Par nejēdzībām

Dabīgā vidē, kur valda reāla atbildība un mērķtiecīgs saimnieciskums, nejēdzības ātri iet mazumā un iznīkst. Nejēdzībām ir vajadzīga piemērota augsne, kas šīs nejēdzības baro un uztur. Jo lielāka nejēdzība, jo lielāka augsne ir jāpiesaista šīs nejēdzības uzturēšanā un lološanā. Valstiska mēroga nejēdzību uzturēšanā un lološanā kā augsne tiek piesaistīta visa valsts. Eiropas savienības mēroga nejēdzību uzturēšanā kā augsne tiek iesaistīta visa Eiropas savienība.

Pašu nejēdzību audzēšanu var iedalīt trijos posmos vai periodos. Pirmais posms ir augsnes sagatavošana. Otrais posms - nejēdzības iedēstīšana. Trešais posms – nejēdzības lološana.

Pirmajā posmā tiek sagatavota nejēdzībai vajadzīgā augsne. Tas nozīmē, ka nejēdzības pieņemšanai attiecīgi tiek sagatavota konkrētās teritorijas iedzīvotāju sabiedriskā doma un nejēdzības vajadzībām pieskaņota šajā teritorijā valdošā likumdošana. Protams, ka, lai to visu varētu izdarīt, ir jāizveido arī nejēdzību kultivēšanai piemērots šīs teritorijas pārvaldes aparāts.

Pārvaldes aparātam ir jābūt tādam, lai tur strādājošo birokrātu personīgā materiālā labklājība nebūtu atkarīga no viņu darba rezultāta pārvaldāmās teritorijas labā. Birokrātu hierarhija jāveido tā, lai zemākos amatus ieņēmušie birokrāti pilnībā būtu atkarīgi no augstākstāvošo birokrātu labvēlības un tāpēc nebūtu ieinteresēti augstākstāvošos kritizēt, izteikt pārmetumus par viņu rīcību vai atmaskot un atklātībai nodot viņu pastrādātās nejēdzības.

Kad šāds pārvaldes aparāts ir izveidots, tālāka augsnes sagatavošana tiek veikta ļoti delikāti, ar saudzējošiem paņēmieniem, bez norādes uz nejēdzību, kas šai augsnei nākotnē būs jāpieņem. Viss tiek veidots tā, lai pati sabiedrība kā augsne turpmākajām nejēdzībām izjustu zināmu ieinteresētību vajadzīgajās pārmaiņās vai vismaz tām nepretotos.

Sabiedriskās domas ietekmēšanai ļoti noderīgas ir attiecīgi koriģētas idejas par solidaritāti, vienlīdzību, cilvēktiesībām, humānismu, uzskatu un vārda brīvību, demokrātiju u.t.t., kuras visdažādākajos locījumos skandinot, tiek iedēstītas cilvēku apziņā. Saprotama lieta, ka ar īstajām vērtībām, šīm sludinātajām idejām ir tikai attāla līdzība. Piemēram, demokrātija, kas pēc būtības ir sabiedrības vairākuma interešu pārstāvētāja un aizstāvētāja tiek pasniegta kā pamatojums dažādu sabiedrības mazākuma aprindu vai grupu interešu un vajadzību lobēšanai, bet vārda brīvība un cilvēktiesības kļūst par ērtu attaisnojumu amorālu un sabiedrību degradējošu parādību izplatībai.

Savukārt vajadzīgās izmaiņas likumdošanā tiek veiktas ar lozungu „Viss sabiedrības labā, viss sabiedrības interesēs”. Sabiedrības labuma un interešu pamatojums gan saprotamu iemeslu dēļ tiek aizstāts ar skaļiem, autoritatīviem apgalvojumiem un paziņojumiem, kas, daudzas reizes atkārtoti un papildināti, pamazām iegūst patiesības oreolu cilvēku apziņā. Vispirms parasti ar cēlu mērķi tiek sastādīti likumprojekti, kuri tad tālākajā „apspriešanas” gaitā klusām un nemanāmi tiek pārveidoti vajadzīgajā virzienā.

 Ne mazāk svarīga šajā augsnes sagatavošanas posmā ir arī tādu augsnē esošo elementu apkarošana un neitralizēšana, kas nākotnē iedēstāmajai nejēdzībai varētu kaitēt, to iznīcināt, vai pat neļaut nemaz uzdīgt. Visbīstamākie jebkurai nejēdzībai ir nacionāli noskaņoti cilvēki, jo viņi ļoti labi spēj saskatīt un visai asi vērsties pret jebkuru nejēdzību, kas apdraud viņu tautu un valsti. Tādēļ nacionālisms cilvēku prātos ir jāapkaro un jādiskreditē ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Cilvēki ar nacionālistiskiem uzskatiem ir jāizsmej kā kaut kādi senās pagātnes ilūzijās iegrimuši truli radījumi, kas neko nesaprot no progresa, vai arī jāattēlo kā cilvēknīdēji monstri, kas gatavi uzkundzēties un paverdzināt jebkuru cittautieti, kurš nejaušas sagadīšanās dēļ ir uzradies viņam ceļā. Kopumā sabiedrībai ir jārada priekšstats par nacionālismu kā par kaut ko ļoti muļķīgu un apkaunojošu.

Kad augsne sagatavota, var sākties otrais posms – nejēdzības iedēstīšana. Tas ir brīdis, kad nejēdzība pirmo reizi nonāk sabiedrības vidē vai sev sagatavotajā augsnē. Svarīgi, lai sabiedrība to pamanītu jau kā notikušu faktu, nevis kā iespējamību, par ko var diskutēt vai pret ko var rezultatīvi protestēt. Tāpēc nejēdzības dēstītāji cenšas pēc iespējas ilgāku laiku nejēdzības pastāvēšanu no sabiedrības noslēpt. Masu saziņas līdzekļiem no pārvaldes aparāta puses tiek dots ļoti iedarbīgs un pārliecinošs mājiens par notikušo nejēdzību klusēt. Reizēm šī klusēšana tiek aizpildīta ar kādu citu notikumu pārspīlētu apspriešanu un izcelšanu masu saziņas līdzekļos.

Kad nu nejēdzība kļūst tik acīm redzama, ka to vairs nav iespējams noslēpt, tiek uzsākta nejēdzības attaisnošana. Šeit ir plašas iespējas pielietot visdažādākos paņēmienus atkarībā no konkrētajiem apstākļiem un konkrētās nejēdzības veida. Var, piemēram, izmantot atsauces uz jau agrāk it kā sabiedrības interesēs izmainītajām likuma normām, var runāt par ilgtermiņa labumiem, kurus it kā iedēstītā nejēdzība varētu radīt, var nejēdzības pastāvēšanu pamatot ar kaut kādām ārējām saistībām, ārējiem apstākļiem vai pat speciāli atlasītiem „zinātniskiem” argumentiem u.t.t.

Visbiežāk nejēdzība tiek attēlota kā mazākais iespējamais ļaunums. Ļoti reti, tikai galējas nepieciešamības gadījumā nejēdzība tiek nosaukta par kļūdīšanos, kuru „diemžēl” vairs nav iespējams labot. Nejēdzības iedēstīšanas periodā ļoti svarīgi ir panākt, lai sabiedrība nespētu personificēt konkrētus nejēdzības iedēstītājus un pieprasīt no viņiem atbildību. Lai to novērstu, tiek runāts par „mūsu visu kopējo vainu”, izteikti priekšlikumi „sākt vainas meklēšanu vispirms katram pašam ar sevi” vai arī apspriesti kaut kādi ārēji apstākļi, kas šīs nejēdzības rašanos ir padarījuši nenovēršamu. Sevišķi neatlaidīgiem notikušā vaininieku meklētājiem reizēm tiek izteikts tēvišķīgs aizrādījums, ka viņu kritika nav konstruktīva un nevajag tagad rīkot „raganu medības”, bet gan visiem kopīgi dzīvot tālāk un domāt, kā uzlabot radušos situāciju.

Kad sabiedrība nejēdzību ir pieņēmusi kā notikušu faktu, kuru vairs nav iespējams novērst, nejēdzības dēstīšanas periods ir beidzies, un sākas nejēdzības lološanas periods. Īstenībā jau šie divi periodi nemaz nav tik krasi nodalīti viens no otra, bet gan viens periods tā līgani un nemanāmi pāriet nākošajā. Nejēdzības lološanas periodā turpinās šīs nejēdzības attaisnošana visdažādākajos veidos. Ja paveicas, var pat pāriet uz notikušās nejēdzības slavēšanu un pārdēvēšanu par veiksmes stāstu.

Katrā ziņā šajā periodā tiek izmantoti visi iespējamie paņēmieni, lai sabiedrības apziņā mīkstinātu nejēdzības radītās sekas un mazinātu pašas nejēdzības negatīvo nozīmīgumu sabiedrības acīs. Procesā tiek iesaistīti visi valdošā režīma rīcībā esošie masu saziņas līdzekļi, žurnālisti, politologi, ekonomisti un citi propagandas jomā strādājošie vai šai jomai piesaistīti speciālisti. Galvenais princips, kas viņiem jāievēro, ir nesaukt lietas īstajos vārdos, bet gan piemeklēt nejēdzībai un tās radītajām sekām tādus maigus, tolerantus, emocionāli neitrālus, „politkorektus” apzīmējumus.

Svarīgi, lai nejēdzības lološanā tiktu iesaistītas iespējami plašākas sabiedrības masas. Ja ne ar tiešu līdzdalību, tad vismaz ar vienaldzību un notiekošā pasīvu vērošanu. Nav nekāds noslēpums, ka šajā periodā dažkārt aktivizējas arī iedēstītās nejēdzības pretinieki. Tādā gadījumā jāpanāk, lai viņu izteiktās domas, kritika un protesti iespējami mazāk nonāktu publiskajā telpā. Vajadzības gadījumā šeit var iesaistīt arī attiecīgās teritorijas pārvaldei pakļautos represīvos orgānus, bet tas gan jāizmanto tikai galējas nepieciešamības gadījumos, jo parasti pietiek ar pašcenzūru teritorijas pārvaldei pakļautajos masu saziņas līdzekļos.

Vēl ļoti svarīgi nejēdzības lološanas periodā ir nodrošināt pašu nejēdzības dēstītāju nesodāmību un radīt netraucētas iespējas baudīt tos personīgos labumus, ko viņi, iespējams, ir ieguvuši no pastrādātās nejēdzības. Nejēdzība nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par iemeslu pret nejēdzības pastrādātājiem vērstām represijām. Viņus ieteicams apbalvot, pārcelt labāk atalgotos amatos, bet sliktākajā gadījumā, „nespējot saskatīt nozieguma sastāvu”, atteikties ierosināt krimināllietas vai arī izbeigt pret viņiem ierosinātās krimināllietas pierādījuma trūkuma un kādu citu iemeslu dēļ. Tas rada būtisku stimulu un iedvesmu jaunu nejēdzību radīšanā. Un tad visi nejēdzību audzēšanas posmi var sākties atkal no gala.

Novērtē šo rakstu: