Par banku parādiem kredītņēmējiem

Raksts tapa diskusiju ietekmē par tā saucamo "nolikto atslēgu" principu. Ir diezgan liels cinisms bankām diktēt valstij savus noteikumus saistībā ar šo principu.

Kārtējā parlamentāriešu sanāksmē ar finanšu sektora pārstāvjiem Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners apgalvoja, ka banku sektoram ir finanšu resursi, lai izsniegtu kredītus.

Var atklāti teikt ka apzināti vai neapzināti, bet Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners nerunā taisnību.

Banku sektoram nav un nekad nav bijuši pietiekami savi finanšu resursi kredītu izsniegšanai. Tā saucamos "finanšu resursus" bankām rada hipotekāro kredītu ņēmēji, kreditējot bankas, un bankas vēl līdz šodienai ir parādā hipotekāro kredītu ņēmējiem, jo nav izpildījušas savas uzņemtās saistības kredīta izsniegšanā.

To var viegli pierādīt, izprasot no bankām dokumentus, kas apliecinātu kredīta izsniegšanas faktu atbilstoši noslēgtajam kredītlīgumam. Šādus atbilstoši kredītlīguma nosacījumiem naudas līdzekļu izsniegšanas fakta apliecinošus dokumentus bankas nav bijušas spējīgas iesniegt tiesai vēl nevienā tiesāšanās procesā, kas norāda uz to, ka bankas savas saistības nav izpildījušas.

Latvijā ir tiesas spriedums, kurā tiesa noraidīja bankas prasību pret kredītņēmēju, jo bankas pārstāvis nespēja iesniegt tiesai atbilstošus dokumentus un tiesa pilnībā apmierināja kredītņēmēja pretprasību pret banku, turklāt vēl nosprieda piedzīt no bankas valsts labā tiesāšanās izdevumus.

Ne visi hipotekāro kredītu ņēmēji lielās valsts nodevas dēļ ir spējīgi celt prasību vai pretprasību tiesā un tiesas ceļā panākt, lai banka izpildītu savas kreditēšanas līgumā uzņemtās saistības un izmaksātu kredītņēmējam kredītlīgumā paredzētos naudas līdzekļus.

Bet mums ir tiesības tiesā kā atbildētājiem bankai pieprasīt pierādīt kredīta izsniegšanas faktu, jo atbilstoši Civillikuma 1838.punktam - "ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo". Un, iespējams, Latvijā beidzot apstāsies neskaitāma īpašumu atsavināšana un izpārdošana par labu bankām.

P.S. Viens pierādījums tam, ka nav tā, kā tradicionāli esam pieraduši uzskatīt:

http://www.theguardian.com/commentisfree/2014/mar/18/truth-money-iou-bank-of-england-austerity

Saīsināts tulkojums latviski:

"Patiesība ir ārā: nauda ir parādzīme, un bankas uz to iedzīvojas

<...> 1930. gados Henrijs Fords ir izteicies, ka tā ir laba lieta, ka lielākā daļa cilvēku nezina, kā patiesībā darbojas banku sistēma, jo citādi uzsāktos revolūcija jau pirms rītdienas. 

<...> Dokumentā “Naudas radīšana modernajā ekonomikā” (Money Creation in the Modern Economy), ko publicējuši trīs Anglijas centrālās bankas ekonomisti no Monetārās analītikas direktorāta, skaidri rakstīts, ka visizplatītākie pieņēmumi par to, kā bankas darbojas, ir nepareizi un ka populistiskā, heterodoksālā domāšana, kas visbiežāk saistīta ar tādām grupām kā “Okupēt Volstrītu” (Occupy Wall Street), ir pareiza.

Atsauciet atmiņā tradicionālo domāšanu, kura turpina kalpot par pamatu politiskajām debatēm. Iedzīvotāji novieto savu naudu bankās. Bankas šo naudu izdod kredītos uz procentiem - vai nu patērētājiem vai uzņēmējiem. Frakcionālā rezervju sistēma ļauj komercbankām izdot ievērojami vairāk līdzekļu, nekā tās tur rezervēs, un, ja piesaistīto iekrājumu nepietiek, komercbankas var aizņemties no centrālās bankas.

Pateicoties šai domāšanai, mēs turpinām runāt par naudu kā par izsmeļamu resursu, runāt par valdības parāda amoralitāti, runāt, ka “nav pietiekami naudas”, lai finansētu sociālās programmas, utt. Anglijas centrālā banka ir atzinusi, ka šī domāšana ir neprecīza. Citējot no bankas ekonomistu rakstītā: “Pretēji tam, ka bankas saņem depozītus no mājsaimniecībām, kurus pēc tam izdod kredītos, banku kreditēšana ir tā, kas rada depozītus... Normālos apstākļos centrālā banka nefiksē naudas daudzumu apgrozībā, kā arī centrālās bankas nauda netiek "multiplicēta" vairāk kredītos un depozītos”.

Citos vārdos, viss ir otrādi. Kad komercbankas izdod kredītus, tās rada naudu. Nauda ir vienkārši parādzīme. <...> Patiesībā nav ierobežojuma tam, cik naudas komercbankas var radīt, pieņemot to, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš vēlēsies aizņemties. Bankām reti trūkst skaidrās naudas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kredītņemēji reti kad to pieprasa. Galu galā jebkura izdotā nauda kredītos visbiežāk atkal atgriežas kādā bankā. Banku sistēmai kopumā jebkurš aizņēmums kļūst par depozītu.  <...>

Kopš pēdējās lielās recesijas Amerikas Savienoto Valstu un Anglijas centrālās bankas ir samazinājušas procentu likmi naudai, kuru komercbankas var aizņemties, gandrīz līdz nullei. Patiesībā ar “kvantitatīvo mīkstināšanu” (“Quantitative Easing”) centrālās bankas ir komercbankās iepludinājušas grandiozas naudas summas, neizraisot nekādu inflācijas efektu.

Tas viss nozīmē, ka centrālā banka neierobežo naudas daudzumu apgrozībā - naudas daudzums apgrozībā ir atkarīgs no tā, cik daudz valdība, uzņēmumi un parastie iedzīvotāji izvēlas no bankām aizņemties kredītos.

<...> Tikai iedomājieties, kas varētu notikt, ja visi hipotekāro kredītu ņēmēji pēkšņi saprastu, ka nauda, ko viņiem banka ir aizdevusi, patiesībā nav taupīgu cilvēku iekrājumi, bet gan kaut kas, ko banka “radījusi ar savu burvju zizli”.

<...> Galu galā mēs visi varētu pārliecināties, vai Henrijam Fordam bija taisnība."

Novērtē šo rakstu: