Par suņiem un to saimniekiem

Par suņu šaušanas jautājuma juridiskajiem aspektiem, manuprāt, noderīgu pārskatu Facebook uzrakstījis advokāta Laura Klagiša birojs. Droši vien dažādi lasītāji tajā ierauga atšķirīgus svarīgākos faktus, es redzu, ka likumu pārskats atklāj būtisku problēmu: Latvijā ne cilvēki, ne viņu īpašums faktiski netiek aizsargāti pret bezatbildīgu, paviršu, neuzmanīgu, sauciet kā gribat, suņu īpašnieku radītajiem apdraudējumiem. Tie paredz sodu vainīgajam, kad nelaime jau notikusi, un tikai tādos gadījumos, kad to ir vienkārši pierādīt, bet tie neveicina savlaicīgu, atbildīgu rīcību.

Man ir ilgstoša, emocionāli sāpīga un tūkstošu eiro zaudējumos mērāma pieredze ar svešu suņu uzbrukumiem mājlopiem (govīm). Tāpat esmu saskāries ar to, kā šādās situācijās reaģē Valsts un pašvaldības policija. Esmu pārliecinājies, ka viņu rīcība (kas ir tāda, kādu to paredz likums) nespēj pasargāt ne cilvēkus, ne mājlopus vai meža dzīvniekus no suņu radītā kaitējuma, kā arī neattur suņu īpašniekus no bezatbildīgas rīcības.

Pēdējo reizi klaiņojošus suņus savā īpašumā sastapu šā gada 6. oktobrī. Tomēr vairumā gadījumu maniem mājdzīvniekiem uzbrukumus veic nevis klaiņojoši suņi, bet suņi, kurus to īpašnieki atved paskraidīties pa mežu vai vienkārši ved cauri manai zemei. Lai gan reti kad šie suņi govīm nodara redzamus miesas bojājumus, kaitējums ir nepārprotams.

Suņu uzbrukumu izraisītais stress grūsnām govīm bieži izraisa abortus. Teliņi piedzimst priekšlaicīgi, jau miruši vai mirst neilgi pēc dzimšanas. Lopkopībā šī ir labi zināma problēma. No juridiskā viedokļa problēma vainas pierādīšanā ir tā, ka aborts nenotiek uzbrukuma brīdī, bet gan nedēļu vai divas vēlāk. Ja uzbrukumi atkārtojas, piemēram, reizi nedēļā vairāku mēnešu garumā, aborts var notikt brīdī, kuru grūti sasaistīt ar konkrētu gadījumu, jo cēlonis ir ilgstošs stress, kas uzkrājies laika gaitā.

Kad runājam par suņa nogalināšanu, pamatojoties uz apdraudējumu īpašumam, govju īpašniekam tā nav vienkārša izvēle – nogalināt vai ne. Faktiski jautājums ir, vai nogalināt suni vai ļaut tam nogalināt citu dzīvnieku. Dažkārt suņa nošaušana mājlopu tuvumā var nozīmēt arī paša suņa īpašnieka pasargāšanu no nelaimes. Ja suns kļūst pārāk uzstājīgs, govis var no bēgšanas pāriet uzbrukumā, un tad suns bēg atpakaļ pie sava saimnieka – nu jau ar satracinātu govju baru sev pakaļ. Šādā situācijā no šāvēja skatpunkta lielāks risks ir atstāt suni dzīvu, jo, ja satracinātās govis savainos cilvēku, sods noteikti būs bargāks nekā par suņa nonāvēšanu.

Turklāt dzīvnieku vai cilvēku pasargāt iespējams tikai tad, ja suns tiek neitralizēts nekavējoties – tiklīdz tas konstatēts vietā, kur potenciāli var izraisīt nelaimi. Ja suņa instinkti liek tam uzbrukt, tas notiek sekundēs. Kad tas sācies, kaitējumu visbiežāk vairs nav iespējams novērst. Neviena no juridiskajām frāzēm, kas izlobāmas no mūsu normatīvajiem aktiem – piemēram, „pastāv tiešs, reāls un aktuāls apdraudējums”, “objektīvi pierādāms”, “iespēja un laiks pagaidīt specializēto dienestu ierašanos”, “rīcība ir samērīga ar apdraudējuma līmeni” –, nav piemērota, lai novērstu nelaimi. Reālajā situācijā laika šo kritēriju izvērtēšanai vienkārši nav. Šie formulējumi aizsargā suni un tā īpašnieku, bet ne cilvēkus, mājlopus vai meža dzīvniekus, kurus suns apdraud.

Domāju, ka Latvijā vēl tāls ceļš ejams, lai sakārtotu cilvēka–suņa–mājlopu (vai meža dzīvnieku) attiecības. Tur, kur šīs attiecības ilgāk izkoptas, risinājumi mēdz būt tādi, ko Latvijas suņu īpašnieki diez vai grib uzņemt atplestām rokām, bet, manuprāt, tieši tā ir trūkstošā sadaļa lietu kārtībā Latvijā. Piemēram, Skotijas policijas mājaslapā atradīsiet informāciju, ka suņu saimniekiem var tikt piemērots līdz pat 40 000 Lielbritānijas mārciņu naudassods vai pat cietumsods līdz 12 mēnešiem. Pievērsiet uzmanību, runa ir ne tikai par uzbrukumu, bet arī par satraukumu, ko suns rada. Un atbildība ir suņa īpašniekam. Šāda nostāja Latvijas likumos nav atrodama, taču, ja būtu, tā varētu veicināt atbildīgāku un uzmanīgāku rīcību.

Manuprāt, zemes īpašniekiem, apsaimniekotājiem un medību tiesību turētājiem jābūt tiesībām proaktīvi likvidēt viņu teritorijā sastaptu suni – ne tikai klaiņojošu, bet arī tādu, kas atrodas, piemēram, mājlopu ganībās vai svešā pagalmā, pat ja tas ir tikai, piemēram, 200 metru attālumā no saimnieka. Bez prasības pierādīt apdraudējumu. Protams, cilvēkam drošā un likumīgā veidā. Atbildībai ir jābūt suņa īpašnieka pusē, jo tas, ko pašlaik Latvijas likumi prasa pierādīt suņa likvidētājam, ne vienmēr ir pierādāms, pat ja kaitējums tiešām ir noticis.

Jāatceras, ka apdraudējums sākas nevis tajā brīdī, kad notiek uzbrukums, bet tad, kad suns parādās neatbilstošā vietā. Ja noteikumi būtu šādi, domāju, ka mums daudz retāk būtu jāsaskaras ar kāda suņa reālu nošaušanu, jo suņu īpašnieki būtu motivētāki uzmanīgāk pieskatīt savus dzīvniekus. Valsts officiāla nostāja, ja vēlies pasargāt savu suni, gādā, lai tas ir saitē vai atrodas tikai tur, kur nevienu neapdraud, un nevaino cilvēku, kas sargājis savu ģimeni vai īpašumu, ir tas, kas manuprāt vislabāk novērstu ne vienu vien konfliktsituāciju un izglābtu daudz suņu un viņu apdraudēto dzīvnieku dzīvības.

Par attēlu. Attēlā redzamā gotiņa, kas stāv pie nedzīvi dzimušā teliņa, pirms tam ilgstošā laika periodā pārcieta vairākus suņa uzbrukumus. Suņa uzbrukumus ne reizi nebija iespējams novērst, iejaucoties notikuma brīdī, kas pēc Latvijas likumiem būtu tas mirklis, kad pastāv “objektīvi pierādāms aktuāls apdraudējums”. Uzbrukuma epizodes parasti ilga tikai pārdesmit sekundes, kas bija pārāk īss laiks, lai paspētu nokļūt līdz notikuma vietai un fiksēt kādus pierādījumus. Bet bija vairākas iespējas suni likvidēt, tikko tas parādījās ganībās (tas netika izdarīts).

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: