Iesaki rakstu: 
Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba rodas ēdot; kurš zvērs ir asins garšu sajutis, tas vairs neatstāsies; iedod velnam mazo pirkstiņu...
Luterāņi nez kāpēc skaitās tāda kā vislatviskākā (čangaļi, protams, pamatoti norādītu – čivliskākā) konfesija. Arī svētulīgie politikāņi, ignorējot Satversmi, pie katras izdevības cenšas no Jāņa Vanaga vadītās organizācijas iztaisīt valstsbaznīcu.
Taču daži LELB funkcionāri ik pa brīdim – it īpaši vasaras saulgriežu laikā – pret savu tautu attiecas tā, it kā nupat būtu Daugavmalā izkāpuši no teitoņu prāmja, lai ar uguni un zobenu vestu vietējos pagānus pie vienīgā pareizā viedokļa.
Luterisma pūristi pa visu vari cenšas iekāpt Arvīda Janoviča kurpēs. Tas vēl vairāk iekapsulē Vanaga baznīcu tās paštaisnumā, atsvešina mācītājus-fundamentālistus pat no daudziem draudžu locekļiem. Tiem, kuri, mīlēdami jūdu ķēniņu un dzīvodami viņa mācībā, tomēr nevēlas tādēļ pilnībā noliegt un samīdīt savu latvietību.
Teoloģiskā alerģija pret līgodziesmām, jāņuzālēm, papardes ziedēšanu (un ziedošanu Trimpum) pagaidām ir aprobežojusies tikai ar verbālu reakciju. Taču, kā redzam, tagad Rīgas Doma dekānam ir dūša kā miets.
Viņš – izdzinis Latvijas aldarus un alusmīļus no vecpilsētas sirds – droši vien jūtas vēlreiz patriecis naudas mijējus no Zālamana tempļa. Tāda kausu cilāšana, latviska papriecāšanās, ikdienā augstu aizpogātās dvēseles paraušana vaļā – tas taču viss, kā senā “Līvu” dziesmā dzied, ir vella dots…
Protams, Elija Godiņa krustakarš pret mieža un apiņu pielūdzējiem diez vai būtu sanācis tik veiksmīgs, ja neietrāpītu šobrīd valdošā režīma politiskajās nostādnēs. Tās ir radījusi tagadējo Jēkabielas iemītnieku – savas gadījuma veiksmes apreibinātu un to absolutizējošu – infantilā lielummānija.
Koalīcijas galvenā ideologēma ir svēta pārliecība, ka dumjā tauta nodzeras un vispār grimst arvien dziļāk savos netikumos – tāpēc gudrā un cēlā valdība uzņemas svētu misiju glābt, kas vēl glābjams. Truli paceļot akcīzi, radot bezjēdzīgus ierobežojumus tirdzniecībā, aizliedzot medijus barojušās reklāmas.
Tas nedaudz atgādina Kundzes Ar Rosso Krāsas Matiem un Valda "Lāčuka" Dombrovska ziedu laikus. Tad bez aiztures tika sludināts, ka valsts (kā saprotat, L'etat c'est moi) ir svarīgāka par tautu. Jūs, cūkganu, slaucēju un melioratoru pēcteči, pat nespējat iedomāties, kādu laimi baudāt – paši savu valsti, savu valdīšanu, savu nacionālo ierēdniecību! Tāpēc savelciet jostas ciešāk, bet mēs tikmēr ļausimies ES prezidentūras skurbulim...
Kā jūs saprotat, šādas ideologēmas ir trakoti parocīgas, valsts budžetu atvieglojošas. Hipsterīgi liekulīgajai vīzdeguņu varzai – “jauno” politiķu, tiem čomisko birokrātu un asociēto NVO aktīvistu ņudzeklim – Latvijas tauta agrāk šķita naiva "tante Bauskā". Kurai, ja viņa daudz lecas, var uzrīdīt virsū policijas specvienību.
Tagad bordānviņkeliskā kungu šlaka ir nolēmusi, ka nācija turpmāk asociēsies ar plenci pie lauku veikala, kas diņģē centus plastmasas bairim, bet viņi paši – protams, ar gādīgu, kaut stingru narkologu. Tādēļ nevajag pārāk iespringt rūpēs par autoceļiem, medmāsu algām, mūzikas skolām, minimālo algu. Vai šis plenču bars vispār to ir pelnījis?
Kāpēc gan šajā svētajā cīņā – ja vēl sabiedrotajos būs “valstsbaznīca” – narcisma pārņemtie valdības morālisti tiešām nevarētu izmēģināt tautas atbrīvošanu no līgosvētku “pārmērībām, žūpības un dīkdienības”? Pašā Saeimas mājā jau tas ir izdevies.
Kādreiz ielīgošana Sarkanajā zālē bija patiesi sirsnīgs pasākums, kas tuvināja deputātus, parlamenta darbiniekus, akreditētos (un neakreditētos) mediju ļaudis. Ne kāds no tiem pāris alus kausiņiem apdzērās, ne aizmiga sēžu zālē… Jau kuro gadu tur notiek īss un stīvs “ķeksīša pasākums”, kas iepriecē, šķiet, vienīgi Jēkabielas Balto Dāmu.
Mūsu hipsterīgā valdīšana tik ļoti jūsmo(ja) par mūžam priekšā esošajiem ziemeļu kaimiņiem. Varbūt dižmaņiem derētu pie sevis padomāt par to, kāpēc Jevgēņijs Osinovskis, dižais cīnītājs par igauņu nenodzeršanos un Latvijas pierobežas alkošopu ciltstēvs – atvainojos par izteicienu! – pad#rsa visu: vēlēšanas, partijas iespējas veidot valdību, tās ministru amatus, pat socdemu līdera godu?
Vai tiešām tāpēc, ka nebija pietiekami konsekvents savā cīņā?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
