Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad esi karalis – visi ir ar Tevi, kad grimsti – tad grimsti viens, un Tevi dzelmē vēl baksta ar mietu...

Esmu nedaudz virs 30 gadiem jauns, pietiekami inteliģents un saprātīgs vīrietis. Man ir ģimene, sieva, 2 bērni. Jā, suns arī. Bet tam īsti nav nekādas nozīmes, jo es savā dzīvē esmu pieļāvis kļūdas. Un šobrīd ir izjūtas, ka es kaut ko jaunu un lielu varu sākt darīt tikai tad, kad būšu miris un reinkarnējies.

Jā, esmu kādreiz kļūdījies biznesā, palicis parādā piegādātājiem, neizpildījis pasūtījumus. Neattaisnoju sevi, bet tā gadījies. Kā man izskatās, aptuveni vismaz trešdaļai no uzņēmējiem mēdz būt līdzīgi, jo pirmais bizness reti kad izdodas. Mēs nedzīvojam ASV, kur tu vari bankrotēt un jau nākamajā dienā sākt no sākuma, jo neviens ar pirkstiem nebakstīs acīs, ka tu esi krāpnieks, zaglis, neuzticams cilvēks.

Jā, to visu es atzīstu un esmu gatavs savas kļūdas izpirkt, ko arī cenšos darīt, cik vien varu, bet – pēdējā gada laikā esmu sapratis, ka dzīvoju tādā sabiedrībā, kas to, kuri ir kļūdījušies un cenšas labot kļūdas, vienkārši nepieņem un izstumj.

Neesmu bijis nekāds baltais eņģelis, protams, naudas dēļ ir darītas visādas lietas, pa reizei ir gadījies uzmest arī reizēs, kad noteikti nevajadzēja tā darīt. Tajā laikā tas likās pieņemami, bet mēs augam, attīstāmies un vēlamies darīt visu, kā pienākas. Taču šobrīd, tiklīdz vēlos uzsākt ko jaunu, uzrodas kāds, kurš iebaksta acīs ne tikai man, bet arī cilvēkiem, ar kuriem vēlos sastrādāties, ka labāk nevajag, un viss paliek, tā arī neiesācies.

Paldies ģimenei, ka viņi mani saprot. Ja nebūtu ģimenes atbalsta, noteikti jau sen būtu izdarījis pašnāvību, bet, saņemoties un pateicoties ģimenei, pierunāju sevi apmeklēt ārstu, kurš nozīmēja ārstēšanos no depresijas, kas robežojās ar šizofrēniju, kādēļ arī daudzi lēmumi tika pieņemti nepareizi. Pats vien vainīgs esmu, ka nepamanīju to ātrāk. Pašreiz lietoju medikamentus, apmeklēju psihoterapeitu, daudz daru pašizaugsmei, daru citas lietas, bet kādas paliekas no visa tāpat ir.

Labi – sākums varbūt izdevās nedaudz saraustīts, jo šobrīd iekšā mutuļo pārāk daudz emociju un sajūta, ka nespēju cīnīties ar sistēmu un sabiedrību, kura jebkuru kļūdu uzskata par dzīves beigām.

Kādreiz – biju sabiedrības dvēsele, daudz darbojos ar un ap pasākumiem, organizēju tos, biju labi zināms konkrētās aprindās, bija daudz “draugu”, kuri zināja, ka caur mani var dabūt biļetes uz pasākumiem, ka varēšu iekārtot darbā, sīkums, bet, ja nu kas, bez maksas jebkurā diennakts laikā aizvedīšu ar auto, kur vajag. Jo man likās, ka tā ir pareizi. Palīdzēt visiem, būt atvērtam, dzīvot skaisti – būt noderīgam, dažreiz pat par daudz – būt kā korķim, kas der visām pudelēm.

Protams, sakāpa arī man galviņā, ka es te tāds varens un tad arī sakās. Kādā brīdī sapratu, ka ir par maz naudas, sāku nedaudz aizņemties no draugiem. Iztērēju, lai citiem būtu labi, bet, lai atdotu – atkal aizņēmos no citiem. Un ne jau uz procentiem kā bankā vai pat trakajos sms kredītos. Ja aizņēmos, piemēram, 100 latus, atdevu 150. Jā – jo es taču nevarēju pazaudēt līmeni.

Atvēru uzņēmumu, draugiem sāku piedāvāt savus pakalpojumus. Protams, zem pašizmaksas, jo tie taču ir draugi. Paliku labāk parādā piegādātājiem un darbiniekiem. Gan jau. Un tā kādu gadu, pusotru jutos komfortabli. Paralēli vēl strādāju algotu darbu, tur arī viss notikās – nauda nāca. Bet man nekad nebija pietiekami.

Aizņemtās summas palika arvien lielākas, bet nevienā brīdī tās nepārsniedza 3000 latus kopsummā.

Tad – nāca klāt citas biznesa idejas klāt, draugi palūdza, lai palīdzu izsisties viņiem, lai uztaisu popularitāti – jo pēc tam arī es labi nopelnīšu. Iegrūdu kārtējo aizņemto naudu šajā projektā, draugi palika populāri un mani vienkārši nostūma – paliku bez naudas un draugiem.

Šajā pašā brīdī sakās vēl kāda nepatīkama lavīna – tuvs draugs, kuram biju parādā pārdesmit latus, kur vien iespējams, sarakstīja briesmu stāstus internetā par mani. Nākošie, kas pavilkās – mani populārie draugi. Nu tā – tīri aiz izklaides.

Tālāk – sapratu, ka tā turpināt nevar un esmu palicis viens – ar ģimeni. Jo neviena drauga vairāk nebija. Pat tie, ar kuriem nebija nekādu saistību, vienkārši pazuda. Gandrīz vienā dienā. Nevienam vairāk nebiju vajadzīgs, jo biju pazaudējis biznesu. Piegādātāji 150 eiro dēļ uz mājām sūtīja bandītus, draudēja bērniem, sievai. Tā bija reize, kad gandrīz izdarīju pašnāvību.

Bet visiem pa lielam bija vienalga, jo sist guļošo ir interesanti. Draugi, kurus biju iekārtojis darbos, izlikās mani nepazīstam un dragāja apkārt tekstus, ka no manis jāizvairās. Ja gadījās sastapt uz ielas, labākajā gadījumā izlikās nepazīstam.

Iesākumā ļoti pārdzīvoju. Noslēdzos sevī. Ja vēl šo visu kaut kā pārcietu, bandītu zvanus un vizītes arī, tad pēdējais piliens bija TV sižets par mani, kurā tika paziņota mana adrese, viss, ko vien var iedomāties. Divas nedēļas pavadīju murgā, nebija tāds brīdis, kad man vai sievai kāds nerakstīja uz sociālajiem tīkliem ar draudiem aprakt, atņemt bērnus, pakārt un ko tik ne vēl izdarīt.

Policija atbildēja, ka, ja tikai raksta, viņi neko nedarīs. Tajā pašā laikā pats staigāju uz policiju par uzņēmuma vecajiem parādiem – jo šobrīd uzņēmumi izmanto pazīstamus policistus, lai civiltiesiskus strīdus risinātu ar policijas palīdzību.

TV sižets bija pēdējais piliens. Pārvācāmies uz citu pilsētu. Izdzēsos no visiem sociālajiem tīkliem un mēnesi pavadīju rehabilitācijas klīnikā. Paldies ārstiem, ģimenei. Tajā periodā pēkšņi uzradās cilvēki, par kuriem nekad nebiju domājis, ka viņi sniegs morālo atbalstu, lai gan skaļi neteicu, kur esmu.

Ir pagājis pusotrs gads. Manas saistības pret cilvēkiem un piegādātājiem joprojām ir aptuveni 7500 eiro, es labprāt šo summu visiem atdotu, bet... kā jau rakstīju, tiklīdz ko jaunu iesāku – viss atduras pret to, ka kāds cenšas mani apturēt, ierakstot kādu jauku ierakstu internetā.

Biju uz darba interviju lielā kompānijā par mārketinga direktoru, tiku pieņemts. Pienāk rīts, kad jāsāk darbs, zvana direktors – pie mums vakar bija atnākuši cilvēki, kuri pateica, ka Jūs labāk darbā neņemt. Uzsāku jaunu projektu, mēnesi viss ok, visiem viss samaksāts, no peļņas izmaksāju daļu parādu, sadarbības partneris pasaka, ka vairāk nestrādāsim, jo kāds atkal ko pateicis... Vēl – īrēju telpas, maksāju par reizēm, kad vajag izmantot, ne vienu reizi neesmu lūdzis atlaidi vai iespēju samaksāt vēlāk, bet cilvēks izlasa citu viedokļus par mani un vairāk nedod telpas...

Es nežēlojos par to, kas notiek, šobrīd iztikšanai pietiek, pietiek arī parādu atdošanai, bet mani skumdina divas lietas: viens - tas, ka tad, kad apkārtējie redz, ka Tu kļūdies, neviens pat necenšas pateikt, ka varbūt apdomā, ko dari, bet vienkārši pazūd. Otrs – ka pie mums jebkuru Tevis pieļauto kļūdu izveido par tādu, kuras dēļ ir gandrīz noticis pasaules gals.

Šobrīd notiek plānošanas darbi lielam pasākumam, bet tā vien liekas, ka to visu es darīšu ne šeit Latvijā, jo kāds noteikti vēlēsies visu apturēt. Un es vairāk nevēlos ar kādu brutāli cīnīties.

Pasaules trešais karš šobrīd jau notiek – bet mēs iznīcinām viens otru, nogalinot ar masu medijiem, interneta vidi. Ierakstot ko sliktu un informāciju nepārbaudot, uz to pavelkas pūlis. Ne kurš katrs māk filtrēt informāciju.

Kad atrados rehabilitācijas klīnikā, biju pārsteigts, tur ieraugot uzņēmējus, politiķus, šovbiznesa cilvēkus. Jo mūsu dzēlīgums un vēlme pašam būt labākajam, kurš it kā nekad nepieļauj kļūdas, ir aizvedusi nāvē daudzus cilvēkus.

Vai kāds ir padomājis par to, cik daudzi ir nepatiesi apvainoti no visādiem beztabu, nekā personīga (speciāli rakstu ar mazo burtu) un, iespējams, beiguši dzīvi pašnāvībā? Arī es esmu bijis tuvu tam. Protams, cilvēki tic visam, ko redz TV, jo žurnālisti jau nemelo.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā visi vēlas būt tie pareizākie. Baltie un pūkainie.

Un, tiklīdz kāds, vismaz mūsuprāt, dara lietas nepareizi – mēs nevis viņam par to pasakām, bet uzreiz nosodām.

Esmu pa reizei iedomājies, kā būtu, ja es pats sāktu atriebties – sarakstīt visādas muļķības internetā par visiem – bet vienmēr kaut kāda iekšēja balss mani aptur.

Vēl viena lieta – tikai tie, kuri paši vai kuru apkārtējie ir slimojuši ar depresijām, šizofrēnijām, veģetatīvajām distonijām un citām garīgām problēmām, saprot tādus cilvēkus. Būt dzērājam ir stilīgi, ar to var pazīmēties. Bet, ja Tev ir kāda garīga problēma – Tu uzreiz tiec norakstīts. Trakais. Ieslēgt Tevi kreklā un iespundēt Tvaika ielā. Vai piesiet akmeni pie kājas un iemest Daugavā. Man joprojām ir spēcīga sociofobija, lai gan kādreiz skatuve un pūlis bija mana stihija.

Es zinu, kādi komentāri būs šim rakstam:

1) Ņem lāpstu un ej strādāt, bet es nekad neesmu baidījies no darba, vienkārši es zinu, ka es ar savu prātu varu sabiedrībai izdarīt vairāk nekā ar lāpstu;

2) Domāt vajag, pirms rīkojies un uzmet – pilnīgi piekrītu, sevi neattaisnoju, bet garīgā veselība arī šo ietekmē, un to pats diez vai pamanīsi;

3) Pakaries – sabiedrībai būs labāk. Ok – labi, un kāds labums būs Tev? Varbūt sabiedrībai nevajag arī Tevi?

4) Taisi parādus un žēlojies – jā, nevaru nepiekrist. Bet es vēlos visu atdot un izlabot. Ja vien tiek dota iespēja.

Paldies, ka esat mani uzklausījuši – bet sabiedrība kopumā ir pārāk nežēlīga. Mēs sitam guļošos. Kad Tu esi karalis – visi ir Tavi draugi un luncinās apkārt, kad nāk jauns karalis – Tevi iemet lauvu bedrē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...