Iesaki rakstu: 
Tas ir lieliski, ka ir savākta nauda slimā Dāvja ārstēšanai - tāpat kā droši vien visi Latvijas iedzīvotāji es ceru, ka viss izdosies. Taču atšķirībā no, pieļauju, lielas daļas šo pašu Latvijas iedzīvotāju manī pēdējo dienu notikumi saistībā ar šo lietu nebūt nerada simtprocentīgu sajūsmu.
It kā jau viss ir tik skaisti - pirmkārt, lielā nauda savākta, otrkārt, savākta ārkārtīgi ātri, treškārt, cilvēki izrādījušies ļoti atsaucīgi, ceturtkārt, valsts piemetusi savu artavu, kaut varēja nepiemest, piektkārt, jaunais veselības ministrs demonstrējis spēju rīkoties izlēmīgi un ātri (mūsu bijušais premjers, piemēram, šajā laikā labākajā gadījumā būtu pieņēmis lēmumu par ekspertu aptaujāšanu viedokļa izstrādāšanai par risinājumu meklēšanu). Ko vēl vairāk var vēlēties?
No pirmā acu uzmetiena tas tā patiešām ir. Bet tikai no pirmā. Patiesībā šis gadījums uzskatāmi parāda, cik reāli dziļā krīzē ir Latvijas iedzīvotāju un Latvijas valsts attiecības un cik patiesi biedējošā putiniskā noskaņā dzīvo Latvijas valsts pārvalde.
Viena lieta ir, teiksim, DNB barometrs, kas uz SKDS datu pamata ik mēnesi mums cita starpā stāsta, cik lielākos vai mazākos mīnusos ir Latvijas iedzīvotāju domas par valsts un savu personisko ekonomisko nākotni, un faktiski arī parāda, cik liela (maza) ir iedzīvotāju uzticēšanās "mūsu valstij".
Šie regulāri mīnusos esošie rādītāji ir gana satraucoši, taču kā jau ar ikvienu regulāru lietu to radītais efekts pamazām notrulinās. Dāvja gadījums savukārt uzskatāmi parāda, ka šie dati ir nevis kaut kāds tur neuzticamo sociologu izdomājums, bet skarba, biedējoša realitāte.
Teikšu godīgi: tad, kad pēc pirmās ziedošanas dienas un vairāk nekā simt tūkstošu eiro savākšanas valdība sāka kaut ko tā kā solīt, tā kā tomēr nesolīt, man iekšējā baža bija - ka tik nu nesanāk tā, ka cilvēki šiem pussolījumiem noticēs, pārstās ziedot, savukārt valdība rīkosies tā, kā nu tā parasti rīkojas - ķersies pie risinājumu meklēšanas, kas ievilksies nedēļās un mēnešos. Un viss būs pagalam.
Tā par laimi nenotika - cilvēki turpināja ziedot vēl apjomīgāk. Šķiet, nekļūdīšos, uzskatot, ka vēl, augstākais, divās dienās būtu saziedoti arī atlikušie simt tūkstoši. Varbūt vienā dienā. Es pats, piemēram, varu atzīties, ka vienkārši nepaspēju - tik zibenīgi tas sākās un beidzās. Vēl pāris dienu laikā būtu izknosījies.
Jā, jauki, nauda Dāvim tika savākta. Taču vienlaikus cilvēki nevis vispārīgās, neko no viņiem neprasošās aptaujās, bet ar savu maku saturu (kas ir viens no nopietnākajiem balsojumiem, kādi vien vispār dzīvē iespējami) apliecināja, ka tam, ko sola "mūsu valsts", netic nu ne par gramu.
Šī totālā neuzticēšanās un nepaļaušanās uz "savu valsti" ir viena svarīgā lieta, ko parādījis šis gadījums.
Šoreiz rezultāts ir jauks un viegli var aizēnot realitāti, kas savukārt ir - itin viegli var pienākt diena, kad cilvēki tieši tāpat var ņemt savās rokās arī, piemēram, taisnas tiesas spriešanu, ko, kā zināms, no valsts jau nu nesagaidīt. Par to, ko šādi noskaņoti cilvēki aizstāvēs un par ko neliksies ne zinis kāda svešzemju iebrukuma gadījumā, labāk pat nedomāt.
Un tad vēl par otru svarīgo lietu - kā sevi šajā gadījumā apliecināja "mūsu valsts" un tās vara.
Var, protams, veselības ministra un valdības rīcībā, aši "izshēmojot" līdzekļus no "Latvijas valsts mežu" līdzekļiem, saskatīt izcilu valsts varas operatīvas, cilvēkmīlošas, ieinteresētas rīcības paraugu. Taču patiesībā, ja noņemt rožainās brilles (urā, urā, atradās naudiņa slimajam puisēnam!!!), valsts vara parādīja dažas citas lietas.
Pirmo - "mūsu valsts" vara operatīvi spēj veikt tikai sīkas blēdības (jo naudas atrašanas veids kvalificējams tieši tā). Otro - "mūsu valsts" vara pati šādas blēdības uzskata par izcilu veikumu un par sevi ir sajūsmā. Trešo - liela daļa demokrātiskās un eiropeiskās Latvijas cilvēku tieši tāpat kā Krievijas iedzīvotāji, kuri sajūsmā aplaudē, kad Putins aizbrauc uz kādu bankrotējušu vienrūpnīcas pilsētu un tur "ieved kārtību", neko vairāk no valsts varas arī neprasa.
Dāvja gadījums attiecībā uz "mūsu valsts" varu parādīja, ka tā operatīvi spēj pieņemt tiesiskus lēmumus par tieši valsts (un nevis kaut kā samuhļītas) naudas piešķiršanu gadījumos, kad ir jāglābj viena īpašiem cilvēkiem piederoša privātbanka vai vienas tikpat īpaša cilvēka un valdošās partijas ziedotāja ātro palīdzību privātfirmas peļņa, bet ne tad, kad ir jāglābj viena visnotaļ parasta puisēna dzīvība.
Ja banka - o, tad valsts naudu var atrast pāris dienu laikā. Ja puisēns - tad savukārt tiek atrasts bezgala daudz normatīvo aktu, kuri "nepieļauj", ir "sarežģīti maināmi" un "neapejami". Ja banka - tad bez problēmām tiek tukšota Valsts kase; ja "savējā" ātro palīdzību privātfirma - tiek sameklēta neparedzēto gadījumu budžeta nauda; ja puisēns - nu, labi, izmantojot no padomju laika aizgūtās obligātās brīvprātības principu, kaut ko izshēmosim no kāda valsts uzņēmuma.
Atkal atmetot rožainās brilles, patiesībā "mūsu valsts" vara ar šo gadījumu ir skaidri un gaiši pateikusi - to apmierina tāda sistēma, kurā nevis tiek izstrādāti pārdomāti likumi un noteikumi, bet kurā vajadzības gadījumā, ja pašai valsts varai (un pavisam konkrētiem tās pārstāvjiem) tā gribas, vienmēr ir iespējams kaut kā apiet likumu ar līkumu.
Bail pat iedomāties, cik "Dāvji" pēdējos, teiksim, piecos gados ir nomiruši tikai tāpēc, ka viņu gadījumā Nacionālā veselības dienesta ierēdņiem neviens nav devis komandu veikt šādu manevru. Bet, protams, ja vēlreiz noņemt rožainās brilles, tas visnotaļ piederas tādai "mūsu valstij", kur valdības vadītāja skolotājiem visā nopietnībā iesaka piepelnīties meža darbos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.