Iesaki rakstu: 
Manuprāt, par “lidojošo sili” nokristītā “kankariņu” valdība grib izraisīt Dievzemītē pilsoņu karu starp potētajiem un nepotētajiem. Es tomēr ticu, ka šāds varnešu scenārijs izgāzīsies, jo vairums vakcinēto injicējās nevis medicīnisku iemeslu, bet varas noteikto eksistenciālo ierobežojumu dēļ un, visticamāk, sirdī alkst atriebi par sačakarēto organismu. Protams, ka ir injicēto varza, kas sevi tagad uzskata par augstāko kastu un pilnā mērā izmanto dāvāto iespēju paņirgāties par “zemcilvēkiem”. Šie neģēļi visu laiku ir mituši mūsu vidū un beidzot var apmierināt savus zemiskos instinktus.
Vienlaikus karš patiešām notiek – starp globālajiem atiestatītājiem, kur aisberga redzamā daļa ir farmācijas giganti, un pārējo cilvēci, kas grib izdzīvot un saglabāt dabisko imunitāti. Pretinieks ir labi konspirējies, toties viņa dienderi ir visnotaļ redzami un taustāmi. Viņi ir no miesas un asinīm. No Dieva soda šie bezdievji nebaidās, bet no tautas gan. Atcerieties, cik centīgi drošībnieki meklēja “pagrīdniekus”, kas izplatīja lapiņas ar pakārtajiem nacistiem. Tāpat svaigā atmiņā “uzceptā” lieta par video ar “miskastes lustrāciju” kā rekomendējamu kangariem.
Ar ārkārtējās situācijas ieviešanu karš ir iegājis jaunā fāzē. Ja es būtu opozīcijas politiķis, tad ieteiktu segregācijai pakļautajiem apciemot valdošās koalīcijas deputātus un ministrus, lai privātā atmosfērā sirsnīgi apspriestu, cik pareiza ir viņu rīcība. Taču es esmu tikai vienkāršs Latvijas pilsonis nepotēto masā, kuru režīms apzināti moka.
Globālo kungu vagari salauzīs daudzu jo daudzu to cilvēku likteņus, kas atteiksies potēties (IMHO – nomušīties) un neļaus injicēt savus bērnus. Tāpēc personīgi es nenosodīšu nekādu protesta formu un aicinu savus domubiedrus nesaukt izmisumā novestos līdzpilsoņus par provokatoriem. “Pasaules ļaunīšiem” nav vajadzīgi provokatori, lai verdzinātu tautas, pietiek ar vairākuma verdziskumu, kas aktīvākos protestētājus uzskatīs par vainīgajiem “grožu pievilkšanā”.
Apelēt pie varmāku sirdsapziņas ir veltīgi. Varas apreibināto ļaundaru pieteiktajā karā tikai ikkatra latvzemieša nelokāmība un pretinieku reālas bailes nesīs uzvaru ī nepotētajiem, ī spaidu vai viltus kārtā nopotētajiem, kuriem sagatavota jau nākamā injekcija.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.