Okupācijas sekas ir ne tikai pieminekļi, bet arī politiķu speciālie lidojumi un oficianti, kuri pienes tēju sapulcēs
Aigars Prūsis13.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Okupācijas sekas nav tikai pieminekļi, nelojāli kolonisti u.c. grūtības. Politiķi, kuri iedzīvojušies turībā, strādājot tikai valsts darbā, nesamērīgi atalgoti amati dažādās padomēs, speciālie lidojumi, oficianti, kuri pienes tēju sapulcēs u.c. labumi nav nekas jauns.
Tieši tāpat bija PSRS, ko faktiski vadīja komunistisks oligarhāts, baudot visus iedomājamos un pat neiedomājamākos labumus, kamēr pārējie dzīvoja trūcīgi vai pat nabadzīgi.
Lai arī mūsdienās atšķirības starp “eliti” un pārējiem nav tik nesamērīgi lielas kā padomju laikā, daudzas Latvijas PSR tradīcijas palikušas arī šodien, un tā nav tikai bieži piesauktā birokrātija un pārkontrolētība sīkumos.
Tikpat valsti bremzējoša parādība ir “ideoloģiski pareizā stāja” vai vismaz tādas izrādīšana, kas arī nekur nav zudusi. Piemēram, nelegālās migrācijas krīze neradās tagad, tā sākās jau sen, vienkārši vēl pirms pieciem gadiem amatpersonas par to nedrīkstēja izteikties negatīvi. Ja kāds sociāli aktīvais par to ierunājās, ieskaitīšana ksenofobos vai pat nacistos bija nodrošināta.
Līdzīgs stāsts par integrāciju, kuras izgāšanās bija acīmredzama, taču par problēmām izpausties nedrīkstēja, tas varēja nepatikt Maskavai, un galu galā integrācijas piltuvē desmitgadēm bira budžeta miljoni. Kamēr klajas naidīguma izpausmes, ja ne klusējoši, tad pacietīgi tika pieņemtas gan. Tikmēr 9.maijā salocīts slotaskāts ar Krievijas karogu latvietim varēja sabojāt visu atlikušo mūžu.
Un tās nav epizodes no pērnā gadsimta, tas taču bija nesen. Padomju laika palieka nav tikai prasība latviešu jaunietim zināt krievu valodu, kad viņš meklē darbu.
Arī tūkstošiem eiro prēmija pie algas priekšniecībai, bet termokrūze ar logo padotajam ir okupācijas laika tradīcija.
Agrāk taču bija tāpat – par labu darbu kolektīviem piešķīra vimpeļus un ceļojošos karogus, kamēr komunistiskā elite iepirkās specveikalos un devās uzlabot veselību uz ārzemēm.
Latvijai ne tikai vajadzētu tiekties būt labākai par citiem, - tādi arī varam būt, taču ar pagātnes ieradumiem tas neizdosies.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.