Nekavējoties ir jāpalielina Latvijas aizsardzības budžets

Straujuma arī neslēpa: kaut arī līdz 2020.gadam (kad aizsardzības finansējumam jābūt 2% no IKP) laika vairs nav daudz, lielākais aizsardzības finansējuma palielinājums tiek atlikts "pēc iespējas vēlāk", nevis lielākā daļa naudas tiek piešķirta pašlaik. Tas esot tādēļ, ka finansējums nepieciešams arī skolotāju algu palielināšanai, veselības nozares uzlabošanai un pensiju indeksācijai. (Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/499984-latvija_negrasas_palielinat_finansejumu_aizsardzibai)

No premjerministres sacītā nepārprotami var izsecināt, ka valdības prioritātes ir skolotāju algas, veselības nozare un pensiju palielināšana, kas, protams, ir labi. Bet tikai pēc tam valdība saredz nākamo (cerams, ka vismaz ceturto) prioritāti – aizsardzības budžeta palielināšanu.

Kaut aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis uzskata, ka Ukrainā notiekošais ir skaidrs signāls, ka ir pēdējais brīdis domāt par aizsardzības finansējuma palielināšanu. "Ja Gruzijas krīze mums nebija pietiekama, lai izdarītu nepieciešamos secinājumus, nākamā reize var būt par vēlu. Tāpat Latvija šobrīd neizpilda savas NATO dalībvalsts saistības, un NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens jau ir paudis par to bažas. Esošais aizsardzības budžets nespēj nodrošināt Latvijas karavīru profesionālo izaugsmi, aprīkojumu un kaujas spēju attīstību, kas tieši ietekmē viņu drošību starptautiskajās militārajās misijās. Esošā aizsardzības budžeta tendence Latvijas drošībai nav pieņemama.

Drošību tāpat kā medicīnas pakalpojumus vai sociālos labumus patērē visi valsts iedzīvotāji, bet 0,9% no IKP ir mazāk, nekā veltām citām primārajām vajadzībām. Latvija uz vienu iedzīvotāju drošības jomā vidēji tērē trīs reizes mazāk nekā citas dalībvalstis Eiropā. Taču drošība ir ikvienas valsts augstākā prioritāte, bez tās nav iespējama valsts attīstība. To uzskatāmi pierāda notikumi Ukrainā," uzsvēra ministrs (Pieejams: http://nra.lv/latvija/112673-vejonis-ukraina-ir-pedejais-zvans.htm?view=comments#comments).

Pēc tās saucamās, „Maslova vajadzību piramīdas” secināms, ka pašā lejasdaļā jeb piramīdas pamatā ir fizioloģiskās vajadzības, proti, ēdiens, ūdens un miegs. Un tikai pēc tam seko vajadzības pēc drošības un aizsargātības. Citiem vārdiem tikai pēc tam, kad cilvēks ir paēdis, viņš domā par drošību un aizsardzību.

Latvijā sabiedrība necieš badu, un mūsu ģeogrāfiskais izvietojums ar tajā esošo floru un faunu mums neļauj mirt badā. Latvija nav salīdzināma ar Āfrikas valstīm, kurās bads ir problēma.

Līdz ar to cilvēkiem nākamā vajadzība pēc fizioloģiskajām ir vajadzība pēc drošības un aizsargātības, un šis ir tas jautājums, kas sabiedrībai ir jāsaprot un jāveic pasākumi to īstenošanai (nodrošināšanai). Tas sevī ietver ne tikai parādnieku aizsardzību no kreditoriem kredīta neatmaksas gadījumā vai valsts pabalstus personām dažādos palīdzības jautājumos. Fundamentāli tas ir jāsaprot kā valsts aizsardzība pret ārējo ienaidnieku – valsts teritorijas aizsardzība un tās nedalāmības nodrošināšana, kas ir viens no valsts pastāvēšanas pamatelementiem – teritorija.

2012.gada aprīlī 61% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nesaskatīja nepieciešamību palielināt aizsardzības nozares budžetu, par to liecināja pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompānijas Latvijas Neatkarīgā televīzija (LNT) raidījumu 900 sekundes veiktā aptauja.

Šī raksta autors nelolo cerības, ka šobrīd sabiedrības vairākums būtu mainījis savas domas. Un arī politiķu rīcība pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām ir prognozējama – tie nepieņems nepopulārus lēmumus, no kuriem viens ir aizsardzības budžeta palielināšana, jo tā būtu „politiskā pašnāvība”. Kaut 975 jeb 18,46% respondentu par 2014. gada budžeta prioritāti, kam jāatvēl papildu finansējums, atzinuši aizsardzību – jaunas tehnikas iegādi, papildu finansējumu NATO u.c. (Pieejams: http://freeonlinesurveys.com/app/showpoll.asp?qid=300945&sid=fryxgug7gotwe4w300945&new=True).

Tāpat, raugoties uz notikumu attīstību Ukrainā, Latvijai, kurai šobrīd nav finansiālu iespēju iegādāties lielā skaitā modernu bruņojumu, būtu jāapsver priekšlikums vismaz par obligātā militārā dienesta atjaunošanu un/vai praktiski realizējamu rezervistu apmācību. Jo rezervisti atšķirībā no rezerves karavīriem (piemēram, obligātajā vai profesionālajā dienestā dienējušie) ir visi vismaz 18 gadus sasnieguši Latvijas pilsoņi, kuri nekad nav dienējuši, taču mobilizācijas gadījumā var tikt iesaukti aktīvajā dienestā. Un ir skaidrs, ka šo cilvēku iesaukšana mobilizācijas gadījumā radītu problēmas ar viņu sagatavotību, kā rezultātā tiktu tērēts laiks, kas militāra konflikta laikā ir ļoti dārgs. Tāpat būtu jāveic arī periodiska rezerves karavīru apmācība un pārbaude.

Ir jāsaprot, ka valsts teritorija jāaizsargā tieši šīs valsts pilsoņiem, līdz ar to arī viņiem jābūt sagatavotiem (apmācītiem, ekipētiem) veikt šos pilsoņa pienākumus.

Satversmes 73.pants nosaka, ka tautas nobalsošanai nevar nodot likumus par kara klausību. Līdz ar to potenciālie likumi par obligāto militāro dienestu un/vai visu rezervistu obligāto apmācību tiktu pieņemti ar mērķi nodrošināt valsts aizsardzību, un sabiedrības viedoklis par šiem jautājumiem tiktu uzklausīts, taču tam būtu nevis saistošs, bet vien informatīvs raksturs.

Šiem iepriekšminētajiem priekšlikumiem ir nepieciešams finansējums, kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ rezerves karavīru un rezervistu iesaukšana uz apmācībām miera laikā netiek praktiski realizēta, taču tas būtu tikai minimums aizsardzības budžeta palielināšanai un tieši valsts pilsoņu sagatavošanai valsts aizsardzības realizēšanai, kas viennozīmīgi prasītu mazāku finansējumu nekā daudzskaitliska moderna bruņojuma iegāde vai regulārās armijas skaitliska palielināšana (šobrīd profesionālajā dienestā dien aptuveni 5000 karavīru).

Šī raksta mērķis ir raisīt diskusiju sabiedrībā, Saeimā un valdībā par nekavējošu aizsardzības budžeta palielināšanu Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. 

Novērtē šo rakstu: