Nejēgas

Kā domā, kāds ir galvenais aplamību, neveiksmju un kļūdu cēlonis? Vai arī tu uzskati, ka tas tik šoreiz nesanāca, tā tikai gadījās, ka neizdevās tikai šoreiz, bet citās reizēs viss būs loģiski, pareizi un labi.

Vai tiešām tās un tie, esot pārliecībā un dzīvojot ar domu, ka viņš pret citām izturējās slikti, bet pret mani būs labs un otrādi, saprot lietas būtību?

Es uzdrošinos apgalvot, ka galvenais muļķību, kļūdu, aplamību un pārestību cēlonis ir nejēgas. Nevis nejēdzības kā tādas, bet nejēgas ir tie, kuri mūsu dzīvē vairumā gadījumu rada grūtības un ievieš aplamības. Tas izriet no tā, ka lietu kārtību vairumā gadījumu nosaka un izlemj nejēgas.

Kā tas izpaužas, kur un kā par to var pārliecināties? Palūkojies, kā un pēc kādiem principiem, un, kādu kārtību ievērojot, mēs dzīvojam? Ievēlēsim skaistākos un daiļrunīgākos, lai viņi visu sakārto. Viņi arī sakārto, un rezultāts, kur vien lūkojies, ir redzams ar neapbruņotu aci.

Un tā nav tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki vai vēlētu citiem ļaunu... Tā ir tāpēc, ka viņu lēmumu un rīcības pamatā ir ielikta muļķība un aplamība, kas izriet no nezināšanas un neizpratnes.

Reiz kādam bijušajam premjeram jautāja: «Kuru likt (amatā)?» Viņš atbildēja – to, kurš lielāks kretīns! Uztici ko darīt nejēgam, kaut simpātiskam un daiļrunīgam, un nejēdzības sekos viena otrai. Šis nebūs jāpieskata, lai centīgi «taisa sūdus», jo tam pašam pietiks uzņēmības un centības.

Un cik ap mums ir vēl citu nejēgu, kuri vēl nelemj, bet rautin raujas un lauztin laužas pie lemšanas!? «Es arī gribu lemt, es arī, ļaujiet man!» Es arī gribu stabiņus likt, velo joslas ierīkot! Pat upes pagrieztu citā virzienā, ja man ļautu!

Es gribu, man vajag, es zinu!

Kas šiem nejēgām liek domāt, ka viņi ir zinoši tajos jautājumos, pie kuru lemšanas tie raujas vai par kuriem tie jau ir atbildīgi? Nekas, vienīgi tikai – es gribu, es esmu par visu labo un pret visu slikto.

Ar to vēl ir par maz, lai lemtu un valdītu. Vai viņi spēj atšķirt labo no sliktā, kaitīgo no derīgā? Nespēj, bet tas tiem netraucē kliegt – labs ir tas, kas labs ir man, un slikts ir tas, ko es nevēlos.

Vai tad tu iesi vēl pie tā zobārsta, kurš tev izrāva veselo zobu? Nu, protams, ka nē, bet valsts pārvaldē mēs to vien darām, kā nepārtraukti uzticam lietas kārtot nejēgām.

Vai tu iesi pēc padoma pie tā, kurš tevi maldināja un kura prognozes nepiepildījās, kura vērtējums izrādījās aplams?  Domāju, ka ne, tomēr tu nepārtraukti buries tajā, ko dēvē par medijiem, un ieklausies nejēgās, kuri sevi dēvē par ekspertiem, pētniekiem un citādi. Vai tas liecina par tavu pareizu rīcību vai drīzāk tā arī ir klasificējama kā nejēdzība?

Netici man? Palūkojies uz izglītības ministriem, cik bieži viņiem vispār ir bijis kāds sakars ar izglītību, izņemot to, ka paši kādā skolā mācīti!? Palūkojies uz Iekšlietu ministriju, cik bieži ministriem ir kāds sakars ar iekšlietām!? Palūkojies uz Aizsardzības ministriju un citām, bet ko nu par ministrijām vien... Ielūkojies pašvaldībās! Ielūkojies nevalstiskās organizācijās! Visur aina būs vienāda. Visur vienas un tās pašas sejas. Bet tu turpini viņos ieklausīties, tu izrādi tiem cieņu un esi pret viņiem bijīgs, kaut viņi paši bieži baidās no savas ēnas.

Nepārvaramā vara

Ko darīt, lai šo mainītu, lai valsts pārvalde un citas pārvaldes kļūtu efektīvākas? Uz šiem jautājumiem atbildēt nav grūti, vismaz man, bet es saskatu risinājumā vienu problēmu, proti, to nav iespējams izdarīt. To neļauj tas, ko dēvē par nepārvaramo varu, jo šādas izmaiņas nevēlas ne tikai tie nejēgas, kuri tikuši pie valdīšanas un pārvaldīšanas, bet arī tādi paši nejēgas, kuri uztic minētajiem valdīt. Ja šo mainīt, tad nejēgas automātiski zaudēs savus amatus, bet, ja sistēmu nemainīt, tad viss turpināsies kā ierasts vēl trīsdesmit gadus, ja vispār valsts tik ilgi pastāvēs.

Un pret to nedz pošu, nedz tablešu nav. Palīdzēt un veicināt var tikai žagars, bet to šais laikos nedrīkst.

Ir vēl kāds apstāklis, kas šo nejēdzību virkni pastiprina. Katrs nejēga ap sevi un savā pakļautībā pulcē vēl lielākus nejēgas, lai tie nespētu viņa ieņemamo stāvokli apdraudēt.

Viņi kategoriski nepieļauj, ka tiem blakus var nostāties kāds zinošāks, varošāks un spējīgāks, jo tas taču automātiski rada viņam konkurenci un agri vai vēlu nāksies atdot vietu potenciālajam konkurentam. Lai tas nenotiktu, ap sevi ir jāpulcina tie, kuri tev saka to, ko tu gribi dzirdēt, un kuri zināšanu un prasmju līmenī ir vājāki par tevi.

Tā aplamība tiražē un vairo vēl lielāku aplamību.

Vai tu domā, ka minētais neskar to, ko dēvē par speciālajiem dienestiem? Jā, jā, minētais attiecas arī uz tiem.

Vēlos uzsvērt, ka nejēgas ir sastopami ne tikai Latvijā. Tā lielā mērā ir visas cilvēces problēma.

Mani trūkumi

Vai tas attiecas arī uz mani? Noteikti tev tāds jautājums radīsies. Jā, arī es ļoti daudzās jomās esmu nejēga un diletants, bet ne lielāks par valdošajiem nejēgām un diletantiem.

Man ir kādi citi trūkumi, mazas darbaspējas, maz uzņēmības, maz pacietības, aizvien retāk riskēju, tāpēc nedzeru šampanieti un nedzīvoju Jūrmalā, bet man ir arī kāda priekšrocība – es šo apzinos, es to atzīstu un ņemu vērā. Es neizliekos par to, kas es neesmu un neraujos lemt un valdīt.

Tāpēc, mīļo lasītāj, steigsim vienoties, lai nebūtu lieki jāstrīdas. Vienosimies par to, ka no visas populācijas es esmu pats dumjākais, pats nespējīgākais, pats sliktākais, pats ļaunākais un arī tajās jomās, īpašībās un nozarēs, kuras neminēju, pats zemākais un sliktākais. Pats, pats, pats... Ja spēsim par to vienoties, tad mums nebūs lieki jāstrīdas, man nenāksies taisnoties, un tev nebūs jāapsūdz. Es jau esmu savus trūkumus un vainu atzinis apriori.

Bet šī vienošanās nekādi nemaina to, kas esi tu!

Runā, ka esot tikai četri vecumi, īpaši labi to var pamanīt sieviešu domāšanā un uzvedībā. Tas ir attiecināms arī uz vīriešiem.

Pirmais, kad viņas domā – kāds viņš ir,

Otrais vecuma posms – kas viņam ir,

Trešais – kur viņš ir,

Un ceturtais – ta’ man vienalga, kāds viņš ir, kas viņam ir un kur viņš ir.

Padomā, kurai vecuma grupai piederi tu, un centies glābt to, ko vēl var saglābt.

Čūska

Esi godīgs vismaz pret sevi un ielūkojies sevī. Kur ir tavi darbi, kur ir tavi sasniegumi? Kur ir tava prāta apliecinājumi un pierādījumi? Pirms man ko aizrādīt, parādi, uz ko pats esi spējīgs.

Nevis nebeidzami skaidro, kas un kam būtu jādara, bet pastāsti, ko tu pats no sākuma līdz galam esi izdarījis? Vai esi nositis čūsku, vai esi devis dzīvību bērnam, vai esi uzcēlis māju, vai esi nesavtīgi palīdzējis?

Es esmu ne tikai nositis, bet pat no odzes izveidojis sev galvas rotu, spēlējot indiāņus padsmitnieka gados.

Vai esi uzrakstījis kaut dažas dzejas rindas, vai esi sacerējis dziesmu, kaut tikai melodiju? Vai esi uzrakstījis un izdevis savu, kaut kļūdainu, bet tomēr grāmatu? Kaut vienu un plānu...

Vai esi uzņēmis filmu vai vadījis tiešraidi internetā? Kaut vienu un neprasmīgu... Vai esi pieteicis un rīkojis kaut vienu piketu, kaut vienu mītiņu, kaut vienu sapulci?

Ko tu esi izdarījis no sākuma līdz galam? Kas tev liek domāt un apgalvot «Mēs uzvarējām!», runājot par kādu sporta sacensību?  Kāds ir tavs ieguldījums šajā uzvarā? Vai esi piedalījies kādā treniņā vai finansiāli palīdzējis?  Teiksi, es palīdzu morāli... Morāla palīdzēšana vairumā gadījumu ir meli, ko nevar nedz nosvērt, nedz skaitļos pārvērst. Tas ir tukšas daiļrunības paraugs, kam tautā ir cits nosaukums. To šeit neminēšu, lai gan zinu, kurš vārds ir domāts.

Vai esi kaut vienas mājas svinības pats organizējis un līdz galam novadījis? Vai esi pats izdomājis, kad, kur, cikos un kas piedalīsies? Nopircis ēdienus un dzērienus, gatavojis, klājis galdu un pēc svinībām sakopis telpu un mazgājis traukus? Esi ciemiņus sagaidījis, ierādījis katram vietu pie galda, iepazīstinājis ar citiem sanākušajiem?  Vai esi vērojis, kas tiem pasniedzams, esi jautājis to vēlmes? Esi ar tiem aprunājies?

Vai tu spēj ko tādu no sākuma līdz galam izdarīt pats, nevis stāstīt, kas un kam ir jādara, un pārmest citiem, ka viņi, tavuprāt, to nav pietiekami labi izdarījuši?

Ja kaut daļiņu no minētā esi veicis, tad tas tev dod kaut morālas tiesības man aizrādīt, pārmest un pamācīt. Ja nē, tad izmanto izdevību un paklusē!

Draugi

Kāpēc man tomēr ir izdevies uzrakstīt gan grāmatas, gan dzeju, gan mūziku un arī veidot filmas? Tāpēc, ka es visu dzīvi esmu ievērojis to, ko šobrīd atļaujos ieteikt tev. Ieklausies, tas var noderēt.

Vairums manu draugu un paziņu bija gadus divdesmit par mani vecāki, savukārt draudzenes gadus divdesmit jaunākas. Tas man deva iespēju mācīties un vienlaikus nekļūt psiholoģiski un morāli vecam.

Es šo esmu praktizējis pat tad, kad vēl neapzinājos, cik tas ir svarīgi un nozīmīgi. Pateicoties tam, lielu daļu no augstāk minētā esmu pamanījies izdarīt.

Es cenšos ap sevi pulcēt tos, no kuriem es varu mācīties. To, no kuriem var mācīties un kas, runājot Sokrāta vārdiem, ved pa kāpnēm uz augšu, ir daudz mazāk nekā to, kuri labprāt dodas pa kāpnēm lejup. Viņu nav daudz, bet daudz arī nevajag, jo vairumam saprātīgo būtņu tāpat ir labi un viņi nealkst augt.

Meklē tos, no kuriem tu vari mācīties, kuri darbos ir pierādījuši, ka spēj, un seko viņiem ne tikai sociālajos tīklos. Draudzējies ar tādiem, iepazīsties, palīdzi viņiem, un viņi arī tevi iemācīs izdarīt un panākt, bet ja tu ap sevi pulcēsi par tevi vājākus, dumjākus, pat līdzīgus kā tu, tad nekādas izaugsmes nebūs un jūs visi kopā draudzīgi degradēsiet.

Gribi naudu, gribi nopelnīt? Meklē tos, kuriem ir nauda, kuri prot nopelnīt. Un nevis tāpēc, lai viņi tev iedotu, bet palīdzi viņiem, draudzējies ar viņiem, un viņi tev parādīs ceļu.

Piedod, ja vari!

Šeit ir saīsinātā versija – https://www.youtube.com/watch?v=revNZYSxzYg

Novērtē šo rakstu: