Nekad tā nav bijis. Atgādināšanai par tiesu un taisnīgumu
Jautājums no provinces18.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sensācija: šī gada 31. martā franču politiķe un potenciālā prezidenta amata kandidāte Mariona Anna Perīne Lepena, vairāk pazīstama kā Marina Lepena, kopā ar kolēģiem – 8 eirodeputātiem plus vēl 12 asistentiem un vēl kādiem ļaužiem, kopā 24, saņēma notiesājošu pirmās instances spriedumu eiroparlamenta naudiņu apgūšanas lietā.
Spriedums ir pārsūdzams un cietumsoda un naudas sodu daļā spēkā nav stājies, bet daļā par aizliegumu piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem ir spēkā ar pasludināšanas brīdi un izslēdz Marionu no 2027. gada Francijas prezidenta un 2029. gada parlamenta vēlēšanām.
Uz kādām dienām izcēlās varena brēka, jo tik tiešām pie varas esošajai elitei bīstams konkurents ir neitralizēts. Kas mani šajā lietā aizkustināja, bija gaušanās par netaisnību, "kā tā drīkst", "mums te ir demokrātija vai kas", "Eiropā tā nedara" un tādā garā uz priekšu. Plus salīdzināšana ar politiski motivētām izrēķināšanās štellēm mazāk demokrātiskās un pavisam nedemokrātiskās zemēs.
Tiešām, Turcijas prezidenta Erdogana galveno konkurentu, Stambulas mēru Ekremu Imamoglu arestēja nupat, 19. martā, arī it kā par naudas lietām. Kopā ar virkni līdzīgu prezidentālu kandidātu sazemēšanu tepat Austrumeiropā sākās runas par kaut ko neredzētu, par jaunu tendenci un virzību uz demokrātijas iznīkšanu.
Nekad tā nav bijis, un te atkal
Savu prātojumu par šo sākšu ar citātu, kura daļu ažpadsmit tūkstošu reižu daudzinājis Dzintris Latvijas Radio, bet ko še piesaukšu no jaunā akadēmiskā tulkojuma, Zālamana Mācītāja 1. nodaļas 9. panta: kas jau ir bijis, tas atkal būs, kas jau ir noticis, tas atkal notiks – nekā jauna nav zem saules.
Konkurentu neitralizēšanas unikalitātes daudzinātāji gan drīzāk ir kādus trīs tūkstošus gadus vēlāk dzīvojuša vārda meistara – Viktora Černomirdina – domas orbītā, ko citēšu savā tulkojumā: Nekad tā nav bijis, un te atkal!
Politisku, saimniecisku, ģimenisku un visādu citādu konkurentu novākšana ir sena kā cilvēce, pastāv no aizlaikiem un pastāvēs mūžīgi. Atšķirībā no primitīviem līdzekļiem, kuru lietošana dod ātrus un pārliecinošus rezultātus, demokrātiskās sabiedrībās juridiskas procedūras ceļš ir diezgan dabisks un starp citu, vēsturiski sens un diezgan labi dokumentēts.
Pirms kādiem div–ar–pus tūkstošiem gadu, 399. gadā priekš Kristus Atēnās tika uz nāvi notiesāts Sokrāts, mūsdienu Rietumu filozofijas pamatlicējs pēc daudzu domām. Apsūdzēts vinš tika ne par slepkavību, izšķērdēšanu vai nodevību, bet gan par jaunatnes samaitāšanu, pievēršanu bezdievībai vai kaut ko uz to pusi. Tātad nekā krimināla mūsdienu izpratnē, faktiski sabiedriski politisks jautājums. Apsūdzība, procedūra, nāves sods.
Cits mūsu klausītājiem pazīstams personāžs, izcilais orators Cicerons bija arī politiķis un 63. gadā priekš Kristus pildīja konsula pienākumus Romas republikā. Tad arī viņš teica savas runas pret Katalīnu, pirmā sākas ar pazīstamajiem vārdiem: Quō ūsque tandem abūtere, Catilīna, patientiā nostrā?
Iztiksim bez Romas vēstures šeit, pavisam īsi: senators Lūcijs Sergijs Katalina bija aristokrāts, kurš vairākas reizes neveiksmīgi pretendējis uz konsula amatu, cita starpā ticis apsūdzēts par finanšu lietām un ļaunprātībām, pildot valsts amatus Āfrikā, pulcēja ap sevi lūzerus un neapmierinātos, lai gāztu pastāvošo varu. Sazvērestība tika atklāta, vainīgie saķerti un tiesāti. Apsūdzība, procedūra, nāves sods.
Visas analoģijas ir klibas, un tomēr
Šeit savilkšu tiltiņu ar mūsu Marionu, Marinu Lepēnu. Ir viena pavisam sīka nianse, kurā viņas gadījumā ir līdzība ar Katalīnas sazvēniekiem. Cicerons ceturtajā runā pret Katalīnu pamatoja savu prasību piespriest sazvērniekiem nāves sodu, lai arī tā laika tradīcija un prakse to neprasīja, pret to iebilda arī Jūlijs Cēzars, citu starpā.
Francijas likumdošana par izšķērdēšanu šobrīd paredz tūlītēju liegumu pretendēt uz vēlētiem amatiem. Bet! Apsūdzība viņai ir celta par desmit un divdesmit gadu seniem notikumiem, par periodu no 2004. līdz 2016. gadam, un viņa jātiesā pēc tai laikā spēkā esošajām normām. Un līdzīgi kā Cicerons savus konkurentus prasīja sodīt bargāk par ierasto, arī Lepenai piespriestais tūlītējais aizliegums ir tiesneša izvēle, ne obligāta norma.
Protams, spriedumu Lepēna un vēl kādi 12 no notiesātajiem ir pārsūdzējuši, bet pēc franču tradīcijas process aizņems ilgus garus gadus. Francijā vispār liek cietumā gan mērus, gan prezidentus, bet tikai pēc ļoti ilgas juridiskas procedūras. Tā Nikolā Sarkozī savus gala spriedumus saņēma tikai pirms kāda gada, bet pirmo reizi aizturēts un pratināts viņš tika 2014. gadā.
Cits Francijas prezidents, Žaks Širaks, 2011. gadā tika tiesāts par darbību Parīzes mēra amatā, kurā viņš sabija līdz 1995. gadam, un apmēram par to pašu, ko Lepēna, – Parīzes mērijā nodarbinātiem 28 partijas aktīvistiem, kas nepildīja nekādu darbu pilsētas labā. Vecuma dēļ viņam tika piespriests nosacīts sods, starp citu, itāļu premjera Silvio Berluskoni vienīgais notiesājošais spriedums (kopumā kādās 30 lietās) arī aizstāja cietumsodu ar sabiedriskiem darbiem, – ierastā itāļu kārtība attiecība uz veciem ļaužiem.
Pie putniņiem un taureņiem viss notiek apmēram tāpat
No Atēnām, Romas un Parīzes atgriežoties tepat Rīgā, redzam līdzīgu musturi. Tā saucamā digitālās televīzijas lieta, ko inspirēja Einārs Repše, lai novāktu politiskus konkurentus, sākās ar Harija Krongorna arestu 2003. gadā, bet lieta pēc vairāk nekā 20 gadiem vēl nav nonākusi līdz procesuālam noslēgumam. Šajā lietā, starp citu, uzplaiksnī analoģija ar apsūdzību Trampam Ņujorkas kredītu lietā: cietušo nav, neviens neko atpakaļ neprasa, bet politisks konkurents tiek notrenkāts pusbeigts.
Mūsu klausītājiem, šķiet, būs lieki atgādināt notikumus saistībā ar apsūdzību Aināram Šleseram un Saeimas balsojumu par kratīšanas neatļaušanu, kuru nelietīgā kārtā kā ieganstu Valdis Zatlers izmantoja Saeimas atlaišanai, – atkal tīri politiska rīcība kriminālapsūdzības aizsegā, lai attālinātu sevis izmešanu poltikas gružu kastē kopā ar savu pils padomnieču varzu.
Sava līdzība ar Parīzi ir mūsu Jūrmalai, kuras mēri ir gan tiesāti, gan notiesāti, Juris Hlevickis reāli arī trīs gadus nosēdēja. Par ko? Par to, ka viņam par labu citi cilvēki bija kukuļojuši, politisks konkurents nosūdzēja, procedūra, spriedums, cietums.
Notiesāti savulaik ir arī bijušie mēri Raimonds Munkevics un Gatis Truksnis, pirmais par kukuļošanas lietām, bet otrais formāli par falšu komandējumu paģiru piesegšanai. Neizdevās par naudiņu, piedūra par papīriem.
Kolorītu piemēru netrūkst ne pie mums, ne Eiropā, ne plašā pasaulē. Bet man savs vēstījums jāsāk noapaļot, un te būs daži mani prātojumi noslēgumam.
Secinājumu vietā
[1] Par procedūrām
Ja autokrātijās un diktatūrās lietas var nokārtot klusi un ātri, tad sabiedrībās ar attīstītu demokrātiju un tiesu varu procesi ieilgst. Procedūras var izmantot labiem un taisnīgiem mērķiem, bet var arī blēdībām un nelietībām. Tādēļ arī process nesākas un nebeidzas kaut kā tāpat vien, un tādēļ tas neizbēgami paņem laiku. Demokrātijai nepieciešami instrumenti sevis aizstāvēšanai un attīstīšanai, un neatkarīga un spēcīga tiesu varu te lieti noder. Žēl, ka ne visur tāda ir viegli sasniedzama.
[2] Par grēku standartu
Darbinieku algošana citiem mērķiem, nekā tas ir formāli paredzēts, ir sena tradīcija. Rīgas domes štelles šeit apzināti izlaižu, – viss tas pats, kā citur. Galu galā pirmie mūsu eirodeputāti nemaz neslēpa, ka savus Rīgas birojus par eironaudām izmanto partijas vajadzībām. Līdzīgi kā ar grābstīšanos kantorī – pirms gadu desmitiem tā bija norma, bet tagad – noziegums, par stāvokļa izmantošanu pat neiepīkstoties. Pajautājiet Hārvijam Vainstīnam, ja man neticat. Laikmeta elpa. Kas atpaliek, tos sit. (Šī citāts tiek pierakstīts dažādiem autoriem).
[3] Par politiķa likteni
Katram, kurš apzināti vai nejauši nonācis politikā, jārēķinās ar sekām. Sabiedrība, mediji, žurnālisti un, pats galvenais, konkurenti. Ne tikai pārkāpumus un noziegumus, katru tavu grēciņu un vājumu izmantos, ja vien būs iespēja. Te nu ir izvēle – vai nu nebūt vājam un grēcīgam, vai to ļoti rūpīgi slēpt, vai arī neiet politikā. Būt par mēru varbūt ir pat bīstamāk nekā par ugunsdzēsēju, vai tas būtu Parīzē, Jūrmalā vai Rīgā.
Noslēgšu arī ar citātu par publiskā tēla un sabiedrisko attiecību nozīmi, šoreiz no Zālamana Sakāmvārdu 22. nodaļas: izvēlies labu slavu, nevis lielu bagātību – ne sudrabu un zeltu, bet ļaužu cieņu!
Mārča Bendika pārdomas autora lasījumā var noklausīties raidījumā Jautājums no provinces: https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
