Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vakardien Londonā, ejot pa ielu, paķēru no avīžu stenda bezmaksas laikrakstu. Tur pirmās lapas ziņa, ka Londonā notiek Praids. Padomāju, ka jāaiziet paskatīties, vēl jo vairāk, jo mani vecāki stāstīja, ka ir bijuši Anglijā uz Jaunā Gada gājienu, kā arī kaut kādu afroamerikāņu kultūras gājienu, un tie parasti esot visai krāšņi pasākumi. Aizgāju, apskatīju, patika!

Tad es ieliku sociālajos tīklos ziņu, ka, lai arī mans mērķis Londonā bija Stīvijs Vonders, nejauši nonācu Praidā, to es apskatīju, tas man patika un vispār cilvēkiem vajag vienam otru mīlēt. Parasta, nevainīga ziņa, vai ne?

Patiesība izrādījās pavisam citādāka... Liels bija mans pārsteigums, kad pēc diviem fenomenāliem koncertiem, es atvēru savus interneta profilus un palasīju ziņas, ko man cilvēki raksta...

Zeme, atveries! Es tagad esmu “pedarasts, kaku stūmējs, garīgi slims izvirtulis, daunis”, un vēl manā virzienā tika vērsti citi spārnoti izteicieni, kurus, manuprāt, inteliģenti, sevi realizējuši un kritiski domājoši cilvēki debatēs neizmanto.

Es pilnīgi nebrīnos, kādēļ mani draugi, kolēģi, paziņas, kuri ir homoseksuāli, negrib “izlīst no skapja”. Tas tak ir vājprāts, kas viņiem būtu jāpārdzīvo katru dienu, ejot pa ielu, saņemot pretīgas, zemiskas vēstules un komentārus internetā.

Vai pēc šīs pazemojumu jūras es plānoju apstāties un aizvērt savu muti turpmāk, kad būs kāds temats, kas, manuprāt, ir jāpaceļ? Nē, paldies par stimulu man runāt vēl skaļāk. Es aizstāvēšu visus, kurus Latvijā kāds netaisnīgi apbižo.

Aizstāvēju nodokļu maksātājus (un citus), uzrakstot ar domubiedriem vēstuli Kultūras ministrijai par AB dambi, aizstāvēšu tagad arī seksuāli citādāk orientētos.

Man krīt uz nerviem, ka tad, kad es satiekos ar saviem geju čomiem, es ar savu draudzeni varu iet pa ielu sadevies rokās, bet viņi nevar, jo zina visu šito zampu, kura nāks viņiem pāri pat no nejaušiem garāmgājējiem. Respektīvi – es savu mīlestību afišēt varu, bet viņi to darīt nedrīkst.

Viens kungs no šī konkrētā pāra pat man nekad dzīvē nebija pateicis, ka ir gejs. Es to uzzināju tikai pēc vairāku gadu draudzības, kad man kāds cits to pačukstēja ausī. Viņš vispār man neuzbāzās ar saviem guļamistabas piedzīvojumiem, ko nevarētu teikt par maniem heteropaziņām brīdī, kad mēs esam bārā vai pirtī. Tādās kompānijās vienmēr parādīsies kāds, kurš dižojas, kā pirms nedēļas “krāmēja kādu beibi” pēc trakas nakts Vecrīgā.

Man ir ļoti žēl, ka mēs esam raduši aprunāt to, kas mums ir svešs vai nesaprotams. Ļoti labi atceros skolas laikus, kad manā klasē atnāca viens jauns puisis, kurš momentā tika izsmiets klases čaļu lokā, jo tēmas, par kurām viņš runāja, nebija pupi un pirdieni, bet gan teātris un izstādes. Gluži tik vienkārši. Klases čaļi tanī brīdī vienkārši nevarēja aizstiepties līdz viņa intelektam, tādēļ automātiski viņš bija jāapliek.

Cits gadījums Vecrīgā – satiku britu melnādaino čali, ar kuru ātri sapazināmies un sākām uz ielas repot savas iecienītākās dziesmas. Es, protams, izlaidu visus “n” vārdiņus, uz ko mans jaunais draugs reaģēja ar: “Beidz, es tak zinu, ka Tu neesi rasists, Tu to neteiktu, lai mani aizvainotu. Ja reiz Ice Cube tā to tekstu sarakstīja, tad tā arī skaiti!”

Pirms es vēl spēju atbildēt, pie manis pienāca 2 džeki (apmēram 22 gadus jauni) un teica: “Ei, dziedātāj! Ko Tu tusē ar to pērtiķi?” Mans jaunais draugs saprata par ko ir saruna un saskāba. Lai arī es viņam skaidroju, ka visi latvieši nav rasisti, vakars viņam bija sačakarēts. Džeki vienkārši nobijās no nepazīstamā.

Šis mirklis manā dzīvē ir zīmīgs, jo parāda divas pasaules – kāds melnādainais ir gatavs man panākt pretī, ļaujot lietot baltādainajiem aizliegtu vārdu, bet tanī pat brīdī divi citi cilvēki piecu metru attālumā no mums ir gatavi viņu apsaukt vēl zemiskākos vārdos.

Kāpēc mēs kā sabiedrība esam tik zemu nonākuši? Es ļoti negribu ticēt, ka tādi ir visi, tāpēc ķeros pie Stīvija un Laionela koncertiem. Laionels Ričijs vakardien sludināja mīlestību, saticību un draudzību. Viņš teica, ka mums ir vienam otrs jāmīl neatkarīgi no tā, cik atšķirīgi mēs esam, jo tikai mīlestība spēs uzvarēt naidu.

Tad viņš teica, ka nodziedās dziesmu, kura, viņuprāt, šobrīd pasaulei ir vajadzīga vairāk kā jebkad, un sāka skanēt “We Are The World”. Stīvijs Vonders sludināja visu to pašu un tad ar britiem vienojās kopīgā Džona Lenona “Imagine” izpildījumā.

Stīvijs Vonders koncerta beigās ieteica vienu jauku veidu, kā cīnīties ar dažādām netaisnībām: “Tie, kuri zina, kas jādara – dariet!”

Tad es vēlētos aicināt māksliniekus, savus kolēģus – ja reiz mēs vēsturiski skaitāmies pie sabiedrības “inteliģences” daļas, tad varbūt nebūsim cēzara salāti, kurus var pagatavot visām gaumēm, bet nekas vairāk par “cilvēks paēdis” ar to nav pateikts?

Es aicinu savus kolēģus turpmāk nekautrēties publiski izteikties par sev sāpošām lietām, jo tās idejas, kuras mēs izrunājam aizkulisēs, ir labas, dažiem tik pietrūkst drosmes to pateikt publiskā telpā.

Vakar pēc mana Praida ieraksta man atrakstīja draugs, ka es esmu drosmīgs. Es viņam teicu, ka viņa pasaulē tā ir drosme, manā pasaulē ikdiena. Pamēģiniet trīs reizes izteikt skaļi savas sajūtas, domas par kādu vārīgu tematu, neraizējoties, ko par to teiks apkārtējie, un ceturtā reize nāks jau pati no sevis un pavisam nepiespiesti...

Ja mums nepatīk sabiedrība, kurā dzīvojam, tad tai jāpalīdz pilnveidoties un augt. Nebūs tā, ka vienu dienu nolaidīsies vīriņš no Mēness ar brīnumpulveri, kurš visiem liks mīlēt un draudzēties. Nē, tas tā nenotiek, tas ir jādara mums visiem ikdienā, un tikai varbūt mūsu nākamā paaudze jau būs maķenīt skaistāka par mums.

Stīvijs Vonders vakar nepārtraukti teica, ka visus mīl, tad nu es ar’ saku, ka visus mīlu neatkarīgi no tā, kāds ir Jūsu viedoklis. Nedusmojieties, ja centīšos tik ar laiku izdzīt no Jums, piemēram, homofobiju, man vienkārši aiz tās mīlestības sāp, ka Jums dzīvē kaut kas tā sāp, ka esat gatavi tās savas sāpes izgāzt uz citiem cilvēkiem. Priekā! Dzīve ir skaista!

P.S. Vakar, kad aizsūtīju šo video savam draugam, viņš atbildēja “Publika...” Tieši tā! Publika jeb sabiedrība! Ja nebūtu tajos platuma grādos jaudīgas sabiedrības, tad tāds Stīvijs Vonders pie apvāršņa nemaz neparādītos un sapūtu kaut kur stūrī nevienam nevajadzīgs.

Man, protams, negribas sliktu kaut ko teikt par mūsu sabiedrību, bet es nespēju iedomāties, ka šodien ir izpārdots Stīvija Vondera koncerts Mežaparka lielajā estrādē, pa dienu ir noticis Praids, Stīvijs vakarā pasaka, ka jāmīl visiem visi un tad publika ar viņu dzied kopā “Imagine”... Es ceru, ka es kļūdos vai arī mēs ar straujiem soļiem tam līmenim tuvojamies.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...