Iesaki rakstu: 
Pēc vairāk nekā gadu ilgās aizkavēšanās un skandāliem ap iepirkuma procesu Latvijas Televīzija beidzot noslēdza līgumus par divu pārvietojamo televīzijas staciju (PTS) iepirkšanu. Vienu pirks no lietuviešu kompānijas “Televizijos ir ryšio sistemos UAB”, otru – no itāļu “ARET Video and Audio Engineering S.r.l.”
Pirmdien (14.10. 2024.) preses relīzē par šo pretrunīgo notikumu LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede (attēlā), kurš gadiem ilgi pagalam neprofesionāli vadījis sabiedriskā medija tehnoloģiju jomu, sola ieguldījumu sabiedriskā medija “darbības nepārtrauktības nodrošināšanā” un būtisku ieguldījumu Latvijas “kopējās drošības stiprināšanā”. Kopējā darījumu summa tuvojas 20 miljoniem eiro.
I. Priede gan preses relīzē aizmirsa piebilst, cik daudz nodokļu maksātāju naudas viņa vadībā LTV izšķieda: gada laikā profesionālais aprīkojums sadārdzinās vidēji par 15% līdz 20%, tātad šajā gadījumā vismaz par 3 miljoniem. Turklāt ir pamatotas bažas, ka šī PTS sāga jau ar noslēgtiem līgumiem pārtaps par mazo “Rail Baltica” katastrofu.
Zinot LTV bēdīgo vēsturi, kā I. Priede gadiem ilgi (5 un pat 7 gadus) nespēja tikt galā ne ar vienu stratēģiski svarīgu iepirkumu – ne ar LTV vienotās režijas iepirkumu, ne elektroapgādes sistēmas apakšstacijas iepirkumu, ne LTV satura informācijas vadības sistēmas (Media Asset Management ) iegādi, – pastāv bīstama iespēja, ka PTS pirkšana un nodošana ekspluatācijā pārvērtīsies par haosu, kas prasīs papildu miljonus no nodokļu maksātāju naudas.
Tikmēr pats I. Priede – aplami nejaušs, bet postoši darbīgs rīkotājs gan LTV, gan visa raidošo masu mediju nozarē Latvijā – līdz ar jaunās apvienotā sabiedriskā medija valdes iecelšanu būs jau gabalā, tālu projām no atbildības (kādā siltā grāmatveža amatā).
Tāpēc būtu ļoti svarīgi, lai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija jau no sākuma nodrošinātu tikko noslēgto līgumu pārbaudi un ciešu kontroli par šo PTS miljoniem lielā darījuma izpildi!
No līguma noslēgšanas brīža, 2024. gada oktobra ideālā variantā būs vajadzīgi vēl 14 mēneši (tā teikts preses relīzē) PTS piegādei un vēl ne viens vien mēnesis, lai aprīkojumu notestētu un to apgūtu vietējie speciālisti. Tātad, notikumiem ritot ideāli savlaicīgi, pārvietojamās televīzijas stacijas jeb PTS varētu sākt darbu tikai 2026. gada vasarā.
Ja PTS iepirkums notiktu savlaicīgi, tad jauno un LTV vajadzībām tik nepieciešamo aparatūru varētu izmantot jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Tagad droši var teikt, ka tas nebūs iespējams. Tāpat ir pamats šaubīties, ka jaunie PTS, kaut arī piegādāti, būs izmantojami nākamajās Saeimas vēlēšanās 2026. gada oktobrī.
Saeimas deputātiem un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei jāuzņemas cieša kontrole pār šo bēdīgi slaveno PTS darījuma izpildi, lai nu vismaz nākamajos Dziesmu svētkos 2028. gadā profesionālais un daudziem nopelniem bagātais LTV darbinieku kolektīvs varētu strādāt ar jaunajiem PTS.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
