Negauši, idioti vai bezkauņas? jeb Rekets. Kurš viņus apturēs?
Ainārs Kadišs07.08.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas iedzīvotāju ir grūti pārsteigt. Viņš ir pieradis un kļuvis imūns pret visabsurdākajiem notikumiem gan uz politiskās skatuves, gan Latvijas ekonomikā, gan sadzīvē. Politiķi un citi varturi, ko nu jau pārsvarā pārstāv kolaboracionisti, pederasti un klauni, kuru ņirdzīgie viepļi, nekaunība un cinisms sen jau visiem apnikuši, šķiet, ne ar ko jaunu pārsteigt nevar. Un tomēr... Mani pārsteidza.
Jau kopš šī gada sākuma es vairs neapmaksāju elektroniski piesūtītos elektrības rēķinus. Un lūk, kādēļ. Iemesls pavisam vienkāršs – tie nav nekādi rēķini, bet vai nu ļoti stulbu vai ļoti nekaunīgu cilvēku gara augļi. Ar rēķināšanu (no kā, domājams, radies vārds “rēķins”) šiem sacerējumiem nudien nekāda sakara nav.
Jau gada sākumā mani pārsteidza piesūtīto “rēķinu” acīmredzamais absurdums – kilovatstundas cena dažus mēnešus pārsniedza... vienu eiro! Ja ņemam vērā, ka “oficiāli” tās cena ir ap 0,16 eur, tad piesūtītajā rēķinā tā bija vairāk nekā septiņas (!) reizes dārgāka! Protams, es nekad neesmu bijis ar mieru pirkt elektrību par šādu cenu. Vismaz pagaidām man, paldies Dievam, vienkāršu aritmētisku darbību veikšana grūtības nesagādā, un es viegli varu aprēķināt, ka pat ar benzīnu darbināma ģeneratora saražotā elektrība ir lētāka!
Es nebiju vienīgais elektrības ražotāju, piegādātāju un valsts reketa upuris. Tauta sāka “šūmēties”, un publiskajā telpā sāka izskanēt tādi vārdi kā “OIK afēra”, noziegums, krāpšana, oligarhu barotava utt. Izklausījās cerīgi, lai gan iekšā, jāatzīst, sēdēja neticība. Jo arī agrāk, kā teikt – tautas nomierināšanai – glumie politiķi parunāja, parunāja, un... viss palika pa vecam. Tas ir – nelikumības, zagšana, krāpšana un terors pret tautu turpinājās.
Tā notika arī šoreiz. Faktiski – un tas būtu vissmieklīgāk, ja vien nebūtu tik skumji – situācija ar neadekvātajiem rēķiniem nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. Šeit būtu vietā paskaidrot, kā vārdu salikums “neadekvāts rēķins” vairāk tēmēts cilvēkiem, kuri tos sūta.
Ja kādreiz sakāt: “Sistēma vainīga”, neaizmirstiet piebilst, ka “sistēma” bez cilvēka nedarbojas. Tāpat nesakiet: “Man nāk neatbilstoši rēķini!”. Neviens rēķins “nenāk”, ja kāds nav izveidojis programmu, ievadījis tavus rekvizītus utt. Aiz katra rēķina stāv cilvēks(i), kuram ir vārds un uzvārds.
Vai šie “žuļiki” vēl atbilst cēlajam vārdam “cilvēks”, neņemšos spriest. Es nosliecos uzskatīt, ka viņiem skaidrības labad būtu piemērojams kāds cits apzīmējums. Piemēram – sociālie parazīti. Vai trumi, augoņi. Vai, kā tautā viņus vienkārši saukā... nu labi, nerakstīšu. Un lūdzu nejaukt ar pederastiem! Tautas folklorā šim vārdam ir pavisam cits vēstījums!
Lūk, kādus rēķinus un tekstus iepriekšminētie “biznesmeņi” man sūta.
Kwh cena jūnijā – 51,06 eur : 67,16 kWh = 0,76 eur/kWh (ar cenu 0,16 eur/kWh) Gandrīz piecas reizes dārgāk!
Tad ziņa par OIK maksājumu samazinājumu...
KWh cena jūlijā – 62,32 eur : 49,27 kWh = 1,26 eur/kWh (!) Astoņas reizes dārgāk!
Tā vien gribas teikt: ejiet jūs...
Ko darīt?
Šāds jautājums, šķiet, vēstures gaitā izskanējis ne vienreiz vien. Es personīgi barot blēžu baru nevaru atļauties. Un negribu to darīt. Protams, es samaksāšu par visu manis patērēto elektroenerģiju saskaņā ar tās cenu. Un viss. Blēžus un barokļus visticamāk tāds pavērsiens neapmierinās, un viņi uzsāks parāda “bezstrīdus piedziņu”, kur citi blēži un barokļi, t.i. - tiesu izpildītāji noņems no mana bankas konta naudu, neaizmirstot, protams, apzeltīt arī savus netīros nagus. Varbūt es vērsīšos tiesā (Ha-ha-ha, Latvijā – tiesa!), kur korumpēti tiesneši vēlreiz mani aplaupīs. Bet...
Es labprātīgi nebarošu šo Latviju apsēdušo parazītu varzu! Viss, ko viņi no manis dabūs, būs izspiests vardarbīgi – nelietīgi izmantojot savu amatu, zemiski interpretējot likumus vai pielietojot varu. Latvijas valsts ir kļuvusi par netaisnīguma un korupcijas bedri, par vēzi tautas organismā. Vēzis pārtiek no dzīvām šūnām, dzīvas miesas. Un, ja viņš arī mani nobendēs, es zināšu, ka neesmu padevies labprātīgi!
Senajā Romā bija teiciens: “Ar vairogu, vai uz vairoga!” Šķiet, Latvija piedzīvo vēl nebijušu krīzi. Varbūt, ka tā arī vajadzēja. Jo visi mēsli ir uzpeldējuši. Atliek tos tikai izliet vēstures kloākā. Bet kādam tas ir jādara. Un neskaties apkārt. Tas jādara tev. Tas jādara man. Kliķe dzīvo uz mūsu rēķina. Jo viņiem labāk klāsies, jo mums – sliktāk. Varbūt laiks kaut ko pamainīt?
P.S. Bez elektrības es nedzīvošu arī tad, ja man to atslēgs. Man jau ir iestrādes šajā jomā, īpaši – gandrīz bezmaksas karstā ūdens iegūšanā, izmantojot saules enerģiju. Bet par to – atsevišķs ilustrētais stāsts. Bet šis jau nebija tikai par elektrību...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.