Iesaki rakstu: 
„Jau atkal būs viena piecu rakstu sērija, šoreiz par Štokenbergu...” – apmēram tā komentāros pie vienas no pēdējo dienu publikācijām par tieslietu ministra Aigara Štokenberga nez kā apmaksātajiem hiperdārgajiem mediju treniņiem Londonā rezignēti izteicās kāds Pietiek lasītājs. Viņam taisnība, taču tikai daļēji, - par šādiem štokenbergiem ir vajadzīgi ne tikai pieci raksti vien. Paskaidrošu – kāpēc.
Redziet, ir viena tāda diezgan izplatīta – maigi izsakoties – cilvēku suga, kuras tipisks pārstāvis ir minētais valstsvīrs (vai kā nu to saukt).
Šīs sugas pārstāvji ar vienu roku dibina gaišo ideālu biedrības un partijas un aizgūtnēm paraksta tekstus par atklātību un tiesisku valsti, bet ar otru grābj visu, ko var sagrābāt, - un šai sakarā nejūt ne mazāko diskomfortu, drīzāk jau neizpratni, ja kāds viņiem mēģina sist pa nagiem.
Var, protams, pasmieties par plaši aprakstītā Aigara Štokenberga mediju treniņa ārēji mazjūtamajiem rezultātiem, taču patiesībā arī mediju treniņus Londonā vai citur šādi indivīdi neaizvada pilnīgi veltīgi.
Varbūt šādi štokenbergi arī nav iemācījušies paslēpt šaudīgus skatus un izvairīties no zemdeguna murmināšanas melošanas brīžos, taču vienu viņi apguvuši labi – pārliecību, ka lielākoties jau viņi var darīt faktiski visu, ko vien vēlas, jo gandrīz viss jau iziet cauri.
Ko funktierē tādi štokenbergi, iebāzti ar degunu kārtējā viņu savulaik atstātajā smirdīgajā čupiņā? Nu, labi, pabļaustīsies šie okšķeri, uzrakstīs kādu rakstu, uztaisīs kādu sižetu, - bet kurš to pēc nedēļas vairs atcerēsies? Bet līdz vēlēšanām ir gandrīz trīs – gan jau kaut kā izdosies izšļūkt; galvenais, lai neko nepasāktu visādi KNABI, VIDi un prokuratūras; ja ar tiem viss čikeniekā (un kā citādi apvienotajam tieslietu-iekšlietu ministram), kaut kā izlīdīsim...
Parasti šādiem štokenbergiem tas arī izdodas, sekojot universālajai taktikai: galvenais – mēģināt kaut kur paslēpties, paklusēt un izlikties, ka viss kārtībā; ja tas neizdodas, - kaut ko uz ātru roku samelot, jo nez vai kāds taču ies pārbaudīt, tā ka arī īpaši uz melu izdomāšanu nav jēgas saspringt; ja kāds tomēr neliekas mierā, - ierasti pavaimanāt par nomelnošanas kampaņu, bet līdztekus tam palaist darbā nopirktu interneta kabatas vaukšķu armiju, kura korī paklaigās par neinteresanto tēmu un noteikti ļaunu spēku uzpirkto autoru, - un gan jau būs labi.
Bet nebūs vis labi – šoreizīt ne. Ja mēs šeit portālā redzam vienu liekulīgu un sīkblēdīgu subjektu, kurš atrodas valsts amatā un sludina tiesiskas valsts principus, bet pats acīmredzot nav smādējis ne nodokļu apiešanu, ne publiskus melus, tad viņa cerības, ka gan jau tūlīt, tūlīt viss beigsies, nudien izrādīsies nepamatotas.
Šie štokenbergi nesaprot, ka pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kurus viņi nespēj ne apmuļķot, ne iebiedēt, ne uzpirkt, - un tas arī ir viņu lielais vājums. Ja runājam par konkrēto tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu, tad politiķa tik rūpīgi slēpto medijtrenēšanos Londonā viņam tā arī neizdevās noslēpt, - „izpļāpājās” paši tik uzticamie angļi, arī uz ātru roku izdomātā versija par šī treniņa apmaksātājiem jau plīst pa visām šuvēm, un turpinājums tikai sekos un sekos, un sekos – tik ilgi, kamēr šādi štokenbergi un viens konkrēts Štokenbergs sapratīs, ka melot un zagt nav labi. Tik vienkārši.
Un pēc tam ķersimies pie nākamā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.