Par pašvaldību (Helmani) un muzeju

Laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” (OVV) 31. marta numurā publicētais raksts “Muzejs strādā, darbinieki ir” ar savu saturu skaidri apliecina, ka tā autora un reizē avīzes redaktora Imanta Vīksnes skatījums uz situāciju Ogres Vēstures un mākslas muzejā ir vienpusējs, kā tas lielākoties ir pašvaldības kontrolētā medijā. Turklāt šī publikācija satur acīmredzami melīgu informāciju. Ievērojot pilsoniskās atbildības principus un demokrātijas pamatvērtības, “Ogres Ziņas” vēlas izgaismot patieso ainu.

Jau raksta ievads ir tendenciozs, apgalvojot – nacionālajos medijos izskanējusi ziņa, ka Ogres muzejs palicis teju vispār bez darbiniekiem.

Nekur Latvijas medijos tādas informācijas nav, izņemot vietējo laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem”.

Pirmdien, 27. martā muzejā bija ieradusies radiožurnāliste Ieva Puķe, kurai sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Zvirbule pavēstīja par savu aiziešanu 31. martā un nolasīja direktores Evijas Smiltnieces tās pašas dienas rītā atsūtīto ziņu, adresētu muzeja kolektīvam, ar kuru viņa paziņoja, ka arī ir nolēmusi atstāt amatu:

“Ziņa no direktores. Divas iepriekšējās dienas biju dziļās pārdomās. Rakstu atlūgumu. Ātrāk par mēnesi mani nekur nelaidīs. Visa šī nemitīgā atrakstīšanās, atšaudīšanās, atbumbošanās man vairs nav pieņemama, visam ir robežas."

Pēc sarunas ar muzeja mākslinieku Māri Ruskuli un vēsturnieci Santu Šusteri, kuri izteicās, ka neredz sevi jaunajā, domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa vienpersoniski mainītajā izstāžu plānā, žurnāliste Ieva Puķe otrdien, 28. martā, savā sižetā minēja, ka “muzeja darbinieki, ieskaitot direktori, apsver aiziešanu no darba”. (Avots – LSM)

Atbilstoši vislabākajai sabiedrisko attiecību praksei muzejs informēja par jaunumiem ziņu aģentūru LETA, no kuras informāciju ņem pārējie Latvijas mediji, un nevienā no tiem neparādās tik pārspīlēta informācija kā laikrakstā “Ogres Vēstis Visiem”.

Laikraksts “Diena” 28. martā vēstīja:

“Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore Evija Smiltniece pirmdien informējusi darbiniekus par nodomu atstāt amatu, aģentūru LETA informēja muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Zvirbule, kura pati amatu atstās 31. martā. Darbinieku aiziešana seko konfliktam starp muzeja un Ogres pašvaldības vadību.”

MUZEJS NEVAR BŪT ATBILDĪGS, KĀ OFICIĀLI IZPLATĪTO INFORMĀCIJU INTERPRETĒJIS KATRS MEDIJS, TAI SKAITĀ VIETĒJAIS LAIKRAKSTS, KAS, KĀ ZINĀMS, NAV NEATKARĪGS, UN KURA REDAKTORS IMANTS VĪKSNE KATRU SENSITĪVĀKU TEIKUMU AR COPY+PASTE PĀRSŪTA VALDEI (VIŅA PAŠA IZTEIKUMS).

OVV rakstā minēts: “Taču ne dome saņēmusi Smiltnieces iesniegumu, un viņa tādu arī netaisās rakstīt, ne Smiltniece kādu citu darbinieku iesniegumu saņēmusi. Vismaz šāda bija situācija 29. marta pēcpusdienā.”

Muzeja direktore Smiltniece savu lēmumu, par kuru kolektīvu informēja 27. martā, mainīja ļoti strauji, ar palikšanu amatā pārsteidzot gan kolēģus, gan lielu daļu to Latvijas iedzīvotu, kas seko līdzi notikumiem Ogrē. Viņa to publiski skaidroja ar vēlēšanos redzēt reorganizācijas gaitu, taču nav izslēgts, ka bijusi saruna ar Egilu Helmani un izdarīts kāds spiediens, jo fakts, ka publiskajā telpā tik plaši izskanēja ziņa par direktores un vairāku kolēģu aiziešanu, ir nopietns signāls, ka viss nav tik miermīlīgi. Šāds vairāku Ogres muzeja darbinieku lēmums par muzeja pamešanu faktiski nozīmētu neuzticības izteikšanu pašvaldībai un E. Helmanim personiski.

OVV apgalvo: “Pašvaldības mērķis ir nodrošināt pašvaldības iestāžu, tajā skaitā OVMM tiesisku darbību, kas īsteno iestādei noteiktās funkcijas, nevis savas intereses.”

Runājot par tiesiskumu un tā neievērošanu, muzejs ar klajiem pārkāpumiem no pašvaldības puses saskaras visu laiku. Par to informācija jau izskanējusi gana plaši, taču aizkadrā palikuši tādi sīkumi, ka E. Helmanis muzeja direktori uz preses konferenci telefoniski uzaicināja tikai 20 minūtes pirms tās. Muzeja kolektīvs uz sapulcēm tiek izsaukts maksimums stundu pirms, neiepazīstinot ar pārrunājamajiem tematiem, un tas būtiski ietekmē gan muzeja darbu, gan sapulču produktivitāti. Pārrunas nesakcionēti tiek filmētas, jo nekur atklātā vietā nav paziņojuma par to, kā tas ir muzeja telpās, un muzeja kolektīvam netiek lūgta ne atļauja, ne tas tiek brīdināts. Pašas pārrunas, kas iesākas ar it kā dialogu, izvēršas par monologiem, visa cita starpā izvēršot vienpersonisku apcerējumu arī par to, cik Pjotrs Avens, kuru Eiropas Savienība uzskata par atbildīgu Ukrainas neatkarības graušanā, tomēr ir labs, bet muzeja atklātā vēstule, pēc E. Helmaņa vārdiem, bija kā duncis mugurā.

Par saspringto situāciju E. Smiltniece izteicās arī intervijā nupat 31. martā domnīcai “Creative Museum”:

“Strādājam pēc strikti definētas kārtības, noteikumiem, kas ietver uzspiestu izstāžu plānu, pētniecības tēmu noteikšanu, atskaitīšanos par katru paveikto darbu un rīcību, jebkuras muzeja sniegtās informācijas saskaņošanu. Tas liecina par neuzticēšanos profesionāliem darbiniekiem, neveicina ieinteresētu un radošu darbu. Bet brīvība un radošums muzeja darbā ir ļoti, ļoti svarīgi. Bez tā nav iespējams kvalitatīvs rezultāts. Muzeja darbinieki jūtas kā iesprostoti būrī ar apgrieztiem spārniem. Darbinieki ir ierobežoti savā radošajā potenciālā un nevar sniegt sabiedrībai pilnā mērā pakalpojumus, ko varētu un spētu sniegt.”

Neredzot iespēju šajos apstākļos turpināt darbu un pilnvērtīgi veikt savus tiešos darba pienākumus, 31. martā uzteikumu iesniedza sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Zvirbule, kura piedalījās atklātās vēstules rakstīšanā saistībā ar iebildumiem pret ES sankcijām pakļautā Krievijas miljardiera Pjotra Avena porcelāna kolekcijas izstādi, kā arī medijos un publiskajā telpā regulāri dalījās par starp pašvaldības vadību un muzeju samilzušo konfliktu.

I. Zvirbules uzteikuma pamatā ir Darba likumā ietvertā 100. panta 5. daļa, kas ļauj beigt darba attiecības vienas dienas laikā svarīgu iemeslu dēļ. Pie svarīgajiem iemesliem viņa savā iesniegumā minēja bosingu gan pret sevi, gan muzeja kolektīvu, profesionalitātes apšaubīšanu, publisku nomelnošanu, rīkojumu no domes puses par jebkuras informācijas saskaņošanu, kas nozīmē klaju cenzūru un viņas amata aprakstā minēto pienākumu atcelšanu. Ļoti nopietns pārkāpums no pašvaldības puses ir pieslēgšanās I. Zvirbules privātajam e-pastam, kas ir definējams kā noziegums un par kuru Valsts policija uzsāka kriminālprocesu.

Arī citi muzeja darbinieki darba laikā pamanījuši, ka viņu datoram pieslēdzies kāds no malas, jo, piemēram, kolēģei vēloties darbdienas beigās izslēgt ierīci, uz ekrāna parādījās paziņojums: “Jūsu datoru lieto vēl kāds. Vai tiešām vēlaties izslēgt?” Tas rezultējies ar to, ka darbinieki vairās lietot muzeja datorus, atvērt savus e-pastus un daļa no viņiem pat darba vajadzībām izmanto personiskos datorus.

Runājot par Egila Helmaņa deklarēto “tiesiskumu”, viens no pēdējiem spilgtākajiem likumpārkāpumiem ir E. Smiltnieces un I. Zvirbules saskaršanās ar pašvaldības vilcināšanos vairāku dienu garumā un atteikšanos pieņemt I. Zvirbules uzteikumu ar tajā norādīto Darba likuma punktu, kas ļauj darba attiecības beigt vienas dienas laikā. Personāldaļas darbinieki aizbildinājās, sakot, ka viņiem nav pieredzes ar šādiem uzteikumiem un vēl jāpadomā, savukārt Juridiskā daļa atbildēja, ka uz tāda pamata nevar uzteikumu pieņemt. Taču tā ir klaja patvaļa un maldināšana, jo te nav stāsts par gribēšanu vai negribēšanu, bet likuma ievērošanu. Advokātu birojs “Eversheds Sutherland Bitāns”, kuras pārstāvji noformēja konkrēto uzteikumu, I. Zvirbulei atbildēja: “Ja iesniedzāt uzteikumu, Jūsu darba attiecības ir beigušās. Tas stājas spēkā ar iesniegšanu, nekāds akcepts no darba devēja nav nepieciešams.”

Tiesa, pašvaldībā pieņemts lēmums neizmaksāt atlaišanas pabalstu, kas pienākas pēc Darba likuma 112. panta 2. daļas, uzskatot, ka bosings un visas pārējās darbiniecei nodarītās pārestības nav pietiekams iemesls darba attiecību pārtraukšanai. Nu šis pabalsts piedzenams tikai tiesas ceļā.

Konkrētā situācija skaidri iezīmē to, ka pašvaldība apzināti izmanto savu padoto tiesisko neaizsargātību un arī juridisko jautājumu pilnīgu nepārzināšanu, tāpēc kvalificētu speciālistu palīdzība tādos gadījumos ir ļoti būtiska.

Atgriežoties pie iepriekš minētās publikācijas laikrakstā “Ogres Vēstis Visiem”, klaji nepatiesa ir arī informācija: “Jāatgādina, konflikts starp domi un muzeju izveidojies plānotās reorganizācijas dēļ.”

ABĀS PAŠVALDĪBAS VADĪBAS UN MUZEJA KOLEKTĪVA TIKŠANĀS REIZĒS DIREKTORE EVIJA SMILTNIECE UZSVĒRA, KA ATBALSTA REORGANIZĀCIJU.

7. marta sapulcē viņa sacīja:

“Mēs turpināsim strādāt saistībā ar reorganizāciju, un es gribu apsveikt šo rīcību, jo ilgus gadus nav bijusi interese, liela pievēršanās mazajiem novada muzejiem. Ir daudz ko darīt. Vietas pagastos ir ļoti, ļoti nepieciešamas ar vietējo vēstures materiālu, cilvēkiem, kas tur strādātu. Tā ir ļoti apsveicama rīcība – pievēršanās šai problemātikai sakārtot novada muzejus. Ir divi akreditētie muzeji, ko valsts atzinusi, ka strādā labi. Mainīsies struktūra.”

Direktore gan arī vērsa pašvaldības uzmanību uz faktu, ka tas prasīs nozīmīgus finanšu, cilvēku un laika resursus, kā arī Ogres un Lielvārdes muzejs zaudēs akreditāciju:

“Pieņemt lēmumu, ka mazie muzeji vedami uz akreditāciju – tas patiešām ir ļoti drosmīgs solis, jo tas prasīs diezgan ievērojamus finanšu un cilvēku resursu ieguldījumus. Tas būs vairāku gadu darbs, lai šos muzejus vestu uz akreditāciju un tie tiktu akreditēti. Šajā brīdī, kad muzeji tiks apvienoti kopā, jārēķinās tikai ar to, ka Ogres un Lielvārdes muzejs zaudēs akreditāciju, kamēr tiks izveidots vienots muzeju komplekss, kā tas viss sauksies.”

Saistībā ar akreditācijas zemūdens akmeņiem, kuru nopietnību pašvaldība vadība, šķiet, īsti neapjauš, izteikusies Latvijas Muzeju padomes locekle Iveta Ruskule:

“Jāvērš uzmanība, ka tās rezultātā apvienotie muzeji, kuri ir akreditēti, zaudēs akreditāciju un jaunajai struktūrai būs jāakreditējas no jauna. Aizkrauklē tas cieta neveiksmi – jaunā struktūra nespēja akreditēties, un novads bija spiests pieņemt lēmumu atgriezties pie iepriekšējās struktūras un lūgt Latvijas Muzeju padomi un Kultūras ministriju atjaunot zaudētās akreditācijas.”

Pašvaldība gan uz šo atbildēja, ka, piesaistot speciālistus, tiks ar to galā, taču jau pēc neilga brīža, E. Smiltniecei iepazīstinot ar reālo situāciju un arī novada mērogu, E. Helmaņa sacītajā iezīmējās ideja par palikšanu pie tematiskajām istabām novados. Taču tas neatrisina samilzušo konfliktu ar Ogres muzeju, kura saturu mērs iecerējis mainīt vienpersoniski, kā demokrātiski ievēlēts Kultūras komisijas priekšsēdētājs, pats izlemjot, ko grib vai negrib redzēt muzejā Ogres viesi un novada iedzīvotāji.

Kāpēc tik satraucoša ir muzeja kursa maiņa, Egilam Helmanim nolemjot pievērsties tikai novadpētniecībai?

Pirmkārt, muzejā, kas ir visvairāk apmeklētā kultūras iestāde Ogres novadā, ir viskvalitatīvākā izstāžu zāle gan vizuāli, gan tehniskā ziņā, un to novērtējuši sava amata profesionāļi. Pilsētā līdzvērtīgu iespēju eksponēt mākslas darbus nav. Tiesa, Ogres Centrālā bibliotēka arī kļūst par nozīmīgu kultūrtelpu, taču tai ir cita kapacitāte, specifika un ne tas pateicīgākais apgaismojums, piemēram, gleznu izstādēm.

Attiecībā uz Ogres Kultūras centru pašvaldībai un arī Kultūras centra vadībai būtu jāsaprot, ka ar vienmēr klātesošo ēdnīcas aromātu, pašreizējo apgaismojumu un telpu stāvokli tas nav nopietns spēlētājs Latvijas līmeņa izstādēm, mākslinieki ar vārdu tomēr lūkos pēc piemērotākas vietas.

Otrkārt, nosaukums – Ogres Vēstures un mākslas muzejs – jau pats par sevi liecina, ka tiek aptverts gan kultūrvēsturiskais mantojums, gan pievērsta uzmanība mākslas izstādēm, un Ogres muzejs pēdējo gadu laikā savu latiņu bija pacēlis ļoti augstu, kļūstot par nozīmīgu kultūrvietu visas Latvijas mērogā. Tiesa, E. Helmanis muzeja darbību ar ievērojamo izstāžu piedāvājumu dēvēja par vienas ģimenes hobija uzturēšanu par nodokļu maksātāju naudu un nolēmis turpmāk to pārvērst par savu vaļasprieku platformu, tam izmantojot ne jau savus personīgos līdzekļus, bet gan pašvaldības finanšu resursus.

Nenoliedzami esam pelnījuši uzzināt vairāk par mūsu novada vēsturi un tā mantojumu, kā tas ir iecerēts, bet slēgt Ogri kā vietu, kur būtu baudāmas kvalitatīvas mākslas izstādes, ir ļoti nepārdomāts lēmums, ne tikai runājot par mūsu pilsētu kā pievilcīgu tūrisma galamērķi, bet arī izglītošanos, intelektuālo bagātināšanos un kvalitatīvi pavadītu laiku. Atrunas par augstajām izstāžu ierīkošanas izmaksām (dārgākā – 1680 eiro) neiztur kritiku, jo zināms, ka pilsētā īstenoti daudz dārgāki projekti un, piemēram, Ogres rotājumu apgaismojums Ziemassvētku laikā pat taupības režīmā izmaksāja virs 100 000 eiro. Līdz ar to domes pieņemtie lēmumi ir nepārprotams signāls, ka pašvaldību māksla patiesībā neinteresē un tas nav viņu fokuss. Tas nav godīgi pret Ogres iedzīvotājiem un muzeja viesiem, kas ir izglītotā, zinātkārā sabiedrības daļa, kas grib baudīt ne tikai ainavisko pilsētu un mirdzošās gaismiņas attiecīgā sezonā.

Nav patiesa arī OVV rakstā ietvertā informācija, ka “ar lielu entuziasmu šo citādi lokālo konfliktu savos nolūkos izmanto Helmanim un viņa pārstāvētajai Nacionālajai apvienībai opozīcijā esoši politiskie spēki un sabiedriskie darbinieki”.

23. februārī piketu pie muzeja rīkoja Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrība, bet tās sastāvu neveido politiskie spēki. Tie ir cilvēki, kas nebaidās aktualizēt jautājumus par viedokļu dažādību, vārda brīvību un pašu demokrātiju, par ko tik ļoti iestājas pašvaldība, bet praksē aizmirst izmantot.

Uz piketu, kurā piedalījās vairāk nekā 200 cilvēku, lielākoties bija ieradušies atbalstītāji no citām Latvijas pilsētām, un tie bija radošajās profesijās strādājošie cilvēki, kuri izprot, kāda traģēdija izvēršas muzejā ar vienpersoniskiem mēra lēmumiem, kas pat vairs nav “lokāls konflikts”, kā to atļaujas dēvē OVV, bet iezīmē daudz nopietnāku ainu visas Latvijas kontekstā, atklājot arī Nacionālās apvienības patieso seju. Jāatgādina ka E. Helmanis ir Nacionālās apvienības valdē, bet partijas biedri uz viņa izgājieniem jau ierasti piever acis. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka arī viņi saistīti gan ar agresorvalsts Krievijas oligarhiem, gan viņu biezajām kabatām.

Būtu aplami šo konfliktu saistīt ar politisku jandāliņu, jo kopš 1. februāra, kad muzejs publicēja atklāto vēstuli, tas ļoti apzināti fokusējies uz sabiedrības informēšanu par notiekošo, un ne visiem iesaistītajiem tas bija ērti, pat ne pašam muzejam, taču brīdī, kad darbiniekiem apzināti tiek darīts pāri gan atriebjoties, gan izrādot savu varu, nav citu variantu. Tiesa, E. Helmanim būtu ļoti ērti atrunāties tikai ar opozicionāru kaitniecību, un tā ir viena no viņa apzinātām stratēģijām – jaukt gaisu. Zinot, ka viņš pārzina cīņas mākslu, ne vienam vien ir skaidrs, ka Helmanis ar saviem vārdiem un rīcību veic māņu kustības, lai maldinātu pretinieku, bet plašākā kontekstā – visus iesaistītos. Taču sabiedrība nav tik viegli apvedama ap stūri un ir sapratusi, ka aiz ārējās fasādes ir prasts kauslis, kurš iedomājas sevi esam gan par profesionālu militāristu, gan muzeologu, gan vispār plaša profila speciālistu.

Lai noslēgtu šī izvērsuma apli, jāatgriežas pie OVV raksta sākuma ar pārspīlēto tekstu par muzeja palikšanu teju vispār bez darbiniekiem.

Muzeja direktorei 4. aprīlī izteikts rājiens uz sešām lapām, ar ko pašvaldība dienu vēlāk dalījās arī publiski. Pašvaldība publiski nomelnojusi muzeju, un izvirzītās apsūdzības ir nepatiesas. Muzejs tās ļoti viegli spēs atspēkot, jo apsūdzību pamatā ir pašas pašvaldības pieļautā patvaļa, kļūdas un nepilnības komunikācijā, kā arī apzināta maldināšana.

“Ogres Ziņu” rīcībā ir informācija, ka muzejam ir neapgāžami lietiskie pierādījumi.

Runājot par muzeja darbiniekiem, pašvaldība nenoliedzami ir izaicinājumu priekšā, jo pēc I. Zvirbules aiziešanas pavisam drīz darba attiecības beigs arī izstāžu kuratore, kura neredz sevi jaunajā muzeja saturā, kā arī prom dosies vēsturniece.

Pēc noteiktās kārtības muzeja direktoru var atbrīvot pēc diviem rājieniem. Izskatās, ka tāds arī ir pašvaldības mērķis, un šķiet, ka šeit atkārtosies Ogres Mākslas skolas liktenis, kad reorganizācijas aizsegā tika atlaisti visi darbinieki, bet atpakaļ pieņēma tikai Helmanim lojālos.

Minēto speciālistu un direktores darba attiecību iespējamā pārtraukšana liecina par būtisku lietu – ir apdraudēts ne tikai muzeja saturs, bet arī tā pamatfunkcijas.

Pašvaldībai laiks domāt par vakanču izsludināšanu, bet varbūt tās vadītājiem pašiem jākļūst par vēsturniekiem vai izstāžu kuratoriem. Tas gan jau atkal ož pēc interešu konflikta un pārkāpumiem.

Šķiet, ka E. Helmanis paša sakurtās uguns sekas apzinās, jo jau esot sadūšojies nodot vēstījumu vienai no muzeja darbiniecēm, atvainojoties un solot viņai gan darbu, gan algu. Nu ko – tikai labi jāuzvedas un “jāglauda vadoni pa spalvai”. Tad viss būs!

“Ogres Ziņas” uzņemas atbildību par visiem šajā publikācijā minētajiem faktiem.

Novērtē šo rakstu: