Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vienotība visu pēcvēlēšanu nedēļu ir neveikli manevrējusi ap dažādiem koalīcijas modeļiem, tā arī neuzdrošinoties atbīdīt diskusijas apvāršņus un noformulēt: kas ir šī politiskā spēka ilgtermiņa mērķis? Stabila valdība uz četriem gadiem, kas var būt arī kompakta, kā šobrīd iezīmējas – iespējams, pat salikumā Vienotība + ZZS?

Jeb valdība, kurā pirmo reizi būtu pārstāvēts Saskaņas centrs (SC), ar no tā izrietošām sekām, tostarp, iespējams, jaunas lappuses atšķiršanu attiecībās starp pamatnāciju un lielo krieviski runājošo minoritāti? Ir dzirdēts viedoklis, ka politiskā elite šādam solim nav gatava ne tikai īstermiņa risku dēļ. SC ienākšana nenozīmētu tikai pāris ministru portfeļus valdībā, tā plašāk kā iepriekš pavērtu nelatviešiem durvis uz valsts pārvaldi. Tik pārliecinošai uzvarai vēlēšanās vajadzēja dot drosmi šo diskusiju uzsākt, tomēr tā nav noticis.

Atklāti nav argumentēta arī bezierunu izvēle veidot valdību ar Aivara Lemberga ietekmē esošo ZZS, kas varētu būt mulsinoša tiem, kuri atceras cīņu ar oligarhiem kā vienu no JL deklarētajām pamatvērtībām. Viena lieta ir pusgadu līdz vēlēšanām ļaut Lembergam saņemt visu, ko viņš vēlas, jo no ZZS balsīm atkarīgs mazākumvaldības liktenis; bet pavisam cita lieta ir uzvarēt vēlēšanās un pateikt, ka tā tas turpināsies arī nākamajos četrus gadus. No atsevišķiem Vienotības politiķiem ir dzirdēts par neiespējamību cīnīties ar trim oligarhiem uzreiz. No partijas pirmajām mutēm tas nav izskanējis.

Dombrovskis, kurš iepriekš ir bijis Jaunā laika (JL) līderes Solvitas Āboltiņas politiskajā pavēnī, vēlēšanu naktī pārņēma iniciatīvu, būtībā paziņojot, ka viņam jau ir koalīcija – tā pati, kas pirms vēlēšanām. Tobrīd citviet tajā pašā svinību vietā Āboltiņa TV kamerām runāja par neiespējamību atstāt ārpus varas tik nozīmīgas vēlētāju daļas atbalstītu politisko spēku kā SC.

Lai gan šī bija no tām reizēm, kad avoti prezidenta aprindās atturējās no jebkādiem arī neoficiāliem situācijas komentāriem, ir zināms, ka Rīgas pili Dombrovska neveiklie manevri bija nokaitinājuši. Pirmkārt, paziņojums par jau it kā gatavo koalīciju, kuras patiesībā nebija. Nacionālo spēku apvienības Visu Latvijai-TB/LNNK atrašanās koalīcijā tika apšaubīta vēl nedēļas nogalē, un šaubas, kaut neoficiāli, skanēja no augstistāvošām amatpersonām. Politiķi arī kuluāru sarunās neslēpa, ka ir saņēmuši skaidrus signālus par VL-TB/LNNK nepielaišanu varā.

Turklāt Dombrovskis uzvaras triumfā nebija pacenties ievērot kaitinošo formalitāti pietiekoši regulāri lietot formulējumu: „Ja prezidents man uzticēs valdības sastādīšanu.” Nonāca pat tik tālu, ka politikas kuluāros tika nopludināts retorisks jautājums – kā būtu, ja valdības sastādīšanu uzticētu, piemēram, kādam ZZS politiķim (gan ne Lembergam). Nav pazīmju, ka šādiem draudiem būtu pamats, tomēr par pietiekami plašu neapmierinātību ar Dombrovska pēcvēlēšanu soļiem, tas liecina. Kad Pietiek nedēļas beigās Dombrovskim pajautāja, vai viņš ir drošs, ka tiks nominēts, viņš uz sekundi šķita apjucis, tā nodemonstrēdams, ka šāda varbūtība viņam pat īsti nebija ienākusi prātā.

Dombrovskis savā pirmajā triumfa mirklī nespēja to automātiski konvertēt politiskā ietekmē un izveicībā. Tas radīja saspīlējumu arī viņa attiecībās ar paša partiju. Ar partijām nesaistītiem vērotājiem, kuri regulāri uztur kontaktus ar Vienotības politiķiem, aizvadītajā nedēļā bija radies iespaids, ka „JL spice cilvēciski apvainojusies uz Dombrovski”.

2009. gada agrā pavasarī, kad Dombrovskis, šokēts par budžeta patieso stāvokli un gaidāmajiem sāpīgajiem lēmumiem, šaubījās, vai pieņemt izaicinājumu kļūt par premjeru, tieši partija un pirmkārt Āboltiņa bijusi tā, kas viņu sapurināja, stāstījuši to dramatisko stundu aculiecinieki, kuri nav saistīti ar partijām. „Tā bija Solvitas stratēģija pieņemt šo izaicinājumu, un JL vadība šajā lēmumā investēja ļoti daudz. Arī personiski. Tas bija risks, jo tobrīd neviens nezināja, ar ko tas beigsies, un šobrīd bezdarbnieku lomā varēja būt nevis Tautas partijas, bet JL deputāti,” Pietiek šajās dienās izteicās kāds procesā iesaistītais.

Vai tas nozīmē spriedzi starp Dombrovski un JL līderiem? Vismaz uz brīdi, jā. Vai tas nozīmē Dombrovska pieteikšanos uz nākamā JL līdera statusu? Nav nekādu pazīmju, ka tam būtu kāds pamats. Premjers pa šo pusotru gadu amatā tā arī nav spējis vai vēlējies izveidot ap sevi spēcīgu biroju, bet, ja tajā uz laiku ir parādījušies tikai Dombrovskim, nevis partijas spicei lojāli cilvēki, JL vadība nav slēpusi vēlmi no tādiem atbrīvoties. Līdz ar to patiesais politisko lēmumu centrs koncentrējas nevis premjera birojā, kā tas vairāk vai mazāk izteikti ir bijis iepriekšējo premjeru laikā, bet partijas vadībā.

Dombrovskis ir atkarīgs no tādu cilvēku kā Āboltiņa un Jaunups spējas panākt aizkulišu vienošanās, sazīmēt politiskās briesmas un apspēlēt konkurentus. Kādā sieviešu žurnālā Dombrovskis vairāk nekā pirms gada starp lietām, kuras viņu iedvesmo, bija minējis viedas sievietes, kuras viņš vēlas sev apkārt. Nenovīdīgie šajā īpašībā ir saskatījuši arī Dombrovska vājuma pazīmi, ne tikai un ne tik daudz spēju deleģēt daļu funkciju.

Otrajā nedēļā pēc vēlēšanām deju soļu mēģinājumi turpināsies. Daudzi ir izdejojuši zāles vidū un tagad meklē iespēju neuzkrītošāk pavirzīties izejas pozīcijās. Pirmkārt, tas attiecas uz koalīcijas sastāvu, tikai pēc tam uz amatiem. Ir liela varbūtība, ka koalīcijas aprises līdz galam noskaidrosies tikai pēc konsultācijām Rīgas pilī.

Politiķu frāzi „par amatiem mēs nerunājām”, kura aizvadītajā nedēļā tika atkārtota ikreiz, iznākam no partiju sarunām, mediji parasti uztver kā mānīšanos. Šoreiz tajā varētu būt liela daļa patiesības. Pirmkārt, kā var vienoties par amatiem, ja nav skaidrs, kāds būs nākamās valdības koalīcijas sastāvs un līdz ar to arī portfeļu sadalījums starp partijām? Otrkārt, sarunas par amatiem tiešām notiek šaurākā lokā, citā sastāvā un bez TV kamerām aiz durvīm.

Ir zināms, ka problēmas sarunāties aci pret aci nav Lembergam un Āboltiņai. Tāpat regulāri tiekas par Lemberga labo roku dēvētais Guntis Blumbergs un JL polittehnologs Edgars Jaunups. Otrkārt, Lembergs, kā to Pietiek norādīja vairāki sarunu dalībnieki, tiešām pie galda ar Vienotību sēdējis „laipns”, „pieklājīgs” un „pietiekoši gudrs, lai nespiestu”. ZZS ir nolēmusi ieturēt pauzi līdz galam un ļaut vēlēšanas uzvarējušajai Vienotībai līdz pēdējai pilītei izdzert uzvaras kausu. Runa ir par lēmumu atrast kādu sadarbības formu ar SC, kur ZZS nevēlas dalīt ar Vienotību atbildību par šo soli.  

Turklāt, lai kā tas skanētu pēc formālas atrunas, bet patiesais valdības tapšanas pārbaudījums - daudz grūtāk pārvarams nekā amatu sadalījums - būs vienošanās par 2011. gada budžeta pamatprincipiem. Ir indikācijas, ka ZZS Lemberga personā un Saskaņas centrs (SC) Jāņa Urbanoviča personā jau ir saskaņojuši viedokļus budžeta konsolidācijas jautājumā, uzskatot, ka izeja meklējama pieļaujamā budžeta deficīta palielināšanā no 6% uz 7-8%. Var prognozēt, ka budžeta tēma būs tikai trešais cēliens valdības veidošanas izrādē, tūlīt aiz otrā – „kam tiks satiksmes un tieslietu ministru portfeļi”. Pieredze ļauj minēt, ka partiju spējā vienoties par budžeta konsolidāciju liela loma var būt jāspēlē prezidentam Valdim Zatleram. Rīgas pilī partijas gaida 15. oktobrī.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...