Iesaki rakstu: 
Kā atvaļināta militārpersona vēlos uzsākt plašāku sabiedrības diskusiju par Krievijas sponsorētā grupējuma "Vagner" tālākajiem soļiem un pret mums uzsākto hibrīdkaru.
Pēc neveiksmīgā "dumpja" Krievijā vāgnerieši nolēma pārvietoties uz Baltkrieviju. Drīz vien pēc tam, abiem diktatoriem smīnot, Lukašenko paziņoja, ka vāgnerieši vēlas doties ekskursijā uz Poliju. Polija un arī Lietuva šo paziņojumu uztvēra ļoti nopietni, armija atrodas pastiprinātā kaujas gatavībā, snaiperu vienības tiek izvietotas robežas tuvumā. Bet ekskursijā devās nevis vāgnerieši, bet gan divi Baltkrievijas armijas helikopteri, kas izraisīja plašu rezonansi un lika Polijai vēl vairāk pastiprināt robežas drošību.
Kāds mērķis bija šīm provokācijām? Vai ir pamats domāt, ka vāgnerieši vai Baltkrievija tiešām taisās iebrukt Polijā? Es domāju, ka ne. Šādi manevri tiek veikti ,lai pārbaudītu armijas un militārās vadības gatavību reaģēt uz šādām provokācijām, sabiedrības reakciju un arī ministriju augstākās vadības kompetenci. Nav jābūt militārajam ģēnijam, lai saprastu, ka uzbrukums Polijai būtu tīrākā pašnāvība vāgneriešiem, Polija viņus uzvarētu bez NATO palīdzības, jo nav zināms, vai uz hibrīduzbrukumu attieksies NATO 5.pants.
Skatāmies tālāk, kurām vēl NATO valstīm ir robeža ar Baltkrieviju? Tikai Latvijai un Lietuvai. Lietuva uz vāgneriešu/baltkrievu provokācijām noreaģēja ļoti adekvāti un arī deva diezgan nepārprotamu signālu, ka vāgneriešiem būs jācīnās nevis ar robežsargiem, bet gan ar Lietuvas armiju.
Kādus secinājumus vāgnerieši izdarīs par Latvijas augstākās militārās vadības spēju reaģēt uz provokācijām? Armija ir diezgan labi sagatavota, labi motivēta, bet vēl joprojām mazskaitlīga, obligātais militārais dienests ir ieviests tikko, jauniesaukto ir maz, un tie ir nepietiekami apmācīti. Politiskā situācija ir diezgan nokaitēta, populistu reitings aug.
Skaidrs, ka arī Latvijā vāgnerieši neplāno ienākt ar pilna mēroga frontālu uzbrukumu, droši vien plāns ir par tādu uzbrukumu/provokāciju, kas liktu Latvijas augstākajai militārajai vadībai pieļaut kādu kļūdu, lai pēc tam to varētu izmantot propagandas mērķiem, vai arī radīt nestabilitāti Latvijas iekšienē, - ne par velti tieši tagad ir sižeti par nabaga pensionāriem, kurus guļošus piespiedu kārtā spiež kārtot valodas eksāmenus.
Kas ir vajadzīgs, lai militārā vadība pieļautu kļūdas? Vēlams būtu ministrs bez militāras pieredzes, vēlams, ar lielām ambīcijām, kas nešaubās par saviem lēmumiem, vēlams, lai šim ministram būtu nevainojama pagātne un neviens viņu neturētu aizdomās sadarbībā ar Kremli, un vēlams, lai šim ministram nebūtu kompetentu padomdevēju.
Ko mēs redzam Latvijas gadījumā? Mūrnieces kundzei ir žurnālista izglītība, nav pieredzes cilvēku vadībā, šis vispār ir pirmais izpildvaras amats Mūrnieces kundzes karjerā un uzreiz viena no sareģītākajām ministrijām, kurā ir jāmāk saskaņot NBS un ministrijas ierēdņu intereses, kur ministrs uzreiz nonāk intrigu pašā epicentrā.
Par Mūrnieces kundzes godīgumu un lojalitāti Latvijai es personīgi nešaubos, šaubas man ir par Mūrnieces kundzes kompetenci, par spēju stresa situācijās pieņemt lēmumus. Kremlim ministra amatā nevajag sev lojālu cilvēku, Kremlim vajag cilvēku, kas pieļaus kļūdas. Šis, starp citu, lieliski sasaucas ar Kremļa pielautajām kļūdām karā pret Ukrainu: arī Krievijas aizsardzības ministrs ir lojāls Kremlim, bet militārajā jomā absolūta nulle, un tieši viņa – briežkopja no Tuvas republikas pieņemtie lēmumi ir ļāvuši ukraiņu varoņiem tik veiksmīgi iznīcināt Kreivijas armiju.
Paskatīsimies vēl, kas ir Aizsardzības ministrijas vadībā bez Mūrnieces kundzes. Vai ministra birojā ir kāds padomnieks ar militāru izglītību/pieredzi? Diemžēl ne. Es neesmu ievācis statistiku, bet, manuprāt, Mūrnieces kundze ir pirmā aizsardzības ministere bez padomnieka militārajos jautājumos. Tieši brīdī, kad Krievijas – NATO karš ir iespējamāks nekā jebkad iepriekš.
Manuprāt, adekvāti būtu, ja ministres birojā būtu vismaz pāris padomnieki militārajos jautājumos. Kādus padomniekus ir izvēlējusies Mūrnieces kundze? Kādi būs tie cilvēki, kas dos ministrei padomus, kad vāgnerieši uzsāks savas provokācijas? Ministrei ir viena padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos, padomniece stratēģisko komunikāciju jautājumos un padomniece administratīvajos jautājumos Ieva Holma, kuras vienīgais darbs dzīves laikā ir bijus asināt Mūrnieces kundzes zīmuļus.
Nezinu, ar ko nodarbojas sabiedrisko attiecību un stratēģiskās komunikācijas padomnieces, bet Mūrnieces kundzes komentāri pār vāgneriešu aktivitātēm ir bijuši gaužām vāji. Atceramies, vēl nesen, kad bija Mūrnieces kundzes pirmās ugunskristības ar NBS pārtikas afēru, komentāri, kas izskanēja medijos, bija vienkārši katastrofāli, mētāšanās ar tukšām frāzēm par “kliedzošajiem pārkāpumiem”, teksta lasīšana no lapiņas. Nezinu, vai tikai man radās tāds iespaids, bet likās, ka Mūrniece kundzi neviens pirms uzstāšanās nesagatavoja.
Ņemiet vērā, gadījumā, ja Latvijas gaisa telpā ielidos Baltkrievijas helikopteri vai arī vāgnerieši palīdzes pensionāriem špikot valodas eksāmenā, tad tieši šīs kundzes dos padomus ministrei, kā rīkoties…
Kāds iebildīs un teiks, ka ir taču arī ministrijas vadībā ne tikai ministres birojs, - tad nu paskatīsimies, kas ir ministrijas vadībā. Bēdīgi slavenais Jānis Garisons un viņa komanda, pret kuriem visiem tagad ir ierosinātās disciplinārlietas par nekompetenci saistībā ar NBS pārtikas iepirkumu un kuriem visdrīzāk augusta vidū būs jāšķiras no saviem amatiem. Parlamentārā sekretāra ministrijā arī vairs nav, Jānis Eglīts bija spiests no ministrijas aiziet, lai nenāktu gaismā iepriekš sastrādāti nesmukumi.
Ko tas nozīmē mums visiem? Tas nozīmē, ka septembrī lēmumu par to, kā reaģēt uz vāgneriešu provokācijām, pieņems ministres kundze ar pāris dāmām, kurām ar militāro jomu vai vispār kaut kādu darbu ārpus partijas vispār nav nekāda sakara.
Es patiesi ticu, ka Mūrnieces kundze ir Latvijas patriote un grib šai valstij tikai labu, tāpēc es ceru, ka Mūrnieces kundze pieņems pareizu lēmumu un atkāpsies no šī amata, saviem vēlētājiem godīgi pasakot, ka nesanāca, un arī Nacionālajai apvienībai vajadzētu godīgi pateikt, ka šo nastu nevar panest, un pārraudzību par šo ministriju nodot Apvienotajam sarakstam, jo tur ir profesionaļi, kas spēs adekvāti reaģēt uz provokācijām.
Bergmaņa kungs, piemēram, nav ar militāru izglītību, bet viņš mācēs ap sevi sapulcēt profesionāļus, kas zinās, kā vadīt ministriju. Daudzi ir izteikuši minējumus, ka augustā vāgnerieši testē vājos posmus, bet septembrī jau sāks īstās provokācijas, tā ka laika sagatavoties mums nav daudz.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.