Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītajās vēlēšanās Latvijas sabiedrība nobalsoja par pārmaiņām. Tas bija galvenais vadmotīvs. Diemžēl pašlaik ar katru dienu aizvien vairāk izskatās, ka nekādas pārmaiņas netop.

Šajās vēlēšanās vairāki politiskie spēki un partiju līderi iegāja Saeimā, ar sabiedrību noslēdzot faktisku vienošanos, ka viņi izpilda konkrētas skaļi paziņotas lietas un pretī saņem uzticības mandātu. 500 eiro minimālā pensija, 500 eiro neapliekamais minimums, 500 eiro minimālā alga.

Tie bija Jāņa Bordāna solījumi, savukārt Alda Gobzema apņemšanās (viena no daudzajām), - ka viņš no 1.janvāra atcels OIK. Savukārt vecās partijas gāja ne ar ko, - mēs turpināsim iesāktos darbus.

Ja jau šie vīri solīja, tad jau pirmajā iterācijā pie valdības veidošanas vajadzēja ļaut viņiem to izdarīt. Viņiem vajadzēja pierādīt, ka citi smagi kļūdās, ka tie nav divi miljardi, kas nepieciešami solījumu izpildei, ka ir kļūda aprēķinos un ka no 1.janvāra to var reāli izdarīt.

To vajadzēja paveikt, jo skaidrs, ka pretējā gadījumā nākamā Saeima sabiedrībā tiks uztverta vēl negatīvāk un izskatīsies vēl dīvaināk nekā iepriekšējā. Tāpēc, ka lielie solītāji izsprūk no atbildības, un sabiedrība viļas, jo pārmaiņas nav.

Protams, ir pietiekami dīvaini jau tas, ka valdības veidošanu uzņemas Saeimā vismazākā frakcija. Tie, kuriem bija lielāks skaits, nevarēja, neprata. Vara tiek mētāta no viena pie otra.

Kariņa kungs ar sakostiem zobiem ir piekritis uzņemtiem premjera amata „slogu”, taču jau tagad ir skaidrs, ka uzstādījums - 6 partijas - ir praktiski nereāls. Mēs taču visi redzam, kas notiek televīzijas pārraidēs: tur benzīns ir gaisā, un atliek žurnālistam uzšķilt dzirksteli, kā ir uguņošana.

Ja Krišjānis Kariņš kā vismazākās Saeimas frakcijas partijas pārstāvis, kurš nemaz nekandidēja vēlēšanās, tagad kļūst par premjeru, un viņam nav finanšu ministra no savas partijas, tad viņš neko nevar izdarīt. Viņš ir paralizēts. Tas ir fakts.

Šajā brīdī aktualizējas jautājums - ko vēl partija, kas tagad sevi sauc par „Jauno Vienotību”, bez līdzšinējā labklājības ministra Jāņa Reira vispār var nosaukt par finanšu ministru? Reira kunga „spējas” un „prasmes” ir labi zināmas, tā ka fakts, ka viņš tiek nopietni minēts kā finanšu ministra amata kandidāts, faktiski liecina, ka „Jaunajai Vienotībai” rezervistu soliņš uz nopietniem amatiem ir varbūt vēl īsāks nekā jaunpienācējiem.

Taču politiskā loģika pieprasa, ka premjeram ir jāņem līdzi savs finanšu ministrs, - tāds, kuram valdības vadītāja acīs ir dzelžaina uzticība. Ja Kariņa kungs visā nopietnībā liek galdā Reira – bijušā Solvitas Āboltiņas dzelžainā sabiedrotā, bijušā „Prudentia” pārstāvja, tagadējā Arta Kampara domubiedra - kandidatūru, tas vēl reizi apliecina, ka nekādu pārmaiņu nebūs vēl ilgi.

Savukārt uz ilgmūžīgu valdību cerēt pamats ir ļoti vājš. Pirmais kritiskais brīdis būs prezidenta vēlēšanas. Jo nākamais prezidents būs cits, tā būs cita matemātika, un tad būs iespējams nominēt citu premjeru. Otrs būs nākamā budžeta sastādīšana, kur absolūti nelīmējas kopā tas, kas ir sasolīts, ar to, kas ir reālās budžeta iespējas. Tas nozīmē, ka jebkurš nākamais premjers gatavojas uz īslaicīgu premjerēšanu, - tāda ir pašreizējā loģika.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...