Iesaki rakstu: 
Saskaņā ar oficiālo statistiku Latvijas iedzīvotāji nemirst no potēm pret COVID-19. Pat par smagām komplikācijām nekas nav dzirdēts. Tie visi ir meli. Man ir sakrājušies daži stāsti, kurus es pakāpeniski publiskošu. Protams, ar tuvinieku atļauju. Laiks pārtraukt “jēru klusēšanu”.
2021. gada 4. decembrī nomira arhitekts un mākslinieks Aleksandrs Sahovs. Latvijas Mākslas akadēmijas un Ļeņingradas Iļjas Repina vārdā nosauktā institūta absolvents. Starp viņa projektiem ir tādi kā Arhitektu savienības pansionāta ēka Jūrmalā, Dobeles slimnīcas ēka, restorāns “Baku” Rīgā.
3. decembrī Sahovs izdarīja pirmo poti ar vakcīnu “Moderna”. Pirms tam apmeklēja savu ģimenes ārsti. Ārste atzina viņu par veselu un vakcinācijai derīgu.
Vakarā pēc potes Aleksandrs bija juties normāli. 4. decembrī aizgāja uz veikalu, bet ātri atgriezās. Sievai pateica, ka sāk atteikt kājas un ir stipras sāpes krūtīs.
Agoniju neaprakstīšu. Nelaiķa atraitne Jeļena Sahova citē viņa pēdējos vārdus: “Ek, nobendēja, maitas, es tā gribēju vēl padzīvot…“
Nāvi konstatējusī “ātrās palīdzības” ārste saistīja nāves faktu ar iepriekšējā dienā saņemto vakcīnu. Un nosūtīja attiecīgo informāciju uz Zāļu valsts aģentūru.
Bet, protams, atzinumā par nāves cēloni nav neviena vārda par vakcīnu. Diagnoze ir aortas aneirismas plīsums. Par to man paziņoja Jeļena Sahova.
Starp vakcināciju un Aleksandra nāvi pagāja viena diennakts. Hronisku asinsrites sistēmas slimību viņam nav bijis. Pirms vakcinācijas viņš apmeklēja ārstu.
Es jautāju vecās “pirmskovida” skolas dakterim jau gados, vai ir iespējams, ka pote nekādā veidā nav saistīta ar nāvi, ka tā ir tikai sakritība? “Viena iespēja no miljona,” atbildēja dakteris. Piebilstot, ka padomju laikos bija pietiekami daudz idiotisku “kampaņu”, bet, ja cilvēks būtu miris nākamajā dienā pēc potes, garantēti sekotu izmeklēšana visaugstākajā līmenī.
Šā gada februārī Jeļena un Aleksandrs Sahovi pārslimoja ar COVID-19. Bet pēc pusgada kopš atveseļošanās brīža viņiem sāka regulāri zvanīt no ārstniecības iestādēm un atgādināt, ka ir jāveic pote.
Pēc Jeļenas vārdiem, Aleksandrs negribēja vakcinēties. Viņš rūpējās par savu veselību, ticēja dabīgās imunitātes spēkam. Jo vairāk tāpēc, ka jau pārslimoja. Savos 70 gados viņš bija pavisam vesels cilvēks. Aizgāja vakcinēties, būdams ārējo apstākļu spiests, lai izvairītos no spiediena un ierobežojumiem, kam tiek pakļauti nevakcinētie.
Akadēmiskās skolas zinātnieki jau kliedz pilnā balsī: pārslimojušā imunitāte ir daudz augstāka nekā vakcinētajam! To apstiprina arī statistika. Nav vajadzības potēt pārslimojušo! Šī injekcija viņam nedos neko, izņemot veselības problēmas.
Taču uzpērkamie zinātniskie apkalpotāji, izpildot savu politisko un finansiālo saimnieku gribu, turpina ieborēt cilvēkiem, cik lieliski ir pievienot dabīgajai imunitātei nedaudz vakcīnas radītās…
Neapšaubāmi, ir noticis noziegums. Juristi padomās, kā precīzāk to klasificēt. Un ko var iesākt, lai panāktu patiesību.
Šis nav vienīgais gadījums. Tādu stāstu nav maz. Cilvēki stāsta tos cits citam, bet baidās uzstāties publiski. No Jeļenas Sahovas ieraksta sociālajos tīklos 6. decembrī, pēc vīra nāves:
«Katru dienu mūs informē par saslimušo un slimības dēļ mirušo skaitu, ziņo par jaunajiem vakcinēto cipariem, bet tikai sarunās, no mutes mutē, tiek nodoti dzīvi un baismi stāsti par komplikācijām pēc potēm.”
Paldies Jeļenai, ka nav baidījusies. Būs arī citi cilvēki, kas pārvarēs bailes. Klusēšanas sazvērestība ir jāizjauc.
Seko mums 
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
