Par neatrisinātām vides un ūdenssaimniecības problēmām Salacgrīvā: kur palika “gadsimta celtņu” solītie ieguvumi
Salacgrīvas iedzīvotāja Liene Rijkure13.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan 2009. gadā Salacgrīvā svinīgi tika atklātas modernas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas (Ganību ielā 4) un dzeramā ūdens atdzelžošanas stacija (Sila ielā 7), kas izbūvētas ar ievērojamu Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzfinansējumu (kopējās izmaksas — 4,2 miljoni eiro, no kuriem 65% bija ES līdzekļi), šodien — pēc 16 gadiem — solītie ieguvumi nav jūtami. Joprojām saskaramies ar jūras piesārņojumu, nekvalitatīvu dzeramo ūdeni un nesakārtotu infrastruktūru.
Vēl 2019. gadā tika noslēgta trešā kārta Ūdenssaimniecības projekta ietvaros, kuras kopējais ieguldījums pārsniedza 7 miljonus eiro. Tātad laikā no 2007. līdz 2019. gadam Salacgrīvas ūdenssaimniecībā ieguldīti vairāk nekā 11 miljoni eiro. Taču šie līdzekļi nav devuši cerēto rezultātu — pilsētā, kurā dzīvo vien 2500 iedzīvotāju, joprojām ir jūra, kurā nav ieteicams peldēties.
Realitāte: piesārņota jūra un neattīrīts ūdens
Kaut arī projekta īstenošanas brīdī tika solīts, ka jaunās attīrīšanas sistēmas uzlabos jūras un dzeramā ūdens kvalitāti, reālā situācija ir satraucoša: Veselības inspekcija katru vasaru iesaka nepeldēties Salacgrīvas pludmalē, kur konstatēti paaugstināti fekālo baktēriju (E. coli, zarnu enterokoku) līmeņi. Kopš 2009. gada, kad sāka strādāt jaunās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, ir bijuši arī aizliegumi peldēties.
Gadiem ilgais fekālais piesārņojums ir pārvērtis Salacgrīvas jūrmalu Salacas kreisajā krastā, kur atrodas tā dēvētās “modernās” notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, par degradētu zonu — smiltis kļuvušas pelēkas, liedags aizaudzis ar krūmiem, niedrēm un kanalizācijas atplūdu dubļiem.
2021., 2023. un 2024. gada oficiālajās atskaitēs (videscentrs.lv) redzams, ka Salacgrīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas (NAI) jūrā novadījušas “normatīvi netīrus notekūdeņus”, neskatoties uz to, ka tie it kā izgājuši caur attīrīšanas iekārtām.
Gadu gaitā dzeramais ūdens iedzīvotajiem bieži tiek piegādāts bez atdzelžošanas, kā to apliecina SIA “Salacgrīvas ūdens” dati (2020., 2021., 2023. un 2024. gads).
Ūdens filtri mājsaimniecības regulāri kļūst brūni un aizsērē dzelzs piesārņojuma dēļ.
Nepietiekama kapacitāte, ignorēti brīdinājumi
Salacgrīvas NAI projektētas 3832 cilvēkekvivalentiem, bet faktiskā slodze pārsniedz 8000 CE.
Plānošanas procesā 2006. gadā Vides ministrija noteica, ka jaunajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām jābūt paredzētām 16 000 cilvēkekvivalentu (CE) slodzei, tās jāizvieto Salacgrīvas ziemeļu pusē — tālāk no apdzīvotām teritorijām un oficiālās peldvietas —, kā arī jāizbūvē slēgts, nevis atklāts novadgrāvis, lai nepieļautu piesārņojuma nonākšanu Rīgas jūras līcī.
Tomēr pašvaldība šos norādījumus ignorēja — attīrīšanas iekārtas tika uzbūvētas ar ievērojami mazāku jaudu (3832 CE), pilsētas dienvidu pusē, tiešā tuvumā oficiālajai pilsētas peldvietai un ar atklātu novadgrāvi, kas ietek jūrā caur privātīpašumiem.
Lai gan oficiāli netiek atzīta Salacgrīvas NAI nepietiekamā jauda, jau kopš 2009. gada jūrā tiek novadīti netīri sadzīves notekūdeņi ne tikai caur oficiālo novadgrāvi Lauteros, bet arī caur atklātu, nelegālu novadgrāvi, kas šķērso privātīpašumu Sila ielā 36.
Nesen jūrmalas smilšu joslā pretī šim īpašumam tika ierakta aptuveni 40 metrus gara caurule, caur kuru jūrā tiek novadīts piesārņotās lagūnas saturs.
Valsts vides dienests šo izplūdi līdz šim skaidrojis kā “pūstošas jūras aļģes”, taču iedzīvotāji skaidri atpazīst specifisko kanalizācijas smaku. Šī nav dabas parādība — tā ir cilvēku radīta piesārņojuma sekas.
Trūkst uzraudzības un parskatamības Salacgrīvas udenssaimniecības projektos
Oficiālajos pārskatos (videscentrs.lv) redzams, ka laikā no 2000. līdz 2006. gadam, kad tika plānota Salacgrīvas NAI izbūve, trīs dažādi operatori — AS “Brīvais Vilnis”, AS “Salacgrīva ’95” un PA “Salacgrīvas komunālie pakalpojumi” — kopumā jūrā novadīja vidēji 315 000 m3 notekūdeņu gadā.
Tomēr, izstrādājot Salacgrīvas NAI tehnisko projektu 2007. gadā, tika paredzēta būtiski mazāka jauda — tikai 196 000 m3/gadā, neskatoties uz to, ka faktiskie piesārņojuma apjomi jau toreiz bija krietni lielāki.
Pirmie darbības pārskati par Salacgrīvas NAI paradās tikai trīs gadus pēc to atklāšanas, un līdz pat 2020. gadam tajos uzrādītais attīrīto notekūdeņu apjoms bija vidēji tikai 75 000 m3 gadā — tas ir trīs reizes mazāk nekā iepriekš novadītie apjomi un būtiski mazāk par plānoto kapacitāti.
Lai gan jau 2006. gadā AS “Brīvais Vilnis” attīrīšanas iekārtas tika atzītas par novecojušām, uzņēmums līdz 2020. gada 31. augustam turpināja sniegt attīrīšanas pakalpojumus gan sev, gan Salacgrīvas labā krasta iedzīvotājiem. Jāuzsver, ka jau no paša sākuma šīs iekārtas nodrošināja tikai priekšattīrīšanu, nevis pilnvērtīgu attīrīšanu, kas atbilst vides kvalitātes normām.
2020. gadā Valsts vides dienests uzdeva AS “Brīvais Vilnis” demontēt novecojušās iekārtas, uzbūvēt jaunas un turpmāk, pirms tam veicot priekšattīrīšanu, visus uzņēmuma notekūdeņus novadīt uz Salacgrīvas NAI. Papildus tika noteikts arī samazināt piesārņojuma apjomu, lai tas nepārsniegtu Salacgrīvas NAI projektēto kapacitāti.
Tomēr, sākot no 2021. gada, saskaņā ar oficiālajām atskaitēm Salacgrīvas NAI ik gadu jūrā novada normatīvi netīrus notekūdeņus, kuru apjoms jau pārsniedz 200 000 m3. Tas pierāda, ka attīrīšanas iekārtas nav piemērotas pat tam slodzes līmenim, kas paredzēts dokumentācijā, nerunājot par reālajām vajadzībām.
Papildu neskaidrības rada arī dzeramā ūdens kvalitātes uzraudzība — dati par ūdens apstrādi nav pieejami līdz pat 2014. gadam, lai gan atdzelžošanas stacija tika atklāta jau 2009.gadā.
Maz ticams, ka AS “Brīvais Vilnis” ir būtiski samazinājis savu ražošanas notekūdeņu apjomu, jo:
uzņēmums nav publiski ziņojis par ražošanas apjoma samazināšanu — tieši pretēji,
pieejamie dati liecina, ka uzņēmuma gada apgrozījums ar katru gadu pieaug;
uzņēmuma darbība — zivju pārstrāde — pati par sevi rada ievērojamu piesārņojumu;
Salacgrīvas NAI jau kopš 2021. gada ir pārslogota, novadot jūrā normatīvi netīrus notekūdeņus.
Tātad — kur paliek "Brīvā viļņa" notekūdeņi?
Ir iespējami trīs ticamākie scenāriji.
Pārsniegtais apjoms tiek vienkārši novadīts uz Salacgrīvas NAI, pārslogojot to un būtiski pasliktinot attīrīšanas kvalitāti. To apliecina 2021., 2023. un 2024. gada atskaites, kurās norādīts, ka jūrā novadīti “normatīvi netīri” notekūdeņi.
Daļa notekūdeņu var tikt nelegāli novadīta, apejot centralizēto sistēmu — piemēram, caur novadgrāvjiem, kas ietek jūrā (kā Sila ielas gadījumā). Šādi risinājumi ir tehniski vienkārši, grūti izsekojami un Latvijā diemžēl nav reti.
“Brīvais Vilnis” var veikt tikai priekšattīrīšanu un pēc tam nodot notekūdeņus centralizētiem tīkliem bez būtiska slodzes mazinājuma. Tas nozīmē, ka NAI joprojām saņem piesārņotu ūdeni, ko nespēj pilnībā attīrīt.
Secinājums
Bez reāliem datiem par “Brīvā viļņa” notekūdeņu daudzumu un kvalitāti nav iespējams pārliecināties, ka uzņēmums ievēro noteikumus.
Ņemot vērā:
attīrīšanas iekārtu pārslogotību,
publiski pieejamos monitoringa rezultātus,
un līdz šim pieredzēto nolaidību,
ir pamatots pieņēmums, ka daļa notekūdeņu netiek attīrīta atbilstoši vai vispār, bet nonāk jūrā caur alternatīviem un nelegāliem ceļiem.
Sekas jūtamas arī zvejniecībā un tūrismā
Zvejnieki norāda uz būtisku zivju krājumu samazinājumu pie Salacgrīvas krastiem. Piekrastes ūdeņi kļuvuši tumši, eļļaini un smakojoši — ainava, kas atbaida gan iedzīvotājus, gan tūristus. Šī nav vairs vieta, kur dzīvot ar lepnumu vai attīstīt piekrastes kultūru.
Aicinām uz nekavējošu rīcību!
Šī situācija nav tikai estētiska problēma — tā ir vides drošības, sabiedrības veselības un finanšu atbildības krīze.
Nepieciešams:
Neatkarīgs audits par attīrīšanas sistēmu tehnisko un ekonomisko efektivitāti;
Kapacitātes pārbūve atbilstoši faktiskajām slodzēm;
Pastiprināta Valsts vides dienesta kontrole un uzraudzība;
Publiska atbildība par projekta īstenošanas trūkumiem.
Ja tas netiks darīts, Salacgrīva kļūs par brīdinājuma piemēru, kā tiek izniekoti Eiropas Savienības un Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļi.
Latvijai jākļūst par zaļu valsti ne tikai saukļos, bet arī realitātē.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
