Iesaki rakstu: 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Bet es gribu parakt nedaudz dziļāk. Latvijas inteliģence… Pēc definīcijas – izglītotie cilvēki, sabiedrības slānis, kas veido, vada un KRITIZĒ savas valsts politiku un kultūru… Kur viņi visi bija tos 20+gadus, kā tas nāk, ka viņi pēkšņi ir attapušies pie Latvijas ekonomikas un, galvenais, demogrāfijas vaļējas kapa bedres?
Vai tie, kas tur stāv ar ziediem rokās un jau sagatavojuši nēzdodziņus un pasūtījuši fotogrāfu, nav līdzvainīgi? Kur viņi bija, kad jau gadsimtu mijā no Latvijas sāka izbraukt ne tikai jaunieši, bet jau veselas ģimenes? Kur viņi bija un ir, kad valdošo politika mērķtiecīgi iznīcināja un iznīcina Latvijas laukus – latviskuma un arī demogrāfijas šūpuli? Kur viņi bija, kad jau pirms gadiem 15 sākās aktīva rusofobija, kad medijos pat tika apspriesta medicīnas pakalpojumu pieejamība pēc valodas kritērijiem?
Bezgalīgo reformu un reformu reformu laikos? Covidafēras un terora laikos – kurš no viņiem nostājās blakus māmiņām, kuras ar bērniem nedēļām piketēja pret MK pret uzpurņiem un bērnu piespiedu nošļircināšanu bez vecāku atļaujas? Kur viņi bija, kad uz ASV bez jebkādas iespējas uzzināt par viņu turpmāko likteni pārdeva ap 2000 Latvijas bērnu? Kad šī valsts pierādīja, ka cilvēkiem par viņu izvēli var atņemt darbu un iztikas līdzekļus, ka vecākus par viņu izvēli var apcietināt, bet bērnus – izņemt no ģimenes?
Var jautāt un jautāt – bet es atbildēšu viņu vietā: viņi runāja kaismīgas runas, patriotizēja un apdziedāja, reklamēja un rēja, rīkoja rautus elitei un aplaudēja godājamiem cilvēkiem, klanījās un pamācīja, izlikās neredzam un tiešām neredzēja, jo dzīvo savā burbulī – redz, cilvēki nesaprotot kultūras nozīmi…
Neredzēja ne Demakovas Noasa šķirsta afēru, ne izrēķināšanos ar savas vides cilvēkiem citu afēru laikos, ne bibliotēkas, ne pieminekļus… Sekoja mežameitas piemēram un savos profilos kāra krieviskos lamuvārdus, skraidīja pa Latgali un šausminājās, leca kopā ar papļūtu varavīksnes krāsas zeķītēs, skrēja uz kis – kis… Varat turpināt komentāros…
Sabiedrības slānis, kuram ir ne tikai iespēja un pienākums darīt vairāk un runāt tiešāk kā citiem, bet pats galvenais – grupa, kuras eksistence kā tāda ir tieši atkarīga no sabiedrības labklājības un drošības, kur jūs bijāt un esat? Jo tikai pārtikuši cilvēki Latvijā var atļauties patērēt kultūru – pirkt grāmatas, iet uz teātri, atpūsties, radīt… Vēl vairāk - tikai tie, kuri nestrādā 24/7, kuriem nav katru dienu jāuztraucas par finansēm un rītdienu, var būt tēvi un mātes bērniem, vecvecāki – omītes, kuras nav spiestas strādāt līdz nāvei, var sēdēt ar bērniem un lasīt pasakas, stāstīt vēsturi un teikas, audzināt latviešu dzīvesziņu, būt atbalsts – beigu beigās! Citas valsts, kurai jūs būtu vajadzīgi, nav – citām ir sava kultūra un kultūras nesēji! Nēzdodziņi nelīdzēs… Tukšas runas arī!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
