Iesaki rakstu: 
Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to saistītām lietām. Uz pēdējo no tiem dabūju negaidītu reakciju no sava sena paziņas, profesionāla finanšu speciālista Daiņa Barupa. Mūsu ceļi ar Daini pirmo reizi krustojās vēl deviņdesmito sākumā, bet pēdējos gadus par viņa darba gaitām neko konkrētu nezināju. Pa ausu galam biju dzirdējis, ka viņš strādājot Londonā.
Un te pēkšņi koments FB, sak, kā gan man tā gadījies galīgi sabraukt auzās. Drusku apmulsu, jo publikāciju cikls saistībā ar AB LV pēkšņo galu nesaturēja nekādus smalkus aprēķinus, tēma pamatā bija par “tīro” un “netīro” naudu, kā arī par to, kāda ir valsts iestāžu loma un tamlīdzīgi.
Pēc dažām replikām kļuva skaidrs, ka Dainis ir kategoriskā nemierā ar vienu frāzi, no raksta pašām beigām, kas tur iesprukusi, tā sakot, skaistam finālam. Citēju no pērnā pavasara artiķeļa: “Bieži minētās “desmit vai vienpadsmit” bankas dabūs trūkties, un uz rudeni arī Guseļņikova kga projektam būs skuju taka iezīmējusies. Pēdējais gan notiks pats par sevi, gada auditu šamajiem normāli pabeigt neizdosies.”
Izrādās, ka Dainis Barups strādā pie Guseļņikova kga (attēlā) un viņš metas sirsnīgā apņēmībā aizstāvēt sava maizes tēva institūciju. Tālāk sekoja piektdienas pavakarei tipiska, nedaudz alkoholizēta salamāšanās, kuru interesenti visā košumā var paši izlasīt šeit: https://www.facebook.com/marcis.bendiks/posts/853452038175669
Īsā versija: Dainis tobrīd strādā pie Guseļņikova (un, kā jau minēju, ir finanšu profs), un viņam acīmredzami ir visa informācija, kādu vien var iedomāties, bet man – tikai veca blēža pieredze. Es piedāvāju neauglīgo strīdiņu beigt un saderēt, ka Norviks auditu par 2018. gadu neizies. Derības godīgas, 1:1, Dainis lai liek vienu savu mēnešalgu pret vienu manu pensiju. Šamais kaut ko atburkšķēja par pudeli dzēriena, kas ir klaji negodīgs piedāvājums: viņam tā maksātu 10x mazāk nekā man (no ienākumiem rēķinot). Nu tā arī palika, kā jau i–netā mēdz būt: palamājas, palamājas un aizmieg.
Fast Forward uz šo pavasari. Atcerēdamies mūsu nenotikušās derības, ausīgi sekoju ziņām no Fuktuka, kurš ik pa brīžam izsniedza soda taloniņus par audita neiesniegšanu. Taisnībai par godu jāsaka, ka grūtības ar šo procedūru šogad esmot bijušas sevišķi ķēpīgas, jo lielie auditori no mūsu mazbanciņām atteikušies. Līdz ar to sodus (atklāti sakot, sodiņus, kapeikas banku kapitāla mērogos) dabūja arī tie, kas galu galā auditus izmocīja. Par vienu šādu, manā ieskatā aumež interesantu gada pārskatu, rakstīšu kādas dienas vēlāk, šoreiz turpināšu par bijušo Norviku, tagad PNB banku.
Pēc ziņas no Fuktuka par sodu PNB, kura uzlikšana nāk vēlāk, jo šīs bankas uzraudzība un tātad sodīšana ir ECB kompetence, veru vaļā mājas lapu, lai lejuplādētu audita ziņojumu. Un ko mēs redzam? Ku–kū, auditētais pārskats kur? Tu–tū.
Ir jūnija sākums. Atgādināšu, audits jāiesniedz 1. aprīlī, tātad kavēšana tagad jau ir divi mēneši. Protama lieta, atcerējos baņķieri Barupu, Guseļņikova kga darbinieku un sirsnīgu aizstāvētāju, un nolēmu šamo atkal pakacināt, trīs nedēļas pēc audita termiņa.
Atbilde no pirmavota: Londonas birojs slēgts, un nevis tādēļ, ka biznesa intereses pārvirzījušās uz Brazīliju, Ņū–Vasjukiem vai Marsa orbitālo staciju, bet gan, Barupa vārdiem sakot, “izdevumu samazināšanai”. Tātad trūkst naudiņas, un audita arī nav. Esam abi ar Daini šādu situāciju vērojuši tuvplānā 1995. gadā, khm khm.
Mana pārliecība: Guseļņikova kga banka ir vēl sprāgonīgāka nekā pērn, un viņa draudi tiesāties par daudz miljoniem ar Latvijas valsti, ECB un kaut vai pašu ANO rodas no aumež banāla iemesla. Proti, jāatdod nauda investoriem, bet naudiņas nav. Atliek cerēt kaut ko izmurdzīt no astrāliem tiesas procesiem vai vismaz pavilkt laiku, simulējot juridiski saimniecisku aktivitāti.
Viņa verbālie un tviteriskie uzbrukumi mūsu valstij kopumā un uzraugošajām institūcijām, it īpaši Fuktuka šefam Pēteram Putniņam, ir jāskata šai leņķī: jāvāc pseidoargumenti procesam. Kad izrādās, ka PNB uzraudzība juridiski nodota ECB, jādraud sūdzēt tiesā arī šos, lai cik absurdi pirmā brīdī tas šķistu. Un šai leņķī arī jāskatās uz bandarlogu un hunveibinu pēkšņo vēlmi izspridzināt visu finanšu sektora uzraudzību, lai nomainītu principiālus profesionāļus pret politiskiem vaņķām–vstaņkām.
Nezināmu iemeslu dēļ mūsu masu mēdīkļi laipni retranslē Guseļņikova kga apņēmības pilnos stāstus par tiesāšanos par miljoniem, bet nevīžo pašķirstīt šo prasību dokumentus. Lasāmviela nogurdinoša, protams, un lielākoties garlaicīga, bet vienu norādi par bankas īsteno vērtību tā netīšām atsedz. Dokuments gan nav plaši daudzināts, bet pavisam slepens arī nav.
2017. gada 12. decembrī AS Norvik banka un Guseļņikovi (5 gabali) iesniedz arbitrāžas prasību pret Latvijas Republiku, un tajā ir runa par simtiem miljonu ASV dolāru zaudējumiem, ko prasītāji prasa kompensēt.
Par bankas un Guseļņikova kga grūšo likteni jau esam televīzijā redzējuši, prasībā ir tas pats stāsts, detalizēti aprakstīts juristu nevalodā. Bet viens manās acīs ļoti svarīgs moments ir zemsvītras piezīme prasības 32. lpp, kurā pieminēts strīds par 25%-1 akciju piederību.
Izrādās, jau 2017. gadā esot pieņemts lēmums, ka šīs akcijas pieder kādam Guseļņikova kga partnerim, kurš atsakās tās pieņemt, lai arī līgums to no viņa paģēr. Tātad biznesa partneris nevis prasa šīs akcijas, bet jau ilgstoši atsakās pieņemt.
Un, ja banka ir simts miljonu vērta, tad tie būtu kādi 25 mio, vai ne? Un ko ta šamais izvairās, cūka sarainā? Vai ne tādēļ, ka grib reālu naudiņu, nevis daļu no sprāgoņa, kurš pat Dainim Barupam nevar vairs aldziņu maksāt, lai viņš savukārt varētu pa godam ar mani nokārtot zaudēto derību rēķinu?
Tiešām, mūsu finanšu sistēmā vajadzīgs remonts, tikai nepavisam ne tāds, uz ko aicina jaunie komunisti un kam labprāt piebalso vecie metalurģijas atbalstītāji un citadeļu izpārdevēji.
Turpinājums sekos.
Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
