Nodokļi drīz atkal būs jāceļ, protams. Pēc vēlēšanām, protams
Guntars Vītols19.02.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts parāda audzēšana (budžeta deficīta neizbēgamas sekas, dvīņumāsa) vienmēr paģēr nodokļu paaugstināšanu. Tāpēc nodoki drīz atkal būs jāceļ, protams. Pēc vēlēšanām, protams.
Un nevajag te stāstīt par kaut kādām investīcijām, kuras kaut kur kaut ko atpelna un palielina valsts ieņēmumus. Valsts budžets ir pamatā pārdales mehānisms - iekasē nodokļus, tad pārdala no vienas kabatas otrā. Budžetā ir arī nelieli ekonomiku stimulējoši izdevumi, bet tie ir skaitļi aiz komata.
Ja ar nodokļiem nepietiek, ja nespēj budžetu sabalansēt, tad jāaizņemas, tad tev aug parāds, paralēli tam attiecīgi procentu izdevumi, un tad jau nodokļi jāceļ tikai to maksāšanai vien.
Mūsu vadoņi varoņi 10 gados procentu maksājumus uzdzinuši augšā gana strauji. Bija ap 200 miljoniem, tagad ap 600, pēc dažiem gadiem tuvosimies miljardam, vēl pēc tam sasniegsim izglītības izdevumu kopapjomu. Procentos vien. Pateicībā tauta neskopojas - šajos gados vēl straujāk par parādu ir cēlušās šādas politikas realizētāju algas, prēmijas un politiskie reitingi.
Un kā nu ne. Naudas pazušana melnajā caurumā tiek realizēta ar ļoti skanīgiem nosaukumiem. Piemēram, 2021.g. bija "atveselošanās budžets", 2022.g. bija budžets "ģimenēm un drošībai", pēc tam sekoja "drošībai un cilvēkiem", tagad vienkārši "drošībai". Arvārdusakot, vismaz ar drošību mums viss ir čikiniekā.
Drošību no parādu piedzinējiem laikam, jo aizsardzības budžeta kāpums ir tikai neliela daļa no šajos gados aizņemtās un vienkārši notērētās naudas. Toties ir uzbūvēts drāšu žogs.
Priekšlikums. Lai vēlētājs mazāk mocītos, izglītības sistēma jāklapē ciet vispār. No tā divi ieguvumi. Pirmais - stulbenis mocās mazāk, jo neko nesaprot. Otrais - būs vairāk naudas procentu maksāšanai un nodokļus cels lēnāk.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
