Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sagaidot 30. gadadienu kopš vēsturiskā Augstākās padomes balsojuma, Latvija negaidot regresējusi atpakaļ deviņdesmito gadu muklājā: atgriezusies lēmumu pieņemšana “uz dullo”, principiāla varas nerunāšana ar sabiedrību un dialoga neiespējamība pašu valsts institūciju starpā, Zīgerista līmeņa populisms un lielīšanās ar klaji graujošu lēmumu pieņemšanu. Kā tas nākas?!

Ilgus gadu desmitus un pat simtus Latvijā varas struktūras bija svešu varu struktūras: tās sastāvēja no okupantiem vai svešzemniekiem (krustneši, zviedri, cariskā Krievija un padomju okupanti, bermontiešu karapūlis, nacisti u.c.), kas nozīmēja, ka šīs varas pret vietējiem “bauriem” izturējās kā pret ienaidniekiem, kas jātur kontrolē.

Vietējo vidū atrodamie kolaboranti, pieglaimojoties dažādām virsvarām, piesavinājās to redzamākās īpašības: nekad neatzīt pastrādātās kļūdas, nekad neņemt vērā iedzīvotāju viedokli, izturēties pret tiem kā pret kalpiem vai lopiem un obligāti uzspiest nozīmīgus lēmumus tautas masām no augšas, nekad neļaujot noderīgām idejām parādīties no sabiedrības vidus. Ja tādas tomēr izkristalizējas, tad ar divkāršu jaudu presēt savus izdomājumus no augšas, tos padarot vēl kroplīgākus.

Kas bija kopīgs Latvijas ceļam ar Jauno laiku?

Iznākumā deviņdesmitajos gados atjaunotās Latvijas Republikas varasvīri un sievas, tā kā citādu paraugu iepriekš neiepazina, automātiski turpināja uzvesties tā, kā to darīja padomju “činavnieki”. Pie kam šī uzvedība bija raksturīga teju visām varas partijām, sākot no Latvijas ceļa, turpinot ar Saimnieku, Tautas partiju, dažādām šleseristu partijām — un tā līdz pat Jaunajam laikam.

Cita citai sekoja konvulsīvi plānprātīgas “reformēšanas”, kas reformējamās nozares bieži vien iznīcināja, notika mazākumtautību integrācijas imitēšana, kultūras pamešana novārtā un zinātnes vārdzināšana, lauku iztukšošana, pensionāru “uzmešana” un sociālā nodrošinājuma sistēmas neveidošana, valsts uzņēmumu izputināšana privatizējot — nekas no tā visa netika īstenots, ņemot vērā sabiedrības vairākuma uzskatus: politiķi bija ieņēmuši savās galvās, ka “tā vajagot”, un nekas viņus nespēja pārliecināt ieklausīties sabiedrībā, jo no padomju laikiem bija taču pierasts, ka vara ar tautu nerunā — vara tautu apspiež, bet amatvīrus ieceļ partijas vadība. Tāpēc amatpersonas nedrīkst ieklausīties, ko saka viņu kontrolē nodotie iedzīvotāji.

Rezultāts: reti kura partija noturējās Saeimā ilgāk par vienu sasaukumu, un premjeri ar ministriem, pašvaldību vadītāji ar deputātiem mainījās ik pa dažiem gadiem, vēlētājiem viņus izbalsojot citu pēc cita. Izbalsotie nekad nevainoja savu aroganci, savu darbību un lēmumu bezjēdzību (lai neteiktu — kaitnieciskumu) un savu neklausīšanos vēlētāju uzskatos, bet gan vainoja ideoloģiskos konkurentus, vainoja “politisko pasūtījumu” (ko, protams, izpildījuši “sliktie mediji”) vai arī vainoja Šķēli un/vai Lembergu, kuriem jau tolaik piedēvēja pārdabiski paranormālas īpašības, ja kāds politiskais tukšpauris atkal bija izgāzies vēlēšanās un tagad meklēja, kam uzvelt “vainu” par savu zaudējumu.

Ar laiku politiķi iemācījās būt mazāk aroganti un būt kontaktā ar sabiedrību, kas viņus pašus ievēl. Piemēram, zemkopības ministri kaut kādā brīdī ielāgoja, ka lauksaimnieku organizācijas nav viņu ienaidnieki, vides ministri sadarbojās ar Vides aizsardzības klubu un citām zaļajām organizācijām, Kultūras ministrija uzturējusi ciešu sadarbību ar radošajām savienībām utt. Izrādījās, ka ministriem tā strādāt ir pat vieglāk, ja jebkura lēmuma pieņemšanai var saņemt datus no attiecīgo nozaru speciālistiem.

Ierēdņi iemācījās, ka uz iedzīvotāju labticīgi iesūtītajiem priekšlikumiem ir jāatbild. Arodbiedrības, uzņēmēju organizācijas un Pensionāru federācija no pretiniekiem kļuva par t.s. “sociālajiem partneriem”. Pie institūcijām parādījās sabiedriski konsultatīvās padomes un darba grupas, pašvaldību komisijās iekļāva aktīvākos iedzīvotājus. Kļūdainu lēmumu skaits mazinājās, valsts kopumā attīstījās, pieauga vidējais dzīves līmenis un arī iedzīvotāju dzīves ilgums — pat par spīti alkohola, narkotiku, AIDS un bandītisma izplatībai deviņdesmitajos un emigrācijai pēc 2000. gada.

Līdz ar mūsu iestāšanos ES un NATO mūsu sabiedrības iekšējais progress attiecībās ar varas institūcijām (un arī pretējā virzienā) turpināja lēni uzlaboties. Tas ir — līdz pašreizējās Saeimas ievēlēšanai.

Samērā sekmīgā cīņa pret vīrusu nemaina politisko uzvedību

Cik operatīvi un sakarīgi tiek pieņemti lēmumi par koronavīrusa skartās ekonomikas noturēšanu pie dzīvības un pabalstu saņēmēju loka paplašināšanu, tikpat truli un primitīvi tiek dragāti uz priekšu cita veida lēmumi. Drūmākais piemērs ir novadu piespiedu apvienošana — centieni turpina virzīties uz priekšu: sākotnējais priekšlikums atstāt pāris lielpilsētas un piespiedu kārtā sapludināt novadus tomēr tika izmainīts, uzlabots, atstājot atsevišķi Rēzeknes novadu un pilsētu, nodrošinot Rūjienas un Naukšēnu nepievienošanu Valkas/Alūksnes virzienam, bet gan Valmierai (ar ko šie novadi lēnām integrējušies jau gadiem), izmainot apvienošanas plānus Pierīgas pašvaldībās utt. (Ņemot vērā un reformā iestrādājot argumentētākos no priekšlikumiem, ministrs Juris Pūce izsita no savu kritiķu rokām argumentus, ka “ministrs neklausoties un darot tikai savu”. Izrādās, ka klausās gan.)

Viss mainījās, kad reforma nonāca Saeimā. Valdošā koalīcija bez diskusijām airē nost opozīcijas priekšlikumus citu pēc cita, sviež miskastē iedzīvotāju argumentāciju, ka Sēlijai vajag beidzot atsevišķu savu novadu, ka nevajag novadus apvienot mehāniski, ar varu “precināt” Ikšķili Ogrei utt. Labu priekšlikumu — atbrīvoties no padomju termina “republikas nozīmes pilsētas” un aizstāt ar jēdzienu “lielpilsētas” — mēneša laikā sabojāja, ieviešot kroplību “valstspilsētas” (tad pārējās pilsētas būs kas: “ārvalsts” vai “nevalsts” pilsētas?), un arī palielinātais 40 pašvaldību apvienošanas plāns joprojām turpina iepriekšējo okupācijas varu principu — nekādā gadījumā nedrīkst pašvaldību robežas sakrist ar Latvijas kultūrvēsturisko reģionu robežām.

Tukuma novadam jābūt tādam pašam kā agrākajam Tukuma rajonam (puse Kurzemē, puse Zemgalē), sēļi un suiti esot jāsadala pa vairākiem novadiem, Jēkabpilij un Aizkrauklei novadi abpus Daugavai, utt. Vajagot tomēr vēl vienu novadu klāt Vidzemē, jo tas ļaušot JKP sponsoram Ragaušam vieglāk izsist cauri gāzesvada būvatļauju, utjpr. Vispār vairs netiek spriests par iespēju veidot divu līmeņu pašvaldības — ne lielākus reģionus virs novadiem, ne mazākas vietējās iedzīvotāju padomes zem novadu domēm. Tiešā balsojumā iedzīvotāju ievēlēti pagastu pārvaldnieki — ko, tāda ideja arī kādam bijusi? Phe!

Klaji antidemokrātiski ir plāni atjaunot Satversmes 81. pantu, kas savulaik Šķēlem un citiem premjeriem (t.i., izpildvarai) ļāva pieņemt likumus, apejot tautu un Saeimu kā likumdevējus. Demokrātijā būtiska ir likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas nošķirtība, tāpēc šo anahronisko pantu izslēdza no Satversmes. Tagad kārtīgā atpakaļrāpuļu stilā to plāno ielikt atpakaļ, kaut gan tas ir pretrunā ar demokrātiskas valsts uzbūvi kā tādu, kur varas atzari ir nodalīti.

Paralēli ir arī piemēri no citām sfērām: jau rakstījām par unikāli trulo VARAM ierēdņu rīkojumu atņemt Dabas aizsardzības pārvaldei funkcijas un nodot tās daudz sliktāk strādājošajam Valsts vides dienestam, tāpat trulā paštaisnībā tiek dzīti cauri grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas izjauks sacīkstes principu krimināllietu iztiesāšanā, utt.

Pie kam pats absurdākais, ka neviena no šīm regresīvajām izmaiņām nenes nekādu labumu pat tiem, kas tās virza. Politiķi šķiet aizmirsuši, ar ko beidzās iepriekšējā reģionālā reforma 2009. gadā — to par katru cenu virzījušo Tautas partiju pēc tam vēlētāji izbalsoja ārā no visurienes, jo vēlētāji Latvijā neatbalsta šādas pašmērķīgas reformas, kurām to bīdītāji nevar uzrādīt sakarīgu, saprotamu pamatojumu.

JKP cīņa par tranzītnozares un ostu iznīcināšanu, kas rezultējusies VAS Latvijas Dzelzceļš kravu apjoma kritumā uz pusi (!) un tikai nedaudz mazākos kravu tonnāžas mīnusos ostās (šī ir nozare, ko Covid-19 neskar, jo transporta nozarei atļauts strādāt kā parasti), ir novedusi nevis pie ieguvumiem JKP kā partijai vai tās elektorātam, bet gan pie masīvas darbavietu zaudēšanas patlaban JKP kūrētajai tautsaimniecības nozarei. Ko JKP saka? Partija nevis meklē ceļu ārā no sev un elektorātam draudošā strupceļa, bet saka, ka cīņu pret ostām intensificēs!

Diskusijas kļūst neiespējamas

Dans Titavs, viens no LNNK dibinātājiem 1988. gadā un Jaunā laika ideologs 2002. gadā, šogad secina: ja partijas un vara neuzklausa sabiedrību, tad vismaz politiskajiem strāvojumiem vajadzētu debatēt savā starpā — bet pat tas vairs nenotiek!

“Vai vispār politika attīstās? Vai ir kādas idejas? Šeit es saskatu lielas problēmas. Valsts ļoti spēcīgi stagnē, un vēl spēcīgāk stagnē politiskais process kā ideju sadursme, diskusija un šo ideju radīšana. Politiskā diskusija kā tāda šobrīd neeksistē. Ja skatāmies jebkuras politiskās partijas kongresus, tad tajos vienīgais jautājums ir par to, kurš būs priekšsēdētājs un kāds būs valdes sastāvs. Tāpat nenotiek ne konferences, ne semināri. Kādreiz partijās apsprieda idejas, notika publiskas diskusijas. Mēģināja radīt un radīja idejas. Tas vairs nenotiek.”

Paturpinot šo domu, var teikt, ka Ventspils mēra iknedēļas preses konferences un atbilžu videosesijas ar iedzīvotāju jautājumiem jo īpaši izceļ faktu, ka citi politiķi Latvijā nesarunājas ar sabiedrību. Uzlikt kameru uz trijkāja un atbildēt uz jautājumiem — to mūsdienās var ikviens, bet citi tik ļoti uzskata par pašsaprotamu nerunāt ar sabiedrību, ka pat nemēģina! Tā vietā lamā politisko konkurentu, kas izvērsis šo praksi, un brīnās par viņa reitingu.

Pie kam šāds publisku jautājumu — atbilžu sesiju formāts visur pasaulē tiek izmantots politiķu ikdienas darbā. Lai kāds nebūtu bijis Valdis Dombrovskis kā premjers, viņš katru nedēļu gāja uz Radio 101 studiju atbildēt uz jautājumiem tiešajā ēterā. Savulaik būdams Ņujorkas mērs, Rūdijs Džuliāni visus savus amata gadus regulāri noturēja nakts radioraidījumu, kur tiešraidē divas stundas atbildēja uz zvanītāju jautājumiem.

Ukrainas prezidents nesen uzstādīja rekordu, 14 stundas no vietas kādā hipsteru kafejnīcā atbildot uz iedzīvotāju jautājumiem. To var jebkurš, un nekad vēsturē tas nav bijis tik viegli un tehniski vienkārši, bet Latvijas politiķu iekšējā sajūta acīmredzot ir tāda, ka sarunāšanās un abpusēja ieklausīšanās ir kas pēc būtības nepieļaujams.

Vēl piemērus? Lūdzu!

Lai arī visuzskatāmākie piemēri valdošās “elites” principiālajai nerunāšanai ar tautu, tīšuprāt noraidot visus tautas ierosinājumus, ir reģionālās reformas dzīšana cauri par katru cenu, kā arī valdības izmisīgā cīņa (un zaudējums) pret Indriķa Muižnieka pārvēlēšanu Latvijas Universitātes rektora amatā, neizprotamu pārmaiņu bīdīšanas izglītībā, OIK nelikvidēšana utt., ir arī piemēri reģionos, kas nodemonstrē — godīgas sarunas vairs nav iespējamas pat ne pašvaldību līmenī, jo argumentācijas vietā stājušies varas demonstrējumi un spēka diktāta krustojums ar politshēmošanu.

Ņemsim kaut vai pagājušā gada Ventspils domes deputātu Ģirta Valda Kristovska, Aivja un Ivara Landmaņu, Daces Kornas ievērojamās pūles, lai Ventspilī neuzbūvētu jaunu peldbaseinu. Par to jau bijis rakstīts ne reizi vien, un tomēr der atkārtot vēl, jo tas ir kas unikāls ne tikai Ventspils mērogā — šie konkrētie Ventspils iedzīvotāju ievēlētie deputāti izdarīja visu iespējamo, lai no valsts budžeta jau apstiprinātās investīcijas peldbaseina būvei atņemtu un atdotu izlietošanai Rēzeknes saskaņiešiem. Kā jums šķiet: vai kaut vienam no šiem četriem deputātiem ienāca prātā aptaujāt savus vēlētājus, lai pajautātu, ko viņu elektorāts domā par faktu, ka viņiem domāto peldbaseinu šogad cels ne Ventas krastā, bet Rēzeknē?

Pa to laiku Saeima plāno likvidēt FKTK, banku sektora uzraudzības un kontroles funkcijas atdodot atpakaļ Latvijas Bankai. Tai pašai Latvijas Bankai, kuras “uzraudzībā” treniņbikšaini “baņķieri” izzaga noguldītāju naudu visus deviņdesmitos, neizputējušajām bankām lielākoties kļūstot par naudas mazgātuvēm. Tikai FKTK atsevišķas iestādes statusā beidzot spēja savest kārtībā banku uzraudzību, lai tās neizputētu vairs ar pāris mēnešu intervālu, un it sevišķi Pētera Putniņa laikā FKTK krietni nosusināja naudas atmazgāšanas purvu. Tagad ar FKTK plāno to pašu, ko ar DAP: likvidēs labi strādājošu struktūru, lai tās funkcijas nodotu iestādei, kas ar kompetentu darbību nav bijusi tālu pazīstama, drīzāk gan otrādi.

Līdz ar to mēs redzam: pusotru gadu pēc pašreizējās Saeimas darba sākuma mēs visādos veidos strauji šļūcam atpakaļ tajā sabiedriskajā “nekultūrā”, kura bija raksturīga varas un sabiedrības attiecībām deviņdesmito gadu Latvijā, un ar katru mēnesi kļūst arvien redzami sliktāk.

Patlaban populistu, klaju melotāju un prokremlisko elementu skaits uz kvadrātmetra Saeimā atkal regresējis līdz 6. Saeimas līmenim (tā, kurā bija gan Zīgerista, gan Kaula populisti, gan tolaiku jurkānieši un rubikieši, gan Saimnieka frakcija), tomēr šoreiz nav redzami kompensējošie spēki, kas spētu apvaldīt lielākās muļķības — mūsu pašreizējais prezidents ir pārāk lādzīgs un miermīlīgs, lai vajadzības gadījumā uzsistu dūri uz galda, un arī tādi enerģiski politiskie konkurenti kā Šķēle un Šlesers, kuru klātbūtne politikā disciplinētu pretiniekus, vairs nav redzami.

Daudzi agrāk stiprie mediji kļuvuši finansiāli atkarīgi no valsts atbalsta konkursiem un līdz ar to nav spējīgi patstāvīgi veidot publisko diskusiju dienaskārtību (kā to deviņdesmitajos darīja gan Diena, gan Lauku Avīze), intelektuāļi vairs nav spējīgi uz publiskām debatēm — pārītis no viņiem pievienojies valdošajām partijām, bet vairākums ir tik gaudeni, ka nespēj pat to, kā iznākumā par vienīgo kaut cik dzirdamo politiskās kultūras degradācijas kritiķi paliek Aldis Gobzems.

Un nav novērojamas nekādas pazīmes, ka šī lejupejošā spirāle varētu sabremzēties.

D. Titava intervija: https://nra.lv/politika/303989-titavs-politisko-diskusiju-ir-nomainijusi-kaila-ticiba.htm

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Troļļi

FotoTroļļošana - tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.
Lasīt visu...

21

Vai Latvija izmantos vai izniekos jaunas biznesa iespējas post-COVID pasaulē?

FotoSavulaik vēl jaunā un naivā Latvija sapņoja kļūt par banku paradīzi – “tuvāk par Šveici”. Par banku paradīzi tā netapa, drīzāk – par banku likvidatoru paradīzi. Sekoja sapnis par “tiltu starp Austrumiem un Rietumiem”, kas arī palicis neizsapņots. Vīzija par miljoniem Rīgas šprotu visā Krievijā palojošajās Latvijas piena upēs pamanījās izplēnēt ne vienreiz vien, neraugoties uz Latvijas uzņēmumu spītīgo vēlmi pēc katras krīzes tirgū atgriezties no jauna.
Lasīt visu...

6

Pieprasu pārtraukt pārkāpt Satversmi un Saeimas Kārtības rulli: vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei

FotoSaskaņā ar Satversmes 15.pantu "Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā". Satversmes 22.pantā ir noteikts, ka "Saeimas sēdes ir atklātas".
Lasīt visu...

3

Kā tagad pareizi vajadzētu „apgūt” Eiropas naudu

FotoEiropa gatavojas vērienīgai ekonomikas atjaunošanas programmai, plānojot tērēt simtiem miljardu, iespējams, pat triljonu eiro. Tā ir labā ziņa. Pats svarīgākais šajā ziņā ir tas, ka ES valstis tomēr ir gatavas vienoties un mēģināt pārvarēt šo krīzi kopā.
Lasīt visu...