Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Parasti es cenšos to, kas man sakāms par kādu, manuprāt, svarīgu tēmu, izteikt tikai vienu reizi nedēļā. Taču psihošana - citādi nenosaukt - ap "ģeopolitiski nojūgušos" Imantu Kalniņu liek retā izņēmuma gadījumā šo tradīciju pārkāpt.

To, ka kādreiz ģeniālajam komponistam aizvien vairāk ir tēmu, kurās viņa viedoklis atšķiras no, tā sacīt, ģenerālās latviskās līnijas, pēdējos gados varēja manīt aizvien biežāk. Aizraušanās ar islāmu nevienu vēl īpaši neuztrauca; aizraušanās ar Putinu savukārt ir izrādījusies tā sū... pika, kas trāpījusi pa ventilatora propelleri.

Rezultātā ne tikai "ģeopolitiskās situācijas" satracinātais pūlis, bet pat daudzi līdz šim manis kā izturēti un uz patstāvīgu domāšanu spējīgi cienīti ļaudis pēdējās dienās, šķiet, sacenšas uzreiz četrās disciplīnās - žults atvemšanā un tās izmantošanā tālspļaušanā, biežspļaušanā un daudzspļaušanā.

Tiktāl gan viss būtu normāli - kur gan atrast labāku mērķi kā vienu acīmredzami nojūgušos veci, kurš izsaka savu latviskajām masām nepieņemamo viedokli un pat nemēģina kādam kaut ko iebilst vai strīdēties. Vēl jo vairāk, ja vecis kādreiz ir bijis tautas izcili mīlēts un godāts - skaļa, sāpīga un līdz ar to arī necenzēta vilšanās, kā zināms, ir viens no latviskās dzīvesdziņas pamatsegmentiem.

Vēl jo vairāk - Kalniņa kungam ar viņa atklāsmēm var pateikt paldies visi tie, kuri ir stūrgalvīgi svēti pārliecināti, ka, piemēram, četrdesmitajā gadā padomju tankus ar ziediem un plakātiem sagaidīja un sveica tikai mazmazītiņš pulciņš ebreju un krievu aģentu. Nekā - daudzveidība (diplomātiski izsakoties) daudzās galvās un vērtībās toreiz bija ne mazāka kā tagad Kalniņa kungam.

Ar vārdu sakot, par lielo bļaušanu un sašutumu saistībā ar Kalniņa kungu, viņa "putinmaiku" un "putinsimpātijām" man nekas īpašs nebūtu sakāms - viss normāli, viss tā, kā pie mums pieņemts. Toties man ir sakāmi daži vārdi par tiem, kuri attieksmi pret nojūgušos - ja termins "citādi domājošo" šķiet par maigu - onkuli sāk vērst arī uz to, ko viņš savā mūžā radījis.

Atklāšu ko diezgan personisku no saviem tīņa gadiem. Šķiet, man bija aptuveni gadiņi trīspadsmit vai varbūt četrpadsmit, kad vienu pēc otra es sāku atklāt baisus faktus - no tobrīdējā pasaules uztveres viedokļa, protams, - par saviem tolaik absolūti topa rakstniekiem, kuru darbi man bija... nu, labi, ne jau nu svēto rakstu vietā, bet ļoti un ļoti nozīmīgi.

Pēkšņi atklājās, ka, piemēram, izcilo, fantastiski skaisto, manis līdz sīkākajām detaļām izjusto pasaku autors Oskars Vailds, lūk, ir izjutis pretīgu tieksmi pret puisīšiem, šai sakarā iespundēts un ņēmis sliktu galu. Tagad man tas, protams, neko īpašu nenozīmētu, bet mazpadsmit gadu vecumā cilvēks ir tādā, tā sacīt, iesalnieka prātā - ar visām no tām izrietošajām sekām.

Un šis nebija vienīgais šokējošais atklājums. Tie nāca viens pēc otra - faktiski visu man ko īpašu nozīmējošo literāro darbu ģeniālie autori viens pēc otra personiskajā dzīvē un sadzīvē izrādījās draņķi, nelieši, zagļi, krāpnieki, sadisti, izvarotāji, alkoholiķi, pedofili.

Padsmitnieka rūgto vilšanos kulminācija (jā, smieklīgi, protams, ar šodienas galvu un sirdi vērtējot, bet toreiz tā vis nešķita), šķiet, bija atklājums, ka aukstas loģikas iemiesojuma Šerloka Holmsa "tēvs" Artūrs Konans Doils līdz pēdējai mūža dienai visā nopietnībā murgojis par laumiņu karaļvalstīm.

Ko bija darīt - ļaut vilšanās vilnim (atgādināšu - runa ir par jūtīgu tīni) ņemt virsroku jeb atrast kādu risinājumu, lai neignorētu realitāti, bet tai pašā laikā saglabātu visus iespaidus no šo ģēniju radītajām grāmatām?

Es sev risinājumu atradu un, gadiem ejot, gudrās grāmatās šim te risinājumam atradu arī par mani daudz gudrāku cilvēku elegantus formulējumus. Tos tad arī varu ieteikt visiem tiem, kas visā nopietnībā viena veča publisku izteikumu dēļ aicina izmest no savas dzīves Imantdienas un no personiskajām kolekcijām un iespaidu krātuvītēm - Imanta Kalniņa komponētās dziesmas.

Redziet, mani sarūgtinātie līdzcilvēki, jūsu lielā nelaime ir tā, ka jūs nespējat vai vienkārši negribat nodalīt cilvēku no tā, ko viņš kādreiz ir radījis, bet kas sen ir sācis dzīvot patstāvīgu dzīvi un, ļoti iespējams, dzīvos vēl ilgi pēc tam, kad pats radītājs jau būs sabirzis pīšļos un tārpu pārstrādāts.

Varbūt jums var palīdzēt šāda nedaudz dzejiska versija: kad ģēnijs kaut ko rada, vienalga, vai tā būtu dzeja, proza, glezna, mūzika vai vēl kaut kas, patiesībā ne jau šis cilvēks ir tas, kas rada, - radītājs ir dieviņš vai kaut kāda augstākā būtne, kas šo konkrēto cilvēku izmanto kā instrumentu vai transportlīdzekli.

Nu, piemēram, kā ūdensvada cauruli, lai ūdens nonāktu līdz tiem, kam tas vajadzīgs. Iet laiks, caurule ierūsē un sacaurumojas, attiecīgi arī kādreiz veldzējošais ūdens kļūst iesmirdīgs, tek tievā strūkliņā. Bet kā tas ir attiecināms pret to kādreizējo spirgtā un svaigā ūdens straumi, kas ir veldzējusi tūkstošu tūkstošus un dzīvo pati savu dzīvi?

Es personiski uz Imantu Kalniņu un uz to, ko viņš kādreiz radījis, raugos kā uz šādu te cauruli un tās funkciju dievišķo velšu piegādē.

Tam, ka tagad šī dievišķo velšu caurule ir aizsērējusi ar mēsliem vai kaut ko citu, un tam, ka dieviņš tagad izmanto pavisam citas caurules, nav un nevar būt nekādas ietekmes uz to, ko šī caurule kādreiz mums visiem ir piegādājusi no dieviņa vai vēl kaut kā cita. Tās ir divas pilnīgi dažādas, pavisam nesaistītas lietas.

Līdz ar to, lai ko arī tagad gvelztu viens nojūdzies vecis, tas ne par kripatu neietekmēs faktu, ka Imanta Kalniņa dziesmu diski noteikti būtu tajā mazajā koferītī, ko es jebkurā situācijā glābtu pirmām kārtām - kā vienu no mantām, kas kopā sastāda manas latviskās vērtības. Un mani absolūti nemulsinās tas, ka autortiesību naudu par šiem diskiem būs saņēmis viens potenciāls krievu tanku bučotājs - lai jau nolietotajai dievišķo velšu caurulei tiek.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...