Operācija L(PS)R: kā tika pri(h)vatizēta valsts un pārdota tauta
Roberts Klimovičs11.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikas “neatkarības atjaunošana” 1990. gada 4. maijā oficiāli tika pasniegta kā vēsturisks pavērsiens – tautas ilgi lolotā vēlme atgriezties pie brīvvalsts ideāliem. Taču, ja šo notikumu analizē juridiski un politiski, kļūst skaidrs, ka tas drīzāk bija organizēts varas pārņemšanas un īpašuma pārdales manevrs, kas notika ārpus apzinātas tautas leģitimācijas. Tas bija sākumpunkts operācijai, ko šodien varam nosaukt par “L(PS)R” – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pārprofilēšanu par “atjaunotu” Latviju, iepriekšējām struktūrām saglabājot kontroli, nomainot pat ne uzvalkus – tikai to kaklasaites.
I. Simbolu maiņa – tautiska izkārtne nākamajam noziegumam
Pirmie soļi bija redzami: karogs, ģerbonis, himna – simboli, kas tautai asociējās ar brīvvalsti. Šīs izmaiņas tika veiktas emocionāli iedarbīgi, lai radītu uzticību jaunajām nomenklatūras lomām, un pat prettiesiski, jo šādu pilnvarojumu LPSR Konstitūcija tās Augstākajai Padomei neparedzēja.
Tā kā valodu jautājums bija viena no pirmajām ideoloģiskajām frontēm, 1989. gada 5. maijā tika pieņemts “Likums par valodām Latvijas PSR teritorijā”, kurā latviešu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Arī šim vajadzīgo tautas nobalsošanu piemirsa..
Līdzīgi vēlākai „Parex” pārstrukturizācijai tika pielietota tā pati shēma: sistēma tika sadalīta divās daļās – jaunajā ar jauniem nosaukumiem (LR IeM, LR Prokuratūra, LR KP utt.) un norakstāmajā - “sliktajā” ar tām pašām LPSR struktūrām. Vienlaikus paralēli “jaunajām institūcijām” vēl kādu laiku turpināja darboties padomju laika struktūras, tajā skaitā Iekšlietu ministrija, Valsts drošības komiteja (VDK), prokuratūra u.c. Arī pati sistēma tadā veida “attīrījās” no tiem, kuri nebūs gatavi iesaistīties jaunajās pārmaiņās, kuras skars ne vien ideoloģiju, bet galvenokārt kopīpašumu.
II. Satversmes “atjaunošanas” juridiskā fikcija
1990. gada 4. maija deklarācijā tika paziņots par atsevišķu Satversmes pantu – 1., 2., 3. un 6. “atjaunošanu”, bet vienlaikus pārējo Satversmes daļu “iesaldēja”, līdz tiks izstrādāta jauna konstitūcija.
Tas pats par sevi apliecina politiskās elites izpratni par nepieciešamību pēc leģitīma pamatlikuma, kas būtu pieņemts tautas nobalsošanā. Taču Satversme nekad agrāk bija apstiprināta referendumā, un pirms LR inkorporēšanas PSRS pamatlikumu kopums sastāvēja arī no likumiem par pilsonību, vēlēšanām, tautas nobalsošanu u.c. Līdz ar to formāli Satversme viena pati nevarēja kalpot par pilnu valsts atjaunošanas pamatu.
Tā vietā radās pārejas režīms, kurā bijusī padomju vara “pašpārvērtās” par jauno valsts varu, formāli apstiprinot iepriekš definētos pantus, bet faktiski bez tiesiska pamatojuma un pilnvarojuma - konstitucionālas leģitimitātes.
III. Politiskā afēra ar ekonomisku mērķi
Kad politiskais pamats bija radīts, tika uzsākta īpašumu pārdale: PSRS laikā uzkrātais tautas kopīpašums – rūpnīcas, zeme, flote, infrastruktūra – tika sadalīts nomenklatūrai pietuvinātajiem. Šeit ir būtiski un svarīgi atcerēties, ka visas LPSR rūpnīcas, bankas, ostas un dzelzceļš, aviācija tika pārvaldītas stingrā LKP kontrolē un to vadītāji nebija tikai LKP ierindas biedri. Lielākie tautsaimniecības aktīvi tika pārņemti, “pārvaldīti”, privatizēti vai novesti līdz maksātnespējai, lai tos pēc tam izpirktu par grašiem. Sistēma izveidoja lokālo mikromiljonāru slāni, kas faktiski kalpoja kā izvietotās marionetes, jo viņus turēja “aiz pautiem” – caur kredītiem, ofšoriem, slēptiem parādiem un krimināliem ietekmes instrumentiem.
Piemēram, banku sektors – Parex banka – vēlāk simboliski atklāja šo shēmu. To dibinātāji bija ciešām saitēm saistīti ar komjaunatnes struktūrām un ārvalstu kontaktu kanāliem. Tāpat daudzos uzņēmumos figurēja bijušās CK un VDK kadru pēcteči vai līdzgaitnieki, tagad jau formāli “biznesmeņi”. Viss mūsdienu vietejais “oligarhāts” ir LPSR nomenklatūras dalībnieki vai atvases.
IV. Reālo aktīvu liktenis: kā iznīcināja nākotni
RAF (Rīgas Autobusu fabrika) – no eksportspējīga autobusu ražotāja ar tirgiem visā PSRS un ārpus tās līdz bankrotam 1998. gadā. Saimnieciskais sabrukums tika mērķtiecīgi veicināts ar neizdevīgiem lēmumiem, kapitāla atņemšanu un tirgus noārdīšanu.
RVR (Rīgas Vagonbūves rūpnīca) – viena no Austrumeiropas lielākajām vilcienu vagonu ražotnēm. Atjaunotajā Latvijā tai “nesanāca” konkurēt brīvā tirgū, lai gan iekšējie dokumenti rāda, ka kontrakts ar Krieviju tika mākslīgi pārtraukts un loma tika atdota citiem.
BEF (Baltijas Elektroinstrumentu fabrika) – izputināta, pārņemta pa daļām, šodien – biroju ēka ar investoru fonu.
Latvijas kuģniecība – otra lielākā flote pasaulē pēc tonnāžas, pēcāk caur ofšoriem un necaurskatāmām shēmām “izkūpēja”. Formāli tika privatizēta, bet reāli – novadīta prom no tautas kontrolētas struktūras.
V. Jaunā vara – vecā sistēma citā uzvalkā
Pēdējā LPSR Augstākajā Padomē un arī pirmajās LR “Saeimās” turpināja strādāt tie paši cilvēki, kas bija kompartijas funkcionāri, VDK aģenti, nomenklatūras pārstāvji. Daudzi no viņiem ieguva amatus vēstniecībās, banku padomēs, pašvaldībās, kļuva par "jaunajiem patriotiem".
Piemēri:
- bijušais LPSR AP priekšsēdētājs, pēc tam – diplomāts.
- VDK uzraudzībā strādājošs iekšlietu ministrs, vēlāk – deputāts un komisiju vadītājs.
- komjaunatnes sekretāri, kas kļuva par lielrūpniekiem, fondētājiem vai banku padomes locekļiem.
Par “neatkarību” balsoja 36 VDK aģenti un divreiz vairāk kompartijnieku. Tie paši vēži – citā kulītē. Šis teiciens nav tikai folkloriska ilustrācija, bet precīzs apraksts tam, kas notika ar Latvijas valsts pārvaldes un īpašuma sistēmu.
Secinājums: aiz Atmodas izrādes – organizēta operācija
Latvijas valsts 1990. gadā netika reāli atjaunota ar tautas nobalsošanu vai konstitucionālu aktu, bet tika deklarēta, balstoties uz padomju laika institūciju lēmumiem, kuras pārsniedza savas pilnvaras. Tautai netika dota iespēja ne izvēlēties jaunu konstitūciju, ne arī kontrolēt un pašiem veikt privatizācijas procesu.
“Operācija L(PS)R” bija varas un īpašuma pārdales shēma, kas tika veikta ar simbolu palīdzību, bet reāli – apejot demokrātiju. Tas bija pārzīmogošanas, nevis atjaunošanas akts, kura rezultātā sabiedrība zaudēja ne tikai savu kopīpašumu, bet arī iespēju leģitīmi pārveidot valsti saskaņā ar brīvas gribas izpausmi.
L(PS)R 1993 – valsts pārvaldē 22 000 darbinieku, ārējā parāda nav, datoru nav, bet tiek uzturētas vairāk nekā 1000 skolas, slimnīca katrā rajona centrā, vairāk nekā 35 000 slimnīcu gultas. Darbojas 2364 km dzelzceļa, kuģu reģistrā – 413 kuģi (100+ ar BT).
L(PS)R.LV 2023 – “valsts pārvaldes” aparāts uzblīdis līdz 60 000, ārējais parāds pārsniedz 20 miljardus EUR, slimnīcas un skolas slēgtas vai konsolidētas, dzelzceļa tīkls sarucis līdz 1450 km, kuģu reģistrā palikuši tikai 14.
Gribēju vēl pielikt meslu (nodokļu) sloga izmaiņu dinamiku un “mūsu” elektrības cenu, bet tas lai paliek "mājasdarbs" jums pašiem, kuru ierakstīt komentārā.
Kas ir “Latvijas Republika” – tautas valsts vai politmafijas projekts?
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
