Par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu
Guntars Vītols19.04.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Kad beidzās viduslaiki, feodālais modelis vairs nerullēja, ekonomika un imperiālisms (ekonomikas izpausme) tika realizēts citādāk, ar privātām rokām. Valstis viena pēc otras atdeva tirdzniecības monopolu privātām kompānijām, bet tas nebija tikai tirdzniecība, bet viss. Tur bija gan privātas armijas, gan pilnvara izdot savu naudu, vara pārvaldīt kolonijas. Piemēram, Indiju angļu kroņa vārdā ilgi faktiski pārvaldīja privāts kantoris. Un nevis vienkārši privāts tādā šaurā nozīmē, bet pavisam publisks, biržā kotēts East India Company.
Tās modeli un veiksmi (dibināta 1600. gadā) ļoti ātri sāka kopēt visi, kuri varēja. Holandieši ar Dutch East Indies company, franču French East Indies company, tieši tādas pašas bija dāņiem, zviedriem, austriešiem un vairākiem citiem. Kad bija apgūti austrumi (Indija, Ķīna), pārmetās uz rietumiem un dibināja kompānijas, kas kolonizēja Ameriku (Dutch West Indies company, Hudson Bay company un vairākas citas). Tur tad EAST nomainīja WEST, bet ideja tā pati.
Un tas strādāja labi, jo iekarot jau pigmejus var, bet no tā jāgūst arī ekonomisks labums, visa tā iekarošana taču maksā naudu. Un privātās kompānijas mācēja saimniekot, ne tikai aizvest resursus, bet arī ražot un veidot loģistikas un tirdzniecības ekosistēmas. Tas bieži nebija tik triviāli - atbrauc, aplaupi un aizved laupījumu mājās. Tāds banāls modelis bija vikingiem - atbrauc, briesmīgi kādu nosit un brauc mājās. Tur jau bija tā, ka tad, kad kolonizēja, piemēram, Ameriku, neko nolaupāmu neatrada. Aļaskā bija zvērādas, piemēram, bet tās jau vispirms jānomedī. Nu tad izveidoja veselu sistēmu, darbināja kā monopolu. Vesela ekonomiska sistēma, pavalsts pārvaldīšanas sistēma (arī birokrātija).
Nu un tas viss tā grozījās kādus 100 gadus. Problēma bija tā, ka beigās kompāniju bija daudz, katrai sava „vāgneriešu” armija (privāta, bet ar faktisku valdības mandātu), nu un cīnījās par vienām un tām pašām teritorijām un ostām. Peļņa saruka un pamazām gāja uz bankrotu. Pašās beigās aizgāja smagajā - tā pati britu East Indies sāka nodarboties ar narkotiku biznesu - audzēja opiju Indijā un nonarkoja Ķīnu. Britu publika sākotnēji bija tīri atbalstoša, apsprieda avīzēs, beidzot piķis nāks! Tur Ķīnā bija vesela epidēmija, aptuveni 30% pieaugušo ķīniešu lietoja (un tā tas saglabājās līdz pat 20.gs. sākumam).
Nu un tad, kad tomēr visas šādas kompānijas nobankrotēja, tad kolonijas atdeva valstij - tieciet galā paši. Kamēr piķis bija, tikmēr daudz maz tika galā, pēc tam tas pagājušajā gadsimtā pa lielam izbeidzās (piķis bija iztērēts). Valsts jau nav un nekad nav bijusi labs saimnieks.
Nu un pēdējos kādus 80 gadus modelis ir tas pats, bet „kompānija” ir tikai viena. Globālo tirdzniecību un militāro atbalstu nodrošina ASV, kontrolē ostas, tirdzniecības ceļus, naftu tirgo faktiski tikai dolāros. Tieši tāpat darīja east/west kompānijas. Tur pamatelementi ir tieši tādi paši kā pirms 500 gadiem. Kā 17. gs. sākumā, kad dominēja briti.
Nu tagad izskatās, ka pastāvošajā east/west monopola kompānijas modelī sāk parādīties plaisas, jo sarodas dažādi “konkurenti”.
Sveiks lai dzīvo, lai dzīvo sveiks. Ne pirmā reize un ne pēdējā.
Seko mums 
“Šodien esmu pieņēmis lēmumu atkāpties no aizsardzības ministra amata, lai pasargātu sava tēla paliekas, jo rīt mani tāpat būtu atlaiduši.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā praksē nereti piemēro bargus sodus, tostarp īpašuma konfiskāciju. Taču aizvien aktuālāks kļūst jautājums – kas uzņemas atbildību un kompensē radītos zaudējumus un morālos pārdzīvojumus situācijās, kad iestādes rīcība izrādās klaji nepamatota? Mūsu advokātu birojs vēlas vērst uzmanību uz nozīmīgu un nesenu Latvijas Republikas Senāta spriedumu, kas iezīmē būtisku pagriezienu privātpersonu tiesību aizsardzībā pret patvaļīgu vai kļūdainu VID rīcību.
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
