Neskatieties uz maniem darbiem, bet klausieties manos vārdos!
Ringolds Balodis28.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šādi senos laikos esot atbildējis kāds mācītājs, kad viņam baznīcēni pamatoti aizrādīja, ka viņa pesteļošana no baznīcas kanceles par tikumīgu dzīvi absolūti nesakrīt ar viņa paša rīcību. Vērojot ceturtdienas Saeimas sēdi, man šī vecā anekdote uzausa atmiņā. Kāpēc gan? Tāpēc, ka jau ar pirmo divu likumprojektu[1] un lēmumprojekta[2] izskatīšanu 14.Saeimas vairākums turpina izmantot aizgājušās 13.Saeimā metodes: „steidzamību + īsus priekšlikumu termiņus” un jebkādu parlamentāru debašu „norakšanu” jau saknē. Nu, bet kur šai parlamentārajā šļurā es saskatu divkosīgo mācītāju? Teikšu, ka visur, jo publiskā retorika no Apvienotā saraksta ir diametrāli pretēja tam, kas tiek solīts gan sabiedrībai, gan deputātiem.
Svinīgajā 18. novembra Saeimas sēdē enerģijas pilnais Saeimas priekšsēdētājs teica izcilu runu, kuru, starp citu, noslēdza ar ikvienam latvietim skaistajiem vārdiem „Dievs, svētī Latviju!”. Šai runā Edvards Smiltēns pacilāti no tribīnes sēdes dalībniekiem klāstīja, ka „parlamentārā demokrātija nozīmē ieklausīšanos un diskusijas”, ka „saīsināts diskusiju posms” neesot pieļaujams un, ka „lēmumu pieņemšana šaurā lokā ir apšaubāms ceļš”.[3]
Līdzīgus Smiltēna izteikumus varēja dzirdēt arī pagājušonedēļ, kad sēdes sākumā, izmantojot sēdes vadītāja priekšrocības, viņš aicināja deputātiem ievērot politisko kultūru un tradīcijas. Pozīcijai ir jādod iespēja opozīcijai, nākt un kritizēt: -”[…] Ja iesniedzēji iesnieguši ir, kādu likumprojektu vai lēmumprojektu un ir iespēja runāt tikai „par/pret” tad oponenti dod iesniedzējiem tiesību/iespēju atnākt un argumentēt sabiedrībai.” Tā vajadzēšot strādāt turpmākos četrus gadus…
Hmmm, SOLĪTIE ČETRI GADI IZRĀDĪJĀS TĀDS FILOZOFISKI NENOTEIKTS JĒDZIENS, KAS „BEIDZĀS” JAU PĒC DIVDESMIT PIECĀM MINŪTĒM, kad bija jālemj par ZZS (opozīcijas) iesniegtā lēmumprojekta iekļaušanu sēdē. Dokumenta iesniedzēji, kuru vidū ir gan bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, gan eksministri un pat Saeimas ekspriekšsēdētājs, lūdza Saeimu sēdē iekļaut jautājumu padebatēt (runa ir par pabalstiem apkures sadārdzinājuma sakarā).[4]
Piemirstot par saviem skaistajiem vārdiem, šai pašā sēdē sēdes vadītājs lūgumu par lēmumprojekta iekļaušanu tekošajā sēdē izlēma, liekot Saeimai priekšā nobalsot par lēmumprojekta neiekļaušanu nākamā sēdē. Jaunveidojamā koalīcija ar 53 balsīm atbalstīja E.Smiltēna priekšlikumu, tādējādi opozīcijas lēmumprojekts tika noraidīts, neļaujot par to pat parunāt. Jo, ja nav sēdes darba kārtībā, tad par to nevar arī runāt.
Interesanti, ka pats Smiltēns (koalīcijas 54. deputāts) pat nepieskārās balsošanas iekārtai un vispār nebalsoja. Laikam pašam sametās kauns… Vismaz gribētos tā domāt. Nu, kā te nesaredzēt par līdzību ar mācītāju, kas aicināja neskatīties uz viņa darbiem, bet ieteica klausāties tikai vārdos!
Atsevišķa stāsta vērta ir arī likumprojektu virzība, kad par spīti Saeimas specializētās komisijas – Juridiskās komisijas lēmumam tos neatbalstīt tiek uzspļauts uz komisiju specializāciju, gan uz komisijas atzinumiem. Atcerēsimies, ka iepriekšējā 13.Saeimā bieži par atbildīgo par neviennozīmīgi vērtējamu likumprojektiem (piemēram, ebreju kopienas kompensācijas) noteica Budžeta komisiju, jo to vadīja koalīcijas balsts – „atsaucīgais” Mārtiņš Bondars.
Šāda Saeimas vairākuma rīcība vēl pirms valdības izveidošanas atklāj tās PATIESO SEJU. Var jau pie baltiem galdautiem klārēt par „citādu pieeju”, bet, ja praksē tiek turpināta „vecā stratēģija” ar brutālu Saeimas mazākuma apspiešanu, tad tā ir vien tāda „KĀZU RUNA”. Citādi kā par liekulīgu izrunāšanos to nosaukt nevar. Kā savulaik, šķiet, teica Andris Šķēle, „ja vecai pufaikai piešuj briljanta pogu, tā tik un tā paliek tā pati pufaika”. Ar smukām runām var aizmālēt acis vēstniekiem, kas atnāk izrādīt cieņu mūsu valstij, bet no debašu apspiešanas jau diskusija un sadarbība neveidojas.
LATVIJAS PARLAMENTĀRĀ PRAKSE OTRAJĀ NEATKARĪBAS LAIKĀ NELIECINA KA POZĪCIJA GRIB IEKLAUSĪTIES OPOZĪCIJĀ, KUR NU VĒL DISKUTĒT VAI UZKLAUSĪT ARGUMENTUS. Tieši „saīsināts diskusiju posms” un „lēmumu pieņemšana šaurā lokā” ir mūsu realitāte. Ne „Jaunajai Vienotībai”, ne Nacionālajai apvienībai pārmest nevar – viņi neliekuļo. Viņi bija pagājušās koalīcijas kodols, kas piekopa to, ko Edvards Smiltēns mutiski nosoda. Taču, gods kam gods, abi politiskie spēki tomēr neko nesola uzlabot parlamentārās diskusijas jomā, un tāpēc tie vismaz neliekuļo. Viņi skolmeistariski nepamāca kolēģus parlamentārisma ētikā un tad nepazemina debates līdz grīdas līstes līmenim…
[1] Ir runa par likumprojektiem grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā un Ministru kabineta iekārtas likumā, kas attiecīgi saistās ar jaunveidojamās ’’brīnumministrijas’’ un ministra biedra ieviešanu. Skat. https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm&nr=6b1c1b63-4232-4a8b-86dc-f1e819384155
[2] https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs_lmp.nsf/0/754C5459D3DD7149C225890200426FEA?OpenDocument
[3] No Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna svinīgās uzrunas Saeimai (18.11.2022.) Latvijas Republikas 14. Saeimas rudens sesijas ceturtā (svinīgā) sēde https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/2419
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
