Nekas nemainīsies

Visi ir pārdomās pēc pēdējā kliedzošā notikuma. Arī es. Katrā ziņā šī nav nedz kāda konkrēta cilvēka saukšana pie atbildības, nedz naida kurināšana, par ko šobrīd draud uzsākt procesus. Varbūt kādam liksies, ka šī ir kārtējā prātuļošana un demagoģija, bet es runāju par savu pieredzi un uzskatiem. Katrā ziņā negribu atgremot visu, kas jau gana daudz ir masu medijos, bet paskatīties nedaudz „uz priekšu”.

Un, lai kā es negribētu, – neredzu, ka jebkas mainīsies, jo nekad to neesmu redzējis. Es gribu un ticu, ka varbūt šoreiz cilvēki tiešām celsies, celsies svabadais gars. Neskatoties uz vēlmēm un cerībām, es sliecos domāt tomēr pesimistiski, līdz brīdim, kad ar savām maņām uztveršu, ka ir – izmaiņas, attieksme, ticība un, protams, ne bez tiem – pierādījumi izmaiņām.

Kāpēc nekas nemainīsies? Patiesība ir ļoti vienkārša. Mēs esam maza tauta [skaitliski], cilvēkus [rupji sakot] var saskaitīt uz viena roku un kāju pirkstiem. Kā mēs varam runāt par jebkāda veida neatkarību [tai skaitā ekspertīzes], ja mūsu valstī visi visus zina, pazīst un ir paziņu paziņas!? Tas ir neiespējami. Vienmēr atradīsies drauga draugs, vienmēr būs interešu konflikti. Vienmēr. Tādēļ objektivitāte kā jēdziens [kam būtu jāpastāv demokrātiskā valstī] ir izskausts jau saknē.

Tā kā nav objektivitātes, nav iespējams būvēt jebkāda veida un izskata sistēmas, kur nu vēl valstiskas. Un es pat nerunāju par godīgumu. Mans ir piemērs – cilvēks, kas visu mūžu ir strādājis godīgi [nozarē, kas saistīta ar būvniecību, arī sertificēts], pat reizēs, kad man licies – „šoreiz jau varēja nedaudz nošmaukt”, viņš to nekad nav darījis un ir saņēmis ar rungu pa muguru par to, jo priekšā tika citi, kas „sadraudzējās” ar kādu institūciju „vairāk”, vai pareizajiem cilvēkiem pareizajā laikā „izmaksāja” kafijas tasi.

Lūdzu – arī viņu nebūtu iespējams aicināt kā ekspertu pie pārbaudēm, jo viņš pazīst amatpersonas un citus, kas darbojas šajā nozarē. Lai arī nekad nav pastāvējušas „specializētas” attiecības, protams, ka tiktu izrakts un atrasts kaut kas kompromitējošs. Vienkārši tāpēc, ka mūsu valstī ir tik maz cilvēku, ka, strādājot ilgus gadus – kaut vai tikai vienā nozarē, cilvēki cits citu zina. Un tas ir tikai vienā nozarē strādājošie, vēl ir tie skaiti paziņu. Vēlreiz – visu visus zina.

Nemainīsies arī tāpēc, ka – kā jau daudz kur izskanējis [citēju] – sistēma ir sapuvusi. Bet – kad tā tāda nav bijusi??? Padomju laikos? Zviedru laikos? Seno latvju kungu un vietvalžu laikos? Vienmēr ir bijuši mesli, ziedojumi un nesti upuri kungiem, lai vai kādi tie ir bijuši, vienmēr ir vadītāji, kuri novērtēs un izšķirs strīdu vai situāciju. Protams, ka vienmēr būs kāds, kurš atnesīs lielāku cepeti, smagāku monētu saini vai kompartijas rūpnīcas direktora sekretārei atnesīs šokolādīti, tas ir tikai veids kā mēs paši domājam. Es šaubos, ka mūsdienās ir tik tīrs cilvēks, kas nekad nav centies saņemt jebko savā labā ar nelielu materiālu „piepalīdzēšanu”, kaut vai šokolādīti. Vienam tā ir tikai šokolādīte, jo „tas taču nekas nav”, citam tie ir milzīgi naudas līdzekļi. Un, jo lielāka materiālā „piepalīdzēšana”, jo lielāka vēlme „piepalīdzēt” [arī atkārtoti]. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Tā ir domāšana.

Kur liksimies, tie cilvēki, kas uzskata, ka vajadzētu pūķim nocirst galvu un izcīnīt taisnību? Es pesimistiski uzskatu, ka nekur. Pat, ja nomainīs pilnīgi visus iekārtu iekārtās esošos un izskaudīs tos, kas materiāli „piepalīdz” – vai pēc kāda laikā nebūs pavisam „svaigi” un „nesamaitāti” cilvēki, kas, sajūtot „piepalīdzēšanas” smaku, rīkosies tāpat kā esošie? Vai ir pamats domāt, ka nebūs arī „piepalīdzētāji”?

Protams, var cerēt un ticēt, ka tā nebūs. Var pat apgalvot, ka visi tādi nav, ir taču arī patiesi godīgi cilvēki. IR. To ir maz. Un, pat ja viņus visus saliks atbilstošajās pozīcijās, pietiks ar vienu, kas aizsāks „pūdēt” sistēmu, tas izplatīsies kā sērga un atkal nonāksim pie situācijas, kad būs palicis viens pēdējais godīgais, kam tiks uzspiests ar varu „līdzdarboties” vai aiziet.

Vienmēr var diskutēt, izteikt nosodījumu un gānīties. Tīkla izplatījumā ir vairāki runātāji, kas nosoda esošos, BET – neiesaka nekādu risinājumu. Neiet arī ielās, lai vai nu rādītu priekšzīmi, vai vienkārši piedalītos „kustībā”. Es netaisos gānīt un kratīt pirkstu, jo es nevaru arī ieteikt risinājumu. Varu tikai piekrist un/vai piedalīties kādā „kustībā”, bet esmu pesimistisks, jo jau nesenā pagātnē redzējām „kustību”, mētāšanos ar bruģiem, demolēšanu, kam es īsti tā arī neesmu saskatījis patiesas izmaiņas.

Arī šie runātāji un „kustības” ir kādam tieši vai netieši „pakļauti”, kas mani attur no iesaistīšanās [zinu, ka par šo mani „noēdīs bez sāls”, bet es vismaz esmu godīgs, vismaz pret sevi…]. Tāpēc atkārtošos, ka diemžēl, bet… nekas nemainīsies.

Varu tikai noliekt galvu līdzjūtībā un novēlēt, lai mūsu domāšana kļūst tāda kā tiem varoņiem, kas glāba un glābj dzīvības. Tikai ar šādu pašaizliedzību, kam pamatā ir dzīvības, nevis materiālā vērtību skala, mūsu domāšana stabilizēsies, iespējams, mainīsies un, Dievs dod, es pilnībā noraidīšu šeit izteikto pesimismu un spēšu noticēt savām maņām, ja/kad izjutīšu uz „savas ādas” izmaiņas.

Novērtē šo rakstu: