Iesaki rakstu: 
Uzrakstīšu politekonomisku scenāriju tuvākajam gadam. Mēs zinām to, ka naudas budžetā papildus nav vairs nekam. Ir nodzīvots. Par to neviens nestrīdas. Plus budžets nepildās arī tajā apjomā, uz ko nu vēl cerēja, jo ekonomika bremzējas.
Nu tagad meklē 150 miljonus aizsardzībai, pārvirzīt no vienas kastes uz otru. Tas viens pats ir reāli. Bet Rail Baltica arī iet uz bankrotu, tur vajag naudu. AirBaltic arī vajag naudu 150 miljons. Nu tur nekādi no budžeta nepaņemsi.
Ko tagad domā Vienotība? Vai var aizvilkt šito visu līdz nākamā gada Saeimas vēlēšanām un tad pārvēlēties un s...dus smelt pēc tam? Nē, nevar, tikai AirBaltic viens pats tik ilgi gaidīt nevar. Un tad taču vēl valsts vēlas pirkt TET un LMT, vēl tur vajag pusmiljardu. Un kam tik nevajag - salātu pētniecību un skolu monitoringu neviens nav atcēlis.
Ko darīt? Ja es būtu nelietis un sēdētu Vienotības amatā, tad izeja ir viena (es taču ierēdņus, savus taukainos bračkas neatlaidīšu). Atliek izlaupīt atlikušo. No kurienes? No valstij piederošajiem uzņēmumiem. Piespiest viņus ņemt aizņēmumus un ieguldīt visos šajos tēriņu plānos.
Latvenergo? Var kādus 100 miljonus aizņemties un atdot „Gausam”. Sashēmot ar Altumu, nopirkt TET? Latvijas valsts meži? Ohoho! Uz tiem var uzkarināt vismaz pusmiljardu parādu. Tas gan arī prasa laiku. AirBaltic tāda nav.
Kas notiks tagad taustāmi ar AirBaltic? Ja tagad neiet tiesiskās aizsardzības procesā, tad ir vēl viens salmiņš. Paziņot, ka puse no Latvijas maršrutiem tiek atcelti, lidmašīnas aiziet nomā. Bet arī tad vajag valsts piešprici, taču mazāku.
Nu un tad tagad domājam, kas būs pirmais? Siliņa paziņo par glābšanu, pēc tam nokancelē reisus vai otrādi? Par abiem variantiem starā būs divas grupas. Vienotības vēlētājs un Ošlejs. Vai viena grupa, jo abi ir viens un tas pats. Gaidām paziņojumus!
Seko mums 
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
