Labdien, A.Kulberga k-gs! Man savā ziņā fascinē Jūsu cīņa par "Rail Baltica" projektu. Pirms septiņiem gadiem, būdams "LDZ Ritošā sastāva servisa" valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors, biju izveidojis šo uzņēmumu par reģiona līderi – tostarp mums bija līgumi arī Polijā un citur Eiropā. Maskavā tikos un noslēdzu sadarbības līgumu ar "Uralvagon" par viņu ražoto vagonu apkalpošanu no Helsinkiem līdz Varšavai. Faktiski divu tūkstošu kilometru rādiusā tikai mēs sniedzām viņiem remonta pakalpojumus.
Atzīmēšu, ka tajā laikā krievi projektēja kontrtreilerus "Rail Baltica" un 1435 mm platuma dzelzceļa pārvadājumiem, jo Eiropā nav tādas tehniskās projektēšanas kapacitātes. Pieļauju, ka arī pašreiz tādas nav. Mani "novāca no sliedēm" – tas bija, kas bija. Es jums arī neprasu aizstāvību vai līdzjūtīgi “noraudāties manā kabatas lakatiņā”. Es vienkārši gribu novēlēt Jums visu to labāko, un lai mana pieredze palīdz Jums nesadedzināt sevi – tas nav tā vērts.
Arī man šķita, ka daru labu darbu un ka citādi nevar būt. Tajā laikā bijām gatavi pat startēt biržā – mums bija atvērta tipa grāmatvedība, savākts profesionāls personāls un labvēlīgi pakalpojumu līgumi. Arī auditētā peļņa uz to brīdi bija virs trim miljoniem eiro. Diemžēl dzīve izrādījās skarbāka. Kā teica viens drošības dienesta virsnieks: “Labi, ka paliki dzīvs.” Tā nu es jau septīto gadu dzīvoju bez reāla darba.
Ja Jūs vēlaties turpināt cīņu par normālu dzelzceļu, ieteiktu pievērsties vēl svarīgākam jautājumam dzelzceļa nozarē nekā "Rail Baltica" finanšu sadaļa. Tieši viena no šīm sadaļām bija arī viens no iemesliem, kāpēc mani “noraka” – kad tieši acīs pateicu, ka viņi ir Latvijas Republikas sabotieri.
Runa ir par remonta centru slēgšanu pie Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, faktiski atstājot vilces remonta iespējas tikai pie Austrumu robežas – Daugavpilī. Tas nozīmē, ka vidējos un kapitālos remontus mēs pakļaujam riskam, jo militāra konflikta laikā Latvija nebūs spējīga apkalpot ostu manevrēšanas un cita tipa lokomotīves – remonta bāžu nav, personāla nav. Un, kā saprotams, gan cilvēciski, gan militāri, krievi vispirms varētu mēģināt ieņemt tieši Daugavpili, lai paralizētu ostu darbu pārvadājot militāro tehniku.
Šo sabotāžu veidotāji nu jau nav vairs dzelzceļā, izņemot Innusu, kurš it kā māca topošos dzelzceļniekus Valsts tehnikumā. Taču, kā man zināms, tieši šīs (nebaidīšos teikt) idiotu grupas pārstāvis ir līdzvainīgs, ka nevar nokomplektēt personālu. Par šo jautājumu biju vērsies arī pie tā laika vadoņiem – Kleinberga, Linkaita un Langes. Diemžēl bez rezultātiem, jo viņi, to zinot vēl intensīvāk, it kā neko nezinot, grāva Latvijas Dzelzceļu no iekšienes. Latvija un tās ostas ir atstātas likteņa varā – cerot, ka krievi vai baltkrievi neiebruks Daugavpilī vai vietējie krievu pasaules fani nesāks sabotēt lokomotīvju remontus.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, gribu Jums teikt tikai vienu – skatoties no manas dzīves pieredzes darbā ar dzelzceļu nozari, uzdodiet sev jautājumu: kas Jums ir svarīgāks – tas štrunta "Rail Baltica" vai Jūsu ģimene? Ja patiešām vēlaties izdarīt ko labu dzelzceļa labā, tad atjaunojiet remonta bāzes pie ostām – kā es to ļoti vēlējos tajā laikā un arī šodien pēc septiņiem gadiem, kad karš ir pie mūsu mājas pagalma durvīm.






Kamēr premjere Evika Siliņa no Saeimas tribīnes "spīdēja" ar paziņojumu, ka mēs ekonomikā neesam paši pēdējie (lasīt: mēs esam priekšpēdējie un grimstam tālāk), Saeimas koalīcijas darboņi ir atraduši laiku piesārņot “ēteru” ar "lielām uzvarām”.
Degvielas cenas ir strauji cēlušās Tuvo Austrumu notikumu dēļ. Un tas ietekmē valsts ekonomiku un cilvēku pirktspēju.
Vēsture parasti neatkārtojas burtiski, bet tās pamatidejas mēdz atgriezties. Mainās laikmets, mainās valodas un karogi, bet varas loģika bieži paliek tā pati. Tāpēc, mēģinot saprast mūsdienu ASV ģeopolitiku, ir vērts atgriezties 19. gadsimtā - pie Britu impērijas opija sistēmas starp Lielbritāniju, Indiju un Ķīnu. Tas nebija vienkārši netīrs tirdzniecības darījums. Tas bija skaidrs modelis tam, kā impērija nostiprina savu varu: nevis tikai pārvaldot teritorijas, bet kontrolējot plūsmas - preces, naudu, resursus un ceļus, pa kuriem tas viss kustas.
Skatos, TV24 politikas speciālisti diskutē - kāda tai Hermaņa partijai ideoloģija? Nopublicēju atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, lai skaidrāka bilde. Te apkopoti visbiežākie jautājumi, ko saņemam "Mēs mainām noteikumus" e-pastā.
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.














































