Nacionālās apvienības deputāta Riharda Kola palīdzība Krievijai

Visu rezolūciju var izlasīt https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/RC-9-2019-0097_LV.html. Uz apskatāmo problēmu attiecas Rezolūcijas 16. punkts:

”Eiropas Parlaments pauž nopietnas bažas par Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus un mazināt padomju totalitārā režīma noziegumu smagumu un uzskata, ka tie ir bīstami elementi pret demokrātisko Eiropu vērstā informācijas karā, kura mērķis ir sašķelt Eiropu, un tādēļ aicina Komisiju izlēmīgi vērsties pret šiem centieniem.”

Rezolūcijas 18. punkts apraksta situāciju ar Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus ar propagandas pieminekļiem un memoriāliem: „Norāda, ka vairākās dalībvalstīs sabiedriskās vietās (parkos, laukumos, ielās u. c.) atrodas pieminekļi un memoriāli, kas slavina totalitāros režīmus, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sekām un popularizēt totalitārismu kā politisku iekārtu.”

Rezolūcija noslēdzas ar 22. punktu, kas skaidro par Parlamenta priekšsēdētāja pienākumu: „Uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Domei un Austrumu partnerības valstu parlamentiem.”

Izlasot Riharda Kola rakstu, rodas jautājumi. Visupirms, vai ES Parlamenta priekšsēdētājs ir nosūtījis Saeimai šo Rezolūciju. Ja ir nosūtījis, tad kāpēc Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, apskatot problēmu ar Okupācijas pieminekli Rīgā, Pārdaugavā, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin Rezolūciju.

Atbalstot šī vēsturiskos faktus izkropļojošā un propagandiskā pieminekļa saglabāšanu Rīgā, R. Kols ignorē ES skatījumu uz Otro pasaules karu. Vai varētu būt tā, ka mums ir atklājies neslēpts Krievijas un Putina ietekmes aģents?

Savā garajā prātojumā R. Kols raksta “Ārlietu komisijas pārziņā bija jautājumi, kas saistīti ar Latvijas saistībām attiecībā uz "Uzvaras monumentu". Ir skaidrs, ka monumenta spridzināšana vai nojaukšana arī nav tas virziens, kurā vajadzētu skatīties. Latvija ir uzņēmusies ļoti konkrētas saistības, kas attiecas arī uz "Uzvaras monumentu". Precīzāk, ir runa par vienošanos ar Krieviju par padomju armijas izvešanu no Latvijas, proti, 1994. gada 30. aprīļa "Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību", kuras 13. pants paredz: "Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā." Lai gan 1994. gada līguma tekstā nekur nav nedz minēts "Uzvaras monuments", nedz arī paskaidrots, kas tiek saprasts ar vārdiem "memoriālās būves".”

Nevienam nav noslēpums, cik histēriski Putins un viņa ideologi reaģēja uz Rezolūciju. Nevarēdami kaut cik objektīvi atbildēt uz faktiem par PSRS lomu kara izraisīšanā 1939.1.09. pēc iepriekšējās vienošanās ar Hitleru, Putins pat meloja un pat apvainoja Poliju kara izraisīšanā. Tradicionāli Kremlis novērtēja Rezolūciju kā vēstures viltojuma mēģinājumu.

Krieviju drīz var piemeklēt PSRS liktenis ar būtisku tās politikas maiņu. Tiks vai netiks pārvērtēta arī Lielā Tēvijas kara norise, - tas miglā tīts. Viens no mazāk aplūkotajiem notikumiem ir 1940.g. novembrī Berlīnē divas dienas ilgušās sarunas starp Hitleru un Molotovu, tobrīd - sabiedrotajiem karā jau vairāk nekā gadu.

Komunisti prasīja jaunu paktu ar vairākām jaunām prasībām. Kremlis paģērēja Somiju līdzīgā veidā kā Baltijas valstis - visu teritoriju. Arī bāzes Dardaneļos un Grieķijā. Hitlers visasāk reaģēja uz Somijas paģērēšanu. Tā vietā viņš piedāvāja sadalīt Britu impēriju pēc Vācijas uzvaras pār Angliju. Lai PSRS netraucējot to pieveikt.

Sarunas izjuka, un Hitlers nekavējoties pieņēma lēmumu uzbrukt PSRS. Staļinam plāns iekarot Eiropu jau bija sen. Viņš tikai ar sarunām gribēja labākus nosacījumus iekarošanas turpināšanai. Tālākie četri kara gada, ko PSRS ideologi sauca par Lielo Tēvijas karu, pārvērtās par pilsoņu karu ar Vācijas tehnisko nodrošinājumu, kura ievērojamā daļa bija pamestais komunistu armijas bruņojums un degviela.

Vācijas Vermahtā daudzās divīzijās bija līdz 20% pret komunistiem noskaņoto PSRS pilsoņu. Kaujā par Staļingradu - pat 32%. Kopumā Vācijas pusē dažādos formējumos dienēja līdz diviem miljoniem antikomunistu, pārsvarā krievu tautības. Krievu atbrīvošanās armijā vien - līdz 800 000.

Pilsoņu karš beidzās ar “sarkano” uzvaru, jo viņu pusē nostājās 52 valstis, bet balto PSRS pilsoņu pusē vien stratēģiski karu vest neprotošie vācieši ar dažām nenozīmīgām valstīm palīgos. Latvija pret tās gribu tika ierauta pilsoņu karā un zaudēja līdz trešdaļai iedzīvotāju. Mūsu valstī aktīvā pilsoņu kara fāze beidzās 1944.g. novembrī ar Kurzemes katla turpināšanos līdz 1945.g. 8. maijam. Lokālie pilsoņu kara uzliesmojumi turpinājās līdz 1959.gadam.

Agresīvie PSRS komunistu Eiropas iekarošanas plāni daļēji izdevās. Pēc pilsoņu kara beigām tie iekaroja Austrumeiropu, izlaupīja to un kolonizēja ar kopmantas ideoloģijas saimniekošanu un sadzīvi komunistu vadībā, nolemjot veselu reģionu atpalicībai.

PSRS agresīvie plāni par kaimiņzemju iekarošanu turpinājās ar iebrukumu Afganistānā 1989.g. Nekavējoši attīstītās demokrātiskās valstis pakļāva agresoru sankcijām, ieskaitot Maskavas Olimpiādes boikotu. Lai kaut kā ideoloģiski aizēnotu PSRS īstenoto genocīdu Afganistānā, tā laika propagandisti sāka kampaņu par PSRS izšķirošo lomu karā ar nacistisko Vāciju.

Pieminekļa celtniecība un Uzvaras parka pārbūve noritēja no 1979. līdz 1985. gadam. Sākumā tur tika savestas milzīgas smilšu kaudzes, un tās tur atradās kādu laiku, jo būvei trūka visa kā. Arī naudas. No manis brīvprātīgi piespiedu kārtā ievāca piecus rubļus. Tā radās piemineklis vai memoriāls, kas slavina totalitāro komunistu režīmu, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sākšanos un tā sekām.

Pieminekļa saglabāšanās ES valstī Latvijā, turklāt pēc visiem Krievijas agresīvajiem iekarošanas kariem pēdējos 15 gados, ir ne vien atklāta kalpošana Kremļa propagandai, bet arī necieņas izrādīšana ES Parlamenta Rezolūcijai un ES vienotībai.

Ceru, ka tā nav Saeimas Arlietu komisijas nostāja, ko R. Kols sniedz rakstā. Tiek piedāvāta Uzvaras parka rekonstrukcija, kas atgādina tirgošanās praksi krievu okupācijas laikā, kad vērtīgām reti nopērkamām precēm klāt pievienoja komplektā nevajadzīgas lietas.

Parks ir jāpārveido, bet naivi iedomāties, ka, uzliekot vien plāksnīti, mainīsies šovinistu uztvere. Viņi sevi vienmēr uzskatīs par atbrīvotājiem. Tikai runājot skaidru nostāju, kādā tā ir Rezolūcijā, atņemsim šovinistiem un okupantiem vēlmi turpināt melot par atbrīvošanu.

Kur ir plaša Rezolūcijas skaidrošana masu informācijas līdzekļos? Kur ir attiecīga LR Ārlietu ministrijas nota Krievijai par jaunatklātiem apstākļiem valstu attiecībās? Atsaukšanās uz Ārlietu ministrijas nekur neatrodamo (Ārlietu ministrija neatbild uz pieprasījumu iepazīties ar to) it kā 1998.gada notu Krievijai par okupācijas pieminekļa statusu ir politiski bērnišķīgi. Kopš tā laika Krievija ir sākusi vismaz desmit necilvēcīgus iekarošanas karus ar vismaz 400 000 nogalināto.

Ir nodevīgi pret latviešu milzu upuriem aizstāvēt kaut kādus PSRS karavīrus un militāros pensionārus, kuri karoja ar savu kādreizējo militāro sabiedroto par pasaules pārdalīšanas plāniem. Sagadījās tā, ka Vācija pēc neveiksmīgas Anglijas iekarošanas kampaņas steidzīgi mēģināja 1940.gada novembrī noslēgt vienošanos un iegūt PSRS neitralitāti. Pēc pirmā Vācijas-PSRS pakta Latvija zaudēja neatkarību, pēc nevienošanās par tālāku pasaules iekarošanu agrākie ciešie sabiedrotie sāka neprātīgu savstarpējo slaktiņu, kura rezultātā zaudējām trešdaļu tautas. Divi nezvēru režīmi kārtoja savas intereses.

Vēl šodien no varas skurbuma un visatļautības apmātie vietvalži nekautrējas izrādīt atbalstu okupantu ideoloģijai un dara to neslēpdamies. Pēc R. Kola rakstītā to vidū ir arī bēdīgi slaveņais krievu interešu pārstāvis divās paaudzēs, NA ielobētais valsts prezidenta amatā Egils Levits. Viņiem vajag atstāt vietu, kur okupantiem un viņu pēctečiem sarīkot “dančus uz trešās daļas latvju tautas kauliem”.

Novērtē šo rakstu: