmumu varu nodot svešai konfederācijai. Sociāli politiskā apmātība ir tik grandiozi sabiezējusi, ka ar psihiatra acīm nākas vērīgāk iedziļināties tautas mentālajā stāvoklī. Tas ir stāvoklis bez optimistiskām cerībām tautai atgūt tās agrāko cieņu. Latviešu varas inteliģence ir pastrādājusi humanitātes noziedzību.

Noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība, organizētā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību. Tā ir noziedzība tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss.

Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība. Par to ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu.

Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. Brīvprātīgā atsacīšanās no valsts neatkarības, bet visjaunākajā laikā 13.Saeimas kontingents īpaši saasina jautājumu par humanitātes noziedzības antropoloģiski visaptverošo trajektoriju Latvijā.

Saprotams, tāpēc pašlaik vissvarīgākā tēma ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās ģenēzi, ģeneratoru, ģeneratīvajām perspektīvām. Tā nav viegla tēma, ņemot vērā latviešu tautas cilvēciskā kapitāla stāvokli 2019.gada sākumā, kad etniskās, politiskās, intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās  virzības priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra paaudze”. Šo paaudzi nekādā gadījumā nevar saistīt ar dzīves progresu un pat nevar saistīt ar cilvēciski cienīgu dzīvi vispār.

Tēma uzjundī ļoti grūtus jautājumus. No tiem pirmais jautājums ir sevišķi grūts: „Kas var būt politiskās mobilizācijas ģenēzes pamatā, kāds spēks var būt mobilizācijas ģenerators un garantēt mobilizācijas cerīgas ģeneratīvās perspektīvas tādai tautai, kura faktiski ir sākusi veģetēt bez jebkādiem ideāliem un kurai vairs nav nekāda vērtība tādiem morāli sociāliem fenomeniem kā brīvība, nacionālā neatkarība, valsts suverenitāte, kā arī inteliģences „miljons” ir humanitātes noziedzības recidīvists un pilnā mērā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību?”. Lakoniski jautājums skan šādi: „Kādas idejas un kāds spēks var izraisīt tautas politisko mobilizāciju, lai likvidētu kriminālo kapitālismu?”.

Vēsturiski pēdējo tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda” organizēja PSKP/VDK, izmantojot galveno nacionālo ideālu – valstisko neatkarību. Tagad šis ideāls neder. Atsacīšanās no suverenitātes latviešu tautā ir sekmīgi iezombēta kā „īstas neatkarības” iegūšana, un tautas masas tas apmierina. Prasība un solījums atjaunot LR suverenitāti sabiedrībā un tās politiskajās organizācijās neeksistē. Tāpēc nav saprotams, ar kādu idejisko materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt normālu dzīvi bez nacionālajiem laupītājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas, bez pūstošo Rietumu uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un antihumānajiem „projektiem” izglītībā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā tautas politiskās mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošā grupa praktiski ir intelektuāli un morāli visvērtīgākā tautas grupa.

Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez efektīvas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir vēsturiski unikāls. Latviešu tauta savā pastāvēšanā pirmo reizi ir pagrimusi līdz nacionālā ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdīs,  ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem cēliem ideāliem turpmāk tautā varētu būt sakramentāla vara. Kamēr nav masveidā suģestējoša idejiskā bāze, tikmēr nav nekāda jēga pulcināt cilvēkus jaunā politiskajā spēkā – partijā, tautas frontē, tautas kustībā u.tml.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

Foto2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi kritizējusi vairākus runātājus ikgadējā Indijas Zinātnes kongresā par neracionālu, galvenokārt reliģijā balstītu pieņēmumu izteikšanu”. Sašutumu izraisīja, piemēra, Āndhra Pradēšas centrālās universitātes vicekanclera Nagešvara Rao apgalvojums, ka “dēmonu dievam Rāvanam savulaik bijuši lidlauki mūsdienu Šrilankas teritorijā un 24 veidu lidmašīnas,” (“Vadošā Indijas zinātnieku konferencē vadību pārņem reliģisku teoriju sludinātāji”, Delfi, 2019, 7. janvāris).
Lasīt visu...

21

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

FotoPietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas gaitu[2][3][4]. 
Lasīt visu...

21

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

FotoVai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs cittautietis? Vai latviešiem patiks, ka Valsts prezidents ir ļoti nekaunīgs un aprobežots ebrejs, no kura jau sen ir novērsusies ebreju tauta un kurš tagad, lai tiktu ievēlēts, demonstrē šausmīgu sava etnosa necieņu? Latvijā vēl nav bijis tik nekaunīgs un nelietīgs Valsts prezidenta kandidāts. Vai latvieši protestēs?
Lasīt visu...

21

Latvija gaida nākamo vadoni

FotoEsošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu, jo ir skaidrs, ka Saeimā trūkst balsu viņa ievēlēšanai.
Lasīt visu...