Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien ir divas aktualitātes - pasaules tautu celšanās cīņā pret "kovida" mega afēru, valdību tirāniju un cilvēku pamattiesību atņemšanu un 9. maija notikumi pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Paradoksālā kārtā abi notikumi šogad ir saistīti. Kā Otrā Pasaules kara dalībnieka dēlam un Latvijas pilsonim man ir pilnas tiesības izteikt savu viedokli šajā jautājumā. Un man ir, ko teikt.

Mans tēvs bija Ulmaņa Latvijas armijas virsnieks. Dzimis Latvijā 1912. gadā. Un te pirmā nesaprašana. Jo Latvijas toreiz nebija. Bija Krievijas guberņa. Bet ģeogrāfiskā dzimšanas vieta kļuva par Latviju tikai pēc vairākiem gadiem.

Pēc tautības - krievs. Ģimenē runājām tikai latviski. Bija liels dziedātājs, pulkā - karavīru dziesmu aizsācējs (zapevala). Kārtējo reizi mainoties varai, tika iesaukts Padomju Armijā. Karoja, vairākas reizes tika ievainots. Piedzīvoja kontūziju. Šāviņa šķemba izsita vienu aci. Cita šķemba izrāva sānos robu pie pašas sirds. Cita sakropļoja vienu rokas pirkstu, ka tas uz visu mūžu palika neatliecams.

Es atceros, kā šis līkais pirksts spieda, kad pēc sarežģītas operācijas (biju smagi salauzis sprandu) tēvs man palīdzēja pieslieties slimnīcas gultā sēdus. Man ļoti sāpēja, un es viņu lamāju. Bet viņš pārdzīvoja un ļoti centās man nenodarīt sāpes. Bet - tas līkais pirksts spieda man kaklu...

Vēl viena šāviņa šķemba viņam karojot iekļuva gūžas locītavā. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem no kara beigām medicīna attīstījās tik tālu, ka to beidzot izdevās izoperēt. Visas iepriekšējās operācijas bija nesekmīgas.

Mana māte bija latviete. Kā jau minēju - šis ir speciāli nacionālajiem idiotiem - ģimenē runājām latviski.

Un tagad pasakiet man kaut vienu iemeslu, kādēļ 9. maija Uzvaras svētki nebūtu arī mani svētki? Jā - manis nebija Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa. Bet tas nav tādēļ, ka es respektētu Latvijas okupācijas administrācijas pasludinātos “antikovida” lēmumus. Kā es nicinu šos jūdas - kolaboracionistus, tā nicinu arī viņu acīmredzami idiotiskos, pat atklāti debilos lēmumus.

Es nebiju tur tādēļ, ka neesmu pasācis piedalīties tādos pasākumos. Bet iespējams, ka velti. Varbūt vajadzēja. Jo, ja nebūtu šīs uzvaras pār fašismu, iespējams, ka arī mūsu nebūtu. Bet es nespekulēšu šeit par tēmu "kas būtu, ja būtu". Ir, kā ir, un šī realitāte ir jāpieņem.

Vai šie ir krievu svētki? Protams, ka ne. Tie ir visu to cilvēku svētki, kuri priecājas par to, ka beidzies viens no asiņainākajiem kariem cilvēces vēsturē, to svētki, kuri piemin savus ierakumu dubļos palikušos vai tankos dzīvus sadegušos senčus.

Politiskā izpratnē 2. Pasaules karš salauza mugurkaulu vācu fašismam, precīzāk - hitlerismam. Bet tīri personīgi - karā uzvar tikai tie, kuri tajā nepiedalās. Pārējie - cieš. Abās frontes pusēs. Un nevienam nav tiesību aizliegt pieminēt savu aizsaulē aizgājušo tēvu, vectēvu un vecvectēvu. Mans tēvs izdzīvoja, un man ir iespēja uzrakstīt šo vēstījumu. Un - kas zina - varbūt kāda dvēsele aizdomāsies, un naida un nepatikas vietā nāks iejūtība un izpratne...

Bet tiem, kuri "piekāsa" Latvijas okupācijas administrācijas šakālēnu izdotos "noteikumus" un nebaidījās nolikt ziedus, izsaku cieņu un atbalstu. Tāpat kā vācu tautai, kura uzsākusi pilsonisko nepakļaušanos un pretošanos savas valdības tirānijai un neadekvātajiem lēmumiem pandēmijas blefa sakarā.

Interesanti, ka četrdesmitajos vācieši un krievi ar sabiedrotajiem bija dažādās frontes pusēs, bet tagad mēs esam vienā pusē, lai cīnītos pret korumpētajām valdībām, kuras ved savas tautas iznīcībā. Kā toreiz, tālajos četrdesmitajos bija jācīnās par savu dzīvību, zemi, bērniem un nākotni, tā arī šodien. Tikai toreiz ienaidnieks bija redzams un atklāts, bet šodien - lienošs un slepens. Saka, ka brīvību nedāvina, tā jāizcīna. Šķiet, ka taisnība vien ir...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Daži jautājumi Latvijas Afganistānas veterānu cēzaram - Gunāram Rusiņam

FotoSaistībā ar interviju, kuru jūs nesen sniedzāt par Andreja Mediņa  militāro dienestu, es dažus jautājumus vēlos uzdot personīgi Jums.
Lasīt visu...

21

Pandēmija, infodēmija un multilaterālisms: runa ANO Ģenerālās asamblejas 75. sesijā

FotoAugsti godātais priekšsēdētāja kungs! Ekselences, cienījamās dāmas un godātie kungi! Vispirms vēlos apsveikt V. Bozkira kungu ar iecelšanu Ģenerālasamblejas 75. sesijas priekšsēdētāja godā. Varu Jums apliecināt, ka Latvija aktīvi līdzdarbosies, lai panāktu, ka nākamo 12 mēnešu garumā šī tik svarīgā organizācija varētu Jūsu vadībā darboties veiksmīgi.
Lasīt visu...

6

Šuplinskas kundze, atkāpieties, jūs dzīvojat citā realitātē

FotoMatemātikas skolotāju trūkuma dēļ pirmo mācību stundu šajā priekšmetā tikai pagājušajā nedēļā aizvadīja Rīgas 40. vidusskolas sesto klašu skolēni. Ziņas nonāca Latvijas televīzijā.
Lasīt visu...

21

Par "Turaidas kvartālu" samaksātā nekustamā īpašuma nodokļa apjoms ir palielinājies, nevis samazinājies

FotoLatvijas televīzijas raidījumā "De Facto" izskanējušais apgalvojums, ka SIA "MC Turaida Property", kam pieder Turaidas kvartāls Jūrmalā, pēc īpašuma statusa maiņas par 40 000 EUR ir samazināts nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN), neatbilst patiesībai.
Lasīt visu...

18

Es negribu lekt acīs ļoti cienītajam ministram, no kā tik daudz kas ir atkarīgs: lai muzejs paciešas

FotoManā citādi harmoniskajā un priecīgajā dzīvē ir bijušas tikai divas reizes, kad esmu vēlējusies, lai man būtu savs sabiedrisko attiecību konsultants, jo pati nezinu, kā vispareizāk būtu reaģēt publiski nepatīkamā situācijā. Abas šīs reizes ir saistītas ar Brīvdabas muzeju. Tā kā man nav ne konsultanta, ne citu kanālu, es atļaušos izmantot savu privāto Facebook kanālu un iespējami racionāli un vienkārši izskaidrot aktuālo situāciju no sava skatupunkta, jo jūtu, ka tagad tas ir nepieciešams.
Lasīt visu...