Par liekulību. Šoreiz par vispārējo. Nepopulārs, bet godīgs viedoklis izglītotam lasītājam

Vai jūs, gudrākie un spējīgākie, gribētu?

Deputāts, ja tiek ievēlēts, automātiski zaudē jebkuru privātumu. OK, viņš/-a var mēģināt būt “zemāks par zāli”, tad to liks mierā, bet tad izmaiņas nav iespējamas, tad pazūd jēga. Kas tad ir tas fantastiskais deputāta ieguvums? Maksimums faktiski nepilni 2K-3K EUR uz rokas. Labi, jūs teiksiet, - “viņiem tur piemaksas, apdrošināšana un citi labumi”. Nu vēl 500 un komandējumi.

Taču, ja cilvēka biznesa plāns ir bijis nomainīt savu iepriekšējo privāto un profesionālo dzīvi pret tautas kalpa dzīvi, tad ir jājautā – kāda tad šī cilvēka dzīve ir bijusi pirms tam? Ja cilvēks iet politikā, lai savus ienākumus paceltu uz 2K mēnesī, tad iesaku apdomāt – mums vajag šādu priekšstāvi? Vai šāds deputāts ir labākais un gudrākais? 2040EUR “uz rokas”, un tu esi zem palielināmā stikla. OK, pieņemsim, “zemāks par zāli”. Oponenti/konkurenti/mediji liks mierā. Bet mums, vēlētājiem, kāds no tā labums? Kāds labums no deputāta, kurš vēlas par tādu kļūt divu tūkstošu eiro dēļ? Tieši kāds?

Tālāk izskatīsim variantu, ja “nav zemāks par zāli”. Šāda cilvēka (kā man, piemēram) jebkuram privātumam ir beigas. Jo katrs sabiedrības loceklis ir vēlme zināt, “kas viņš tāds” – kur mācījies, kādu augstskolu beidzis, kādos darbos/biznesos strādājis, un, visbeidzot, cik pelnījis… Ģimenes stāvoklis, kas sieva/vīrs, bērni ir? Un tad seko interesantākais – “vārda brīvības” vārdā katrs sabiedrības loceklis drīkst paziņot, ka šis cilvēks, ievēlētais, nu ir tautas, lasiet – viņa kalps un viņam ir tiesības zināt, spriest, kontrolēt, izteikties, apliet sūdiem, un viss šis tiek izpildīts atkarībā no “Viņa/-as” inteliģences.

Jautāšu vēlreiz – jūs to gribētu? Es šaubos.

Un tomēr fakts ir noticis. Cilvēks, pilsonis, ir bijis gana uzticams sabiedrības acīs un ir ievēlēts. Apzinoties vai vēl līdz galam neapzinoties, ir atteicies no privātuma, apmainījis to pret kalpošanu sabiedrībai. Un šeit es gribētu atgriezties pie jautājuma par motivāciju. Kādu domu vadīts cilvēks ir nolēmis spert šo nozīmīgo soli?

Variantu par to, ka ikmēneša ienākumu kāpums līdz “divītim uz rokas”, es negribētu iztirzāt. Nenoliedzot, ka tā ir naudas summa katram un katrā atsevišķā dzīves situācijā (un tās tiešām mēdz būt dažādas), es tomēr atļaušos teikt, ka, ja “biznesa plāns” ir bijis kļūt par deputātu un “izcelt divīti”, mums labāk šādu priekšstāvi nevajag… es teiktu vairāk, tā ir visa mūsu nelaimju sakne. Arī domāt, ka “divītis” ir dzīve šokolādē gudram, veiksmīgam, savā profesijā sevi pierādījušam cilvēkam.

Nākamais variants. “Divītis ir tikai sākums”. Un šis, manuprāt, ir mūsu status quo – mūsu daļas ambiciozo cilvēku vadmotīvs. Šiem cilvēkiem politika ir biznesa plāns. Uzņēmējdarbības forma. Un ar šo es nebūt negribu apgalvot, ka katrs censonis jau iesākumā iet politikā ar skaidru apziņu būt korumpēts, izmantot savu ietekmi. Pelnīt ar to naudu. Ir sajūta, ka tādu ir daudz, bet tomēr nezūd cerība, ka šodien arvien vairāk zināmu cilvēku (kaut to joprojām ir ļoooooti maz), saskārušies ar mūsu valsts realitāti, dabūjuši pa muti ar to, nolemj – kaut kas ir jādara… Un iet. Un mēģina darīt.

Es, kā jūs daudzi ziniet, biju privāti praktizējošs advokāts. Labs advokāts. Un joprojām esmu labs advokāts, pat ja politisku motīvu dēļ mani izslēdza no advokatūras. Smadzenes taču nevar izslēgt. Pirms Saeimas es pelnīju vairāk, stipri vairāk. Ar smadzenēm, palīdzot cilvēkiem. Mersedesi, ceļojumi, dārgs apģērbs, tā ir normāla laba un zinoša advokāta ikdiena. Es biju trakais, no tā atteicos, lai ietu politikā, jo mīlu zemi, kurā dzīvoju. Ziedoju savus ienākumus, karjeru, lai mani un manu ģimeni ik dienas varētu pētīt, apriet, censties pazemot neveiksminieki, kas politikā vai valsts darbā saņem savas dzīves “highlight” - divīti. Un nemaz nerunāšu par tiem bļāvējiem - es tev maksāju milzu algu, divīti. Un tagad pasakiet, cik daudzi gudru cilvēku ies politikā? Pareizi, gandrīz neviens, jo tas nozīmē ziedot visu.

Ko ar šo gribu teikt? Visa šī sistēma ir uzbūvēta uz liekulības bāzes. Šī sistēma godā ceļ liekulību. Tā piespiež labākajā gadījumā biznesu pārcelt uz radiniekiem vai sievu, jo gudrs, spējīgs, arī turīgs deputāts ir slikts per se. Deputāts nedrīkst saglabāt savu profesiju, jo tas esot interešu konflikts. Tiešām? Kas valstij būtu sliktāk, ja deputāts varētu turpināt savu praksi, santehniķis vai jurists, vienalga. Ārsts taču var, skolotājs var, nekustamo īpašumu spekulants var. Bet tā vietā vajag papildu amatu, teiksim, parlamentārais sekretārs vai piecus amatus Saeimā, jo tā var sakasīt vairāk par divīti.

Un nobeiguma vietā.

Mums ir jābeidz izlikties. Izlikties, ka nesaprotam, ka brīvpusdienu nav – par tām kāds samaksā.

Es uzskatu, ka tā vietā, lai mānītu viens otru, stāstītu stāstus, pieņemtu likumus par partiju finansējumu, mums būtu jāpieņem lobiju likums. Vienkārši. Es kā šīs valsts pilsonis gribu zināt, kas finansē partiju, par kuru es atdodu savu balsi. Es esmu, piemēram, tiesīgs zināt, ka manu kā latvieša izdzīvošanu savā aprūpē ir ņēmusi partija (monopolizējusi šo jautājumu), kura lepni lieto Nacionālo vārdu, bet patiesībā – gadiem tika finansēta, aizstāvot prastu uzņēmumu likvidētāju intereses. Nezinājāt, ka mūsu zemē uzņēmumus likvidēt ir izdevīgāk, nekā tos radīt?

Mēs esam tiesīgi zināt finansētājus, un ticiet man – tas pateiks daudz ko priekšā un aiztaupīs vilšanos (gadījumos, ja mums elementāri nav slinkums jeb, kā tautā saka – pofig). Mums jābeidz izlikties, ka cilvēki ievēro noteiktos ziedošanas limitus. Mēs visi ļoti labi zinām, ka likuma noteiktais ierobežojums ziedojumiem tiek apiets, liekulības tirgū iesaistot citus, tos, kam izdala naudu, lai noziedotu. Bet vai nebūtu labāk, ka mēs redzētu patieso ainu, ka vienu partiju (kaut vai par miljonu) sponsorē, teiksim, jaunlaiku oligarhs Ragaušs vai kāds veclaiku oligarhs. Tas būtu daudz godīgāk. Un mazāk liekulīgi.

Un, ja kāds domā, ka ministrs iztiek ar divīti, trinīti, tad viņš neko nesaprot no politikas. Liekulība mums ir visur. Pat mediju vidē. Etalons tam ir Spriņģe un Kaimiņš (nosaucu tikai kā piemēru, jo tas uzskatāmi vislabākais). Tās pārmaiņas abiem vienam pret otru pēc zināmiem notikumiem nekā citādāk nosaukt nevar. Jeb paskatieties uz KNAB darbinieka Juraša māju vai kaut vai ministru uzvalkiem. Tas nav divītis vai trinītis mēnesī.

Un pieliekot punktu.

Draugi, es lietoju facebook, bet Jūs to lasāt. Jā, šobrīd veidojas domubiedru grupa, kura ar vēsu prātu, analizējot katru mūsu politisko spēku un tās piedāvājumu, pulcējas ap mani, jo es uzskatu, ka te nav nekas jāremontē. Ir jāizdomā, jāsarunā celtnieki nākamajai celtnei, un šī sistēma ir jādemontē. Pavisam.

Turpinu gudram lasītājam. Valdošās politiskās elites attieksme pret privāto uzņēmējdarbību var raksturot dažādi, bet pamatiezīme ir viena - valsts pārvalde izdomā, cik privātajam biznesam ir "jāsametas", lai tai (valsts pārvaldei) pietiktu.

Ja nepietiek, biznesam jājūtas vainīgam, jāstrādā vairāk, jākļūst radošākiem. Jāmaksā vēl. Periodiski tiek izveikti vingrinājumi, kurus nosauc par uz labāku nākotni vērstām reformām, par kurām klusi aizmirst pie nākamā “nepietiek” rezultātā uzsāktajām nodokļu izmaiņām. Un tā visu laiku. Rezultāts ir vājākā ekonomika reģionā un gandrīz vājākā Eiropā.

Samazināt valsts aparātu un no budžeta finansētās struktūras, kritiski izvērtēt valsts pārvaldes rentabilitāti un racionalitāti - nē, tā nav opcija...

Veikt "ministriju reformu", nē, priekš kam? Pārskatīt visu budžeta izdevumu sadaļu, ne tikai gadskārtējo pieauguma mazumiņu, arī to nē. Pamatbudžets mums ir neaizskarams kā aksioma. To apstrīdēt nedrīkst! Izdevumus pārskatīt nedrīkst!

Neviens īsti nevēlas dzirdēt skaudro patiesību - tiem, kuri rada pievienoto vērtību, dod cilvēkiem darbu, maksā par šo visu valstij nodokļus, izdomā, kā turpināt strādāt visos jaunajos apstākļos, - visi jau it kā apmaksātie sabiedriskā sektora pakalpojumi pēc būtības ir jāpērk vēlreiz.

Piemēram:

1. Esošo veselības aprūpes sistēmu vai nu nesauciet par medicīnu, vai nesauciet to vismaz par bezmaksas.

2. Izglītības sistēmu - ja vēlaties savu bērnu nodot kaut cik apmierinātam un apgādātam pedagogam - maksājiet. Vai sūtiet privātā skolā. Valsts finansētās augstskolas? Kādas kvalitātes izglītību tās piedāvā?

3. Lai pasargātu mājvietu, cilvēki izvēlas izmantot privāto apsardzes firmu pakalpojumus (jo, ja apzags, maz cerību, ka vainīgos atradīs, attiecīgi nekādu cerību, ka nozagto atgriezīs).

4. Ja jūsu labklājība atļauj un jūs iegādājaties jaunu auto, kas jums ir jādara? Obligāti tas jāapdrošina. Vēl nesen, pēc lielākās Latvijā darbojošās apdrošināšanas firmas datiem, Igaunijā gada laikā nozaga aptuveni 2 (viena krāpniecība, otra nozagta Latvijā), Latvijā - 70 automašīnas. Un tie ir tikai vienas kompānijas dati. Taisnības labad jāsaka, ka pagājušais gads esot bijis labāks, bet nu atkal tendence atjaunojoties.

5. Policijas standarta jautājums cietušajam zādzības vai laupīšanas gadījumā - apdrošināts bija? Nu, tad jau viss kārtībā, apdrošinātāji kompensēs...

Kārtībā jau ir, un, visticamāk, kompensēs arī. Tikai pie šādas pieejas, kam mums vajadzīga Valsts policija? Varbūt pietiek ar apdrošināšanas un apsardzes firmām?

Bet, atgriežoties pie ekonomikas un tās pārvaldes modeļiem. Rodas sajūta, ka par ekonomikas teorijām (starp citu, uz daudzām no tām ir būvētas pasaulē attīstītākās valstis, vismaz sākotnēji), kuras paredz pēc iespējas mazāku valsts iejaukšanos ekonomiskajos procesos, dzirdējis nav ne viens pie varas esošais. Ne kapitālisma pīlārā dzimušais premjers, ne Latvijā dzimušais finanšu ministrs.

Mēs sevi principā saucam par labēji-centrisku valsti, bet praksē piekopjam pilnīgi ko citu. Mūsu valsts pārvalde sev saprotamā veidā cīnās par taisnīgumu, mēģinot regulēt ekonomikā notiekošo ar administratīvām metodēm, sodīt, sodīt, uzraudzīt un finālā iznīcināt un atņemt. Ne velti maksātnespējas bizness ir pelnošākais. Jūs man nepiekrītat? Pievērsiet uzmanību valsts aparātā/valsts uzņēmumos nodarbināto skaitam, valsts/pašvaldību konkursu/pasūtījumu lomai ekonomikā, galu galā. Kas ir Latvijas lielākie uzņēmumi? Pirmie divi - valsts akciju sabiedrības (nevis privātie), trešais - mūsu lepnums SIA Mikrotīkls, kuram valdošās elites veiktā finanšu sektora “kapitālā remonta” dēļ 2 no 4 vērā ņemamajām Latvijas komercbankām aizvēra norēķinu kontus, kā stāsta zinātāji.

Visbeidzot, cik mūsu valstī ir kontroles dienesti, kādas ir to pilnvaras? Vājprātīgi daudz un vājprātīgi traucējoši biznesam.

Mums gadiem stāsta, ka mums ir sabalansēta ekonomika, saprātīgs nodokļu slogs. Bet gadu no gada publiskajam sektoram katastrofāli trūkst naudas. Kā tas iespējams, ja jau viss ir tik sabalansēts?

Viens piemērs, kuru ekonomikas students būs dzirdējis - kāpēc sabiedriskā transporta šoferis Cīrihē un Rīgā ar vienādiem nosacījumiem (nobraukto stundu/km skaits) saņem reizēs mērāmu atšķirīgu atalgojumu? Tamdēļ, ka viens apkalpo pārtikušu vidi, otrs - ne tik ļoti.

Tā turpināt var ilgi. Šo pārdomu kopsavilkums ir šāds: kā Latvijā dzīvot cilvēkam, kurš nav piedalījies privatizācijā? Kurš neuzskata, ka politika ir biznesa modelis? Kurš ir spējīgs izdomāt, kā dot darbu sev un citiem? Kurš ir gana spējīgs, kurš var izpildīt, piemēram, sekojošo... seko "excelītis", kur ir parādīts, cik izmaksā 600 EUR “uz rokas” cilvēkam Latvijā un Igaunijā. Par Zviedriju vai Angliju nemaz nerunāsim.

Novērtē šo rakstu: