Par zemo vēlētāju aktivitāti un politikas degradāciju Latvijā
Pietiek lasītājs30.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saistībā ar zemo vēlētāju aktivitāti iecirkņos jau izskanējušas vairākas versijas par iemesliem šādai vēlētāju attieksmei pret vēlēšanām. Kāds apsūdz vēlētājus vienaldzībā un slinkumā. Kāds saka, ka, redzot, kā dome pēdējā pusgadā (vai cik tur daudz) ir lieliski darbojusies bez mēra, vēlētāji nolēma, ka mēra amats vairs nav nozīmīgs. Kāds saka, ka iedzīvotājiem ir zema pārliecība par politiku.
Protams, visi iepriekš minētie iemesli vienmēr ietekmē aktivitāti jebkurās vēlēšanās, taču personīgi man šķiet, ka tie neietekmēja apkaunojoši zemo vēlētāju skaitu šoreiz. Man šķiet, ka galvenais iemesls ir politikas degradācija Latvijā, kas izpaužas, pirmkārt, pastāvīgā sabiedrības un varas saiknes pasliktināšanās, un otrkārt, politikas morālā un ētiskā līmeņa pazemināšanās kopumā.
Šajās vēlēšanās piedalījās 15 saraksti. Es personīgi citreiz starp trim kaklasaitēm veikalā nevaru izvēlēties vienu, bet šeit ir 15 varianti. Tas ir traki, ka ir tik daudz dalībnieku. Un politisko organizāciju ir vēl vairāk - 17 partijas, kā arī bija vēl visādas tur maziņas apvienības, ar kuru apvienošanos Staķa kungs lielījās vienā no reklāmām.
Un galvenā problēma nav tikai tā, ka tīri fiziski ir grūti izdarīt apzinātu izvēli, it īpaši neinformētam vēlētājam. Galvenā problēma ir tā, ka, izdarot savu izvēli, tu lieliski saproti, ka 17+ partijas vienā Rīgas domes konferenču zālē balsošanas laikā nekad mūžā ne par ko nevienosies. Labi, galu galā domē neiekļūs visas 17+. Bet tu to nezināji pirms vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Teorētiski bija iespējama arī dome ar 17+ partijām.
Bet pat tad, ja domē iekļūst 7 vai 7+ partijas, nav svarīgi, par kuru no tām tu nobalsoji. Tas nav svarīgi, jo tavai partijai tā vai citādi domē būs jāvienojas un jāmeklē kompromiss ar tām partijām, par kurām tu vispār nevēlējies balsot. Ar Saeimas vēlēšanām situācija ir aptuveni tāda pati, bet nedaudz atšķirīga. Balsošanas rezultāti tur negarantē vietu valdībā.
Man ir aizdomas, ka tieši cilvēki, kuri saprata, ka šādi attīstīsies partiju attiecību dinamika domē, bija tie, kas ievērojami samazināja vēlētāju aktivitātes kopējos rādītājus.
Par saiknes samazināšanos starp varu un cilvēkiem parunājām, tālāk parunāsim par morāli un ētiku.
Burova kungs nolēma, ka nevar iedomāties neko labāku kā nākt uz priekšvēlēšanu sanāksmi ar skolotājiem un pensionāriem ar pulksteni par divdesmit tūkstošiem eiro. Ko viņš arī izdarīja. Normāls tāds mērs.
Staķa kungs pārstāv politisku organizāciju, kas oficiāli sastāv no divām partijām un četrām arodbiedrībām un neoficiāli ir Jaunās Vienotības meitasuzņēmums. Citiem vārdiem sakot, tik sarežģītā struktūrā būs vienkārši neiespējami atrast kādu vainīgo kārtējā korupcijas skandāla gadījumā. Esmu pārliecināts, ka šī organizācijas forma tika izvēlēta pilnīgi nejauši. Mēs nedrīkstam arī aizmirst par Staķa kunga iepirkumu varoņdarbiem viņa darba laikā Narvesenā un par ne visai konservatīvo Attīstībai/Par! partijas darba kārtību.
Čekušins nerunā latviešu valodā tādā līmenī, kāds ir nepieciešams Latvijas pilsētas mēram, un viņam pilnīgi trūkst menedžerim nepieciešamās harizmas. Ja es balsoju par Čekušinu, it īpaši, ja esmu krievvalodīgais, tad es sagaidu, ka Čekušina kungs vajadzības gadījumā varēs stingri un pārliecinoši, valsts valodā norādīt saviem padotajiem, kur viņi piederas. Bet skatīties, kā Čekušina kungs runā latviski, ir nožēlojami un kaitinoši. Ne tik kaitinoši, kā skatoties uz “latviski” runājošo Karignas kundzi, taču katrā ziņā tas nav attaisnojums vienam no nopietnākajiem mēra kandidātiem.
Ozolas kundze, kura Dombura debatēs laikā izturējās kā nelīdzsvarota histēriķe, parādīja, ka viņai, izņemot skandalēšanas spējas, vadības prasmju arsenālā nekā cita nav. Viņa parādīja diplomātijas prasmju un pašapziņas trūkumu, tādējādi apliecinot, ka viņa nav īsta līdere. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka Ozolas kundze par kandidāti kļuva nejauši, jo bijušais JKP mēra kandidāts Juris Jurašs neviennozīmīgas reputācijas dēļ vēlēšanās piedalīties nevarēja.
Zaļo un Zemnieku savienība. Vai viņi vispār ir rīdzinieki, šie puiši? Vai šīs partijas centrs nav Ventspilī? Tie ir tie, kuru vadītājs ir tiesājams oligarhs? Un kāds vispār Rīgai ir sakars ar lauksaimniecību? (Jautājumi, kurus pirms vēlēšanām personīgi dzirdēju no vairākiem cilvēkiem.)
Jaunā Vienotība. Vai viņi vispār piedalījās vēlēšanās? Nē, nopietni. Vai kāds ir redzējis viņu aģitācijas teltis pilsētā? Vai kaut kādas agresīvas reklāmas kampaņas internetā? Jo es redzēju absolūti visu citu partiju agresīvas reklāmas un teltis (dažas no tām pat vairākas reizes). Visu, izņemot Jaunās Vienotības. Kā viņiem vispār izdevās tikt trešajā vietā? (Retorisks jautājums protams.)
“NRA, NA bla bla bla” tādi paši retoriskie jautājumi kā Jaunajai Vienotībai. Kā? Kas ir šie neredzamo politisko tehnoloģiju brīnumi, kas ļauj uzvarēt vēlēšanās faktiski bez priekšvēlēšanu kampaņām?
Rezultātā no vienas puses tu redzi visu šo zoodārzu un no otras puses vēlētāju, kurš, skatoties uz šo visu, sāk vemt. Vai var vēlētājam, kurš tikko otrreiz redzēja savas pirms trim stundām apēstās brokastis, pārmest, ka viņš ļāva zoodārzā novietnes iedzīvotājiem pašiem nolemt, kā viņi dzīvos nākamos 5 gadus? Vai vēlētāju var apsūdzēt par to, ka tieši slinkums un tieši vienaldzība viņam traucēja nākt un balsot?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
