Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Eiropā XVIII gadsimtā radās neparasts ieskats par mākslu. Eiropas intelektuāļi arvien dedzīgāk un dedzīgāk sāka gavilēt, ka māksla cilvēkam spēj norādīt pareizo dzīves ceļu. Māksla drīkst būt cilvēka analītiķe un padomdevēja. Mākslā slēpjas grandiozs metafiziskais potenciāls. Māksla prot estētiski izgaismot cilvēka garīgās dzīves visdziļākos slāņus. Māksla palīdzot cilvēkam izprast sevi un savu saistību ar apkārtējo pasauli.

Mākslas metafizikas slavināšana kļuva populāra filosofiskā dziesma. Mākslai iepatikās šī dziesma, un māksla sāka darīt to, ko agrāk darīja reliģija. Proti, cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu. XIX gadsimtā mākslas pašapziņa jau bija zenītā. Radošās personības Bodlērs, Rembo, Rainis atklāti sludināja mākslas antropoloģiskās un futuroloģiskās perspektīvas. Viņu pārliecībā māksla nosaka cilvēka nākotni un virza cilvēku pa skaistā un cēlā taku.

Arī vēlāk mākslas ambīcijas nevēlējās pieklājīgi novīst. XX gadsimta sākumā dominējošais modernisms sevi uzskatīja par pasaules izziņas metodi. Modernisti skandināja, ka māksla var izmainīt cilvēku. Par to īpaši pārliecināti bija dzejnieki un prozaiķi. Savos daiļdarbos viņi sāka speciāli pievērsties cilvēka iekšējai pasaulei.

Cilvēka iekšējās pasaules literāri mākslinieciskā analīze ir vēsturiski jauna parādība. Tā nebija sastopama ne antīkajā, ne viduslaiku vārda mākslā. Nebija sastopama arī Jauno laiku pirmo gadsimtu vārda mākslā. Iemesls it kā objektīvs. Vārda mākslinieks vienmēr sadurās ar nepārvaramām grūtībām, attēlojot savu literāro varoņu jūtas, domas, emocionālos pārdzīvojumus. Starp domu un vārdu vienmēr saglabājās bezdibenis. Vārds nekad nebūs adekvāts pārdzīvojumam, tiecoties pārdzīvojumu atveidot vārdos. Iespējams, tas ilgus gadsimtus atturēja literāro sarunu par cilvēka iekšējo pasauli.

Cilvēka iekšējās pasaules analīze tā pa īstam sākās tikai XX gadsimtā. Zināmā mērā tā kļuva modīga darbība. Šai darbībai tika izdomāti moderni apzīmējumi.

Piemēram, angļu modernās rakstnieces Virdžīnijas Vulfas intelektuālā salona „Bloomsbury Group” pastāvīgais apmeklētājs psihologs Viljams Džeims ieteica jēdzienu „apziņas plūsma”. Šo jēdzienu ar pārgalvīgu entuziasmu akceptēja XX gadsimta literatūrzinātne. Pati Virdžīnija Vulfa apziņas plūsmā veidoto prozu pieskaitīja „fragmentārās apziņas laikmetam”. Tāds laikmets esot sācies daiļliteratūrā. Galvenokārt romāna formā. 

Viņai bija taisnība. Sākās jauns laikmets. Tajā par apziņas procesa literārās atveidošanas tehniku interesējās vairāk nekā par apziņas saturu. Modernismam pārmet idejisko seklumu un bezidejiskumu. PSRS literatūrzinātnē (arī latviešu padomju literatūrzinātnē) šie pārmetumi izskanēja dzēlīgi. Netika ņemta vērā realitāte. Par idejisko seklumu un bezidejiskumu parūpējās modernisma epigoņi. Modernismam neizdevās izvairīties no tā, no kā parasti neizdodas izvairīties nevienam interesantam mākslinieciskajam pasākumam. Modernismam izmanīgi pa pēdām sekoja epigonisms – atdarināšana bez oriģināla pienesuma. Epigoņi tradicionāli ir nekaunīgi, uzstājīgi un lieli sava „piāra” meistari. Tāpēc viņi ir saputrojuši priekšstatu par daudzām izcilām mākslas norisēm.

Latviešu prozā apziņas plūsmas lielmeistars ir Alberts Bels. Viņa daiļradē apziņas plūsmas literārā tehnika meistarīgi izmantota stāstā „Ilūziju zilās buras” un romānā „Saucēja balss”.

Mākslas metafizisko potenciālu savā labā prata novērtēt ne tikai modernisma līdzjutēji, bet arī apgaismības līdzjutēji. Apgaismības ideoloģija izloloja pikanta tipa cilvēkus. Šo cilvēku mānija kļuva nesavtīga rosīšanās sabiedrības labā. Viņi paši šo rosīšanos eksaltēti dēvēja par tautas apgaismošanu. Apgaismības līdzjutēji operatīvi saskatīja mākslas priekšrocības viņu saulainajā misijā.  

Apgaismības ideoloģiskajā kontekstā XIX gadsimtā Eiropā radās vidusšķiras māksla. Principā tā bija cienījama māksla. Tās nolūks bija estētiski audzināt masu auditoriju, bet nevis tai piestūķēt sirdi un prātu ar primitīvu un vulgāru materiālu, ko pēc II Pasaules kara tik mērķtiecīgi dara izklaides industrija. Anglijā karalienes Viktorijas laikmetā radās pilsētas romāns. Tas bija domāts mājsaimniecēm laika kavēšanai. Tas tiek uzskatīts par vidusšķiras literatūras pirmo žanru.

Eiropā līdz XX gadsimtam nebija karsta vēlme piesārņot sabiedrisko apziņu ar pseidomākslu. Nepastāvēja tas, ko tagad lamājam par masu mākslu. Literatūrzinātnieki ir lietas kursā, ka, piemēram, antīkā teātra gandrīz 1000 gadus ilgā vēsture apliecina vienu līmeni gan no autora (Eshila, Sofokla, Eiripīda u.c.) ģenialitātes viedokļa, gan no skatītāju gaumes viedokļa. Sengrieķu mākslas uzplaukumam nav nekā kopēja ar demokratizāciju. Šajā gadījumā – pielāgošanos auditorijas estētiskajām prasībām. Arī Aristoteļa analizētajai sabiedrības „zelta vidusdaļai” (tai patika sadzīves komēdijas) nekas netika speciāli sacerēts, lai apzināti nolaistos līdz šīs auditorijas estētiskajam līmenim. Antīkās kultūras ideālā attieksme pret mākslu Eiropā saglabājās ļoti ilgi.

Daudzus gadsimtus māksla nevienam neklanījās. Māksla neklanījās filistriem – aprobežotiem un pašapmierinātiem indivīdiem ar šauriem un mietpilsoniskiem uzskatiem. Māksla neklanījās sociāli zemākajiem slāņiem. Māksla neklanījās arī valdošajiem slāņiem. Māksla centās palīdzēt cilvēkam izprast sevi un līdzcilvēkus. Māksla centās cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu.

Saprotams, ka par tādu rīcību māksla tika dāsni atalgota. Eiropieši pret mākslu izturējās kā pret kaut ko sakramentālu. Katrs, kuram ir elementāri pazīstama Eiropas kultūru vēsture, zina par eiropiešu svēto izturēšanos pret mākslu.

Bet nav vajadzīgas vēstures zināšanas. Arī bez tām mūsdienu katrā vecākās un vidējās paaudzes latvietī ir saglabājusies bijīga attieksme pret mākslu kā kaut ko svētu un dārgu. Var pat teikt, ka šī attieksme ir gēnos. Pēc tautas konsolidācijas latviešu visās paaudzēs vienmēr ir eksistējusi ļoti suminoša izturēšanās pret mākslu un māksliniekiem, šajā jēdzienā iekļaujot gan komponistus un gleznotājus, gan dzejniekus un rakstniekus, gan dramaturgus un mūziķus.

Latviešu pirmie jaunbagātnieki atzina mākslas metafiziku. Ja tas tā nebūtu, tad Rīgas vizuālā seja tagad būtu savādāka un mums nebūtu jūgendstila arhitektūras pasaules metropole. Savādāka būtu Purvīša, Rozentāla, Madernieka, Cīruļa, Pēkšēna, Laubes, Alkšņa, Vanaga, Bāra, Nukšas un vēl daudzu citu vietējo mākslinieku radošā biogrāfija. Gleznotāji, lietišķās mākslas meistari, arhitekti no jaunbagātniekiem saņēma grandiozus pasūtījumus un honorārus.

Arī padomju vara saglabāja mākslas sakramentālo autoritāti. Padomju vara mākslu izmantoja ideoloģijā. To var dažādi vērtēt. Ļoti pozitīvi bija tas, ka padomju vara nekādā gadījumā nepieļāva filistru līdzdalību mākslas kritēriju izstrādāšanā un masu komunikācijā. Publiskajā telpā organizētajā diskursā par mākslu aprobežotiem un pašapmierinātiem indivīdiem ar šauriem un mietpilsoniskiem uzskatiem nebija vietas. Tāpat nebija vietas profesionāli nemākulīgiem uzskatiem.

Šis fakts skaudri kontrastē ar pēcpadomju praksi. Tā vien liekas, ka pēcpadomju Latvijā publiski spriest par mākslu drīkst vienīgi filistri un nemākuļi. Viņi, protams, nepiedeva un neaizmirsa padomju varas pārestības. Padomju varas sabrukums bija uzmundrinošs signāls filistriem un nemākuļiem. Liekulīgi atsaucoties uz nebrīvību padomju gados, filistri un nemākuļi tādā mazā zemē kā Latvija ātri guva pilnīgu uzvaru. Vietējo intelektuāļu un saprātīgās inteliģences kārnais slānis nespēj pretoties nekaunīgo un enerģisko filistru un nemākuļu šaušalīgajiem māvieniem.

Nekrietni tipisks piemērs no interneta: „Ja ņem vērā Latvijas vizuālās mākslas attīstību, tad skaidrs, ka vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko tēmu ietvarus. Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi saistīta ar latvisko identitāti ne tikai tehniskā izpildījuma ziņā, piemēram, glezniecībā. Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors.”

Vienīgi nemākulis var nezināt par mākslas nacionālajām saknēm un tāpēc bubināt, ka „vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko tēmu ietvarus”. Absurdi ir prātuļot par mākslas „pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko (!?)” raksturu. Bet galu galā kādas tad ir šīs „pārnacionālās, globālās un pārcilvēciskās” tēmas, kuru „ietvarus” vēlas „gūt” Latvijas „vizuālā māksla”?

Vienīgi nemākulis var nepamanīt, ka pēc bubināšanas par „pārcilvēcisko” turpmākajā  teikumā ir sapinies pretrunā ar iepriekš teikto: „Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi saistīta ar latvisko identitāti”. Starp citu, tik tikko citētajā teikumā ir minēta „Latvijas māksla”. Vienīgi nemākulis var nesaprast, ka Latvijas mākslā ietilpst arī vietējo vāciešu, krievu, ebreju, poļu, baltkrievu, ukraiņu un pārējo cittautiešu māksla, kurai nevar būt „latviskā identitāte”. Latvijas māksla un latviešu māksla nav viens un tas pats.

Interesanti būtu uzzināt, kā mākslā un tajā skaitā glezniecībā „latviskā identitāte” izpaužas „tehniskajā izpildījumā”. Odiozi ir teikumi „Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”.

Ko nozīmē „21. gadsimta latviskā identitāte”? Kāpēc tā ir „jāsaliedē ar laikmetīgo mākslu”? Un kas ir „laikmetīgā māksla”? Ja ir „laikmetīgā māksla”, tad ir jābūt arī nelaikmetīgajai mākslai. Pretējā gadījumā nav nekādas jēgas epitetam „laikmetīgā”, ja nav nelaikmetīgās mākslas. Gribas tāpēc noskaidrot, kas ir nelaikmetīgā māksla? Vai mākslas laikmetīgumu nosaka tikai „saruna par aktuālām tēmām”? Kas tas ir par  zvēru „specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”? Kāpēc tas „acu mirklī tiek saprasts” (literāri pareizi – acumirklī)? Kuri ir acumirklīgie sapratēji?

Tagad arī rakstnieki tādi jocīgi. Lūk, kā pīkst trīs romānu autore: „Jo cik tad mēs varam savā dzīvē izdzīvot? Dažreiz liekas, ka dzīve ir aizgājusi pilnīgi nepareizā virzienā un nekas nenotiek, es tikai dzīvoju, lai izdzīvotu, un strādāju, lai izdzīvotu, nekas nenotiek, un es gribētu to un šo, un vēl kaut ko. Literatūrā to var izdzīvot un bieži saprast, ka nemaz jau tas nav tas, ko gribētos. Tā ārējā čaula, tā ikdiena, tas jau nav nekas, tas jau nekas nav. Nezinu, no kurienes nāk teksts, negribu simtprocentīgi apgalvot, ka tas viss ir mans, ka tas pieder man, ka tas ir mans teksts, mans intelektuālais īpašums. Es par to nebūtu tik droša”.

Visjaunākajos laikos prevalē riebīga attieksme pret mākslas metafiziku. Vispareizāk šo attieksmi saukt par mākslas profanāciju -  necienīgu izturēšanos pret kaut ko cienījamu, nozīmīgu, vispāratzītu.

Atbilde uz jautājumu „Kas ar mākslu notiek XXI gadsimta sākumā?” ir labi zināma. Zināma tiem, kuri vēlas kaut ko zināt. Viņi zina, ka mākslas funkcija cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu tagad nav cieņā, un ļoti daudzi jaunāko paaudžu pārstāvji atklāti smejas par mākslas garīgo potenciālu.

 XXI gadsimta sākumā par visu turpina ņirgāties postmodernisms, mākslu pārvēršot par simulakru un ciniskas parodijas avotu. Ņirgāšanās ģēniji ir postmodernisma „mākslinieki”, postmodernisma „mākslas teorētiķi”, postmodernisma „filosofi”. Uz viņu fona māksla, mākslinieki, mākslas teorētiķi, filosofi izplēn, un viņiem nav nekāda sociālā autoritāte. Īsta māksla un īstas radošās personības nekad netieksies pārkliegt simulakru autorus un apčubinātājus. Mazā zemē ar pārejas laikmeta tumši saduļķoto garīgo kultūru tas nemaz nav iespējams.

Turklāt cita atbilde uz minēto jautājumu nevar būt. Pārejas laikmeta kultūrā nevar būt tā, ka politikā, ekonomikā, finansēs, medijos valda bezprāts, bet mākslā viss ir kārtībā un nekas nav mainījies uz slikto pusi, salīdzinot ar pirmspārejas laikmetu. Pārejas laikmetos tā nemēdz būt, un tā nav arī pašlaik. Pašlaik arī mākslā valda bezprāts.

Tagad māksla ir orientēta uz patērēšanu un baudu, ķermeņa izjūtu un emociju komfortu. Šajā ziņā ir milzīgi panākumi. Tas segments, kas šodien sevi dēvē par mākslu, kalpo hedonismam. Tajā nav nekā garīga, kā arī nav nekā humānistiska, spējot garīgi palīdzēt cilvēkam. Dominē šova „mākslas” formāti.

Hedonismam un patērēšanai adresētā „māksla” ir daudzveidīga. Tajā pastāv formu liels skaits. Tagadnes „mākslas” daudzveidība ir lielāka nekā mākslas daudzveidība. Tagadnes „mākslā” izmantotā TV un interneta tehnika ļauj palielināt daudzveidību. Taču formu daudzveidība „mākslā” ir pašmērķīga. Šī „māksla” var vienīgi pastāvēt, balstoties uz nemitīgu jaunu formu izdomāšanu. Šajā „mākslā” nav satura. Saturu aizstāj forma – formas „svaigums”, formas „koncepcija”. Kādreiz modernismam pārmeta formas prioritāti un satura bālumu. Tagad redzam, ka modernisms, salīdzinot ar postmodernismu, ir satura dievs un satura fans.

Māksla stimulē nebūt ne priecīgas pārdomas. Jo augstāks mākslinieciskums, jo nopietnākas pārdomas. Šova „mākslā” viss ir priecīgi – nav idejisko kolīziju, revolucionāro situāciju, nacionālo konfliktu, intelektuālās konfrontācijas, morālo pārdzīvojumu. Šova „mākslā” ir tikai ķermeniskās baudas un emocionāla tīksmināšanās par baudām.

Mākslas profanācijai ir drūmas sekas. Cilvēkā izzūd priekšstats par estētiskām vērtībām un skaidrība, kas vispār ir estētiskās vērtības. Cilvēkā nav priekšstats par estētiskajiem kanoniem – skaistā vērtējuma kritērijiem. „Māksla” nepalīdz labāk izprast dzīvi – sociālos procesus, morāli psiholoģiskās nianses, cilvēku savstarpējās attiecības. Nepalīdz izprast to, kas ir labs un kas ir slikts.

Mūsdienu liberālisma projektā cilvēka dzīves jēga ir patērēšana; valsts jēga ir globālā (ASV) biznesa apkalpošana. Konkurence nav intelektuāla, bet bioloģiska. Tāpēc mākslas vietā ir stājusies bioloģiskuma sacukurotā ”māksla”, ap kuru pie mums Latvijā visvairāk puņķojās jaunāko paaudžu nevērtīgākā daļa.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ko varbūt teiktu Olivers Kromvels par “liberālo” Latviju

FotoKaravadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums. Neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt tikpat tālu.
Lasīt visu...

21

Kas ir Latvijas Universitāte - Muižnieka brigādes dzīres vai augstskolas izcilība?

FotoJau drīzumā tiesai būs jālemj, vai bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes (LU) pagaidu rektora Indriķa Muižnieka un viņa “brigādes” dzīres LU varēs turpināties. Lai arī pēdējā laikā LU aktualitātes ir pazudušas no sabiedrības dienaskārtības, pašā Universitātē notiek čakla rosīšanās.
Lasīt visu...

21

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

FotoCeturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju. Šie protesti skaidri rāda, kādas sekas ir nepamatotiem un bezatbildīgiem politiķu lēmumiem, kuri ir aizrāvušies ar populistiskiem saukļiem un sola pienest uz paplātes visu visiem uz brokastlaiku.
Lasīt visu...

21

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

FotoReti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa, un atļaušos sacīt, ka sabiedriskie mediji vēl atrodas gluži labā situācijā, jo viņi vienmēr var aiziet pie valdības un, apelējot uz savu ārkārtīgi lielo nozīmīgumu nacionālajā drošībā, pieprasīt no valsts budžeta papildu naudu.
Lasīt visu...

6

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

Foto2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas toreizējā ministra Edmunda Sprūdža izteikumiem LNT raidījuma “900 sekundes” diskusijā (16.10.2012.), kuras laikā toreizējais ministrs pauda pārliecību par manu atstādināšanu no Ventspils domes priekšsēdētāja amata, cita starpā sakot: „Jums ir jāsaņem [..] taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā”; „un tieši, pateicoties tai Jūsu nesodāmībai, kuru Jūs pērkat par publisku nodokļu maksātāju naudu, tajā skaitā par Ventspils iedzīvotāju naudu.”
Lasīt visu...

21

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

Foto1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests esošajā sastāvā.
Lasīt visu...

12

Unikālais izaicinājums

FotoVai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam?
Lasīt visu...

3

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

FotoLatvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas tiesas izveide ir sasteigta, nav pietiekami izvērtēti visi ar to saistītie faktori, kā arī nav ņemtas vērā citas iespējas, kas lietu izskatīšanu padarītu efektīvāku.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...