Par dzelzceļu un dzīvi!

Atzīmēšu, ka tajā laikā krievi projektēja kontrtreilerus "Rail Baltica" un 1435 mm platuma dzelzceļa pārvadājumiem, jo Eiropā nav tādas tehniskās projektēšanas kapacitātes. Pieļauju, ka arī pašreiz tādas nav. Mani "novāca no sliedēm" – tas bija, kas bija. Es jums arī neprasu aizstāvību vai līdzjūtīgi “noraudāties manā kabatas lakatiņā”. Es vienkārši gribu novēlēt Jums visu to labāko, un lai mana pieredze palīdz Jums nesadedzināt sevi – tas nav tā vērts.

Arī man šķita, ka daru labu darbu un ka citādi nevar būt. Tajā laikā bijām gatavi pat startēt biržā – mums bija atvērta tipa grāmatvedība, savākts profesionāls personāls un labvēlīgi pakalpojumu līgumi. Arī auditētā peļņa uz to brīdi bija virs trim miljoniem eiro. Diemžēl dzīve izrādījās skarbāka. Kā teica viens drošības dienesta virsnieks: “Labi, ka paliki dzīvs.” Tā nu es jau septīto gadu dzīvoju bez reāla darba.

Ja Jūs vēlaties turpināt cīņu par normālu dzelzceļu, ieteiktu pievērsties vēl svarīgākam jautājumam dzelzceļa nozarē nekā "Rail Baltica" finanšu sadaļa. Tieši viena no šīm sadaļām bija arī viens no iemesliem, kāpēc mani “noraka” – kad tieši acīs pateicu, ka viņi ir Latvijas Republikas sabotieri.

Runa ir par remonta centru slēgšanu pie Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, faktiski atstājot vilces remonta iespējas tikai pie Austrumu robežas – Daugavpilī. Tas nozīmē, ka vidējos un kapitālos remontus mēs pakļaujam riskam, jo militāra konflikta laikā Latvija nebūs spējīga apkalpot ostu manevrēšanas un cita tipa lokomotīves – remonta bāžu nav, personāla nav. Un, kā saprotams, gan cilvēciski, gan militāri, krievi vispirms varētu mēģināt ieņemt tieši Daugavpili, lai paralizētu ostu darbu pārvadājot militāro tehniku.

Šo sabotāžu veidotāji nu jau nav vairs dzelzceļā, izņemot Innusu, kurš it kā māca topošos dzelzceļniekus Valsts tehnikumā. Taču, kā man zināms, tieši šīs (nebaidīšos teikt) idiotu grupas pārstāvis ir līdzvainīgs, ka nevar nokomplektēt personālu. Par šo jautājumu biju vērsies arī pie tā laika vadoņiem – Kleinberga, Linkaita un Langes. Diemžēl bez rezultātiem, jo viņi, to zinot vēl intensīvāk, it kā neko nezinot, grāva Latvijas Dzelzceļu no iekšienes. Latvija un tās ostas ir atstātas likteņa varā – cerot, ka krievi vai baltkrievi neiebruks Daugavpilī vai vietējie krievu pasaules fani  nesāks sabotēt lokomotīvju remontus.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, gribu Jums teikt tikai vienu – skatoties no manas dzīves pieredzes darbā ar dzelzceļu nozari, uzdodiet sev jautājumu: kas Jums ir svarīgāks – tas štrunta "Rail Baltica" vai Jūsu ģimene? Ja patiešām vēlaties izdarīt ko labu dzelzceļa labā, tad atjaunojiet remonta bāzes pie ostām – kā es to ļoti vēlējos tajā laikā un arī šodien pēc septiņiem gadiem, kad karš ir pie mūsu mājas pagalma durvīm.

Novērtē šo rakstu: