No Trampa līdz Latvijai: kas notiek, kad demokrātijai kļūst par šauru?
Vilors Eihmanis09.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēsture mums māca: pat šķietami “taisnīgs vadonis” iedibina sistēmu, ko kādu dienu var mantot daudz netaisnīgāki. Tieši tāpēc šādi varas mehānismi ir bīstami nevis savā būtībā, bet savā potenciālā.
Šo atziņu spilgti demonstrē Donalda Trampa ēra ASV – valsts, kas ilgstoši bijusi demokrātijas simbols. Tramps nāca kā “tautas balss”, sola atmaskot korumpēto eliti un atjaunot Amerikas varenību. Daudzi redzēja viņā cerību. Taču viņa valdīšanas stils – nežēlīgi polarizējošs, augstprātīgs pret institūcijām un noraidošs pret atšķirīgi domājošajiem – radīja bīstamu precedentu: kā ar pietiekamu harizmu un dusmām var sašūpot pašus demokrātijas pamatus.
Un – vai tas ir tikai amerikāņu stāsts?
Latvijā šīs tendences izpaužas klusāk, bet ne mazāk nozīmīgi. Pie mums nav Trampa, bet ir viņa ēnas atskaņas: politiski spēki, kas veido "tautas glābēju" tēlus, pieprasa "stingru roku", piesauc "tautas gribu", bet reizē apšauba žurnālistus, tiesas, vēlēšanu likumību vai pat pašas demokrātijas principus.
Tāpat kā ASV arī Latvijā populisms nereti maskējas par “taisnīgumu”. “Parastais cilvēks” tiek stādīts pretī “sazvērestības elitei”. Un, kamēr sabiedrība alkst vienkāršu risinājumu sarežģītām problēmām, politiķi arvien biežāk piedāvā tikai vienu – sevi pašu kā glābēju.
Vēl viena bīstama līdzība – arī Latvijā veidojas "kameru" domāšana. Nozaru padomes, intereses grupas, fondi – tie, kas oficiāli pārstāv sabiedrību, bet faktiski kļūst par mehānismiem, caur kuriem šaura vara nosaka, kas jāklausās un par ko jāklusē. Un šeit jāvaicā: vai šīs struktūras patiešām pārstāv visus, vai tikai dažus?
Trampa efekts mācīja pasaulei: demokrātija var sākt brukt pat visvecākajās republikās. Latvijā, kur demokrātija vēl ir jauna un nereti nogurusi no pati saviem procesiem, šī mācība ir vēl svarīgāka. Demokrātija neprasa ideālus līderus, bet bīstami ir tie, kuri prasa, lai tauta tic tikai viņiem.
Kameras var būt fiziskas, bet var būt arī simboliskas – tās, kas ierobežo domas brīvību, izspiež viedokļu dažādību un paslēpj sabiedrību aiz "ekspertu" vai "nacionālo interešu" aizsega.
Un, ja mēs nepamanīsim, kad demokrātijas durvis tiek aizvērtas, – var pienākt diena, kad tās būs grūti atvērt.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
