Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada jūlija sākumā administratīvā tiesa noraidīja žurnālista Rituma Rozenberga pieteikumu, nospriežot, ka Latvijas sabiedrībai nav tiesību uzzināt, ka bijusī KNAB darbiniece, tagadējā Saeimas deputāte Juta Strīķe savulaik, dzīvojot Krievijas galvaspilsētā Maskavā, ir saukusies Anna Potapova. Pietiek šodien publicē Augstākās tiesas Senātam iesniegto kasācijas sūdzību, kurā aprakstīts – kāpēc nu jau bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes nevēlēšanās atklāt šo informāciju ir prettiesiska un sabiedrības interesēm neatbilstoša.

2019.gada 5.jūlijā Administratīvā rajona tiesa taisīja spriedumu lietā Nr.A420146519, ar kuru noraidīja Pieteicēja pieteikumu. Pieteicējs pārsūdz spriedumu pilnā apjomā, pamatojoties uz sekojošiem apsvērumiem un argumentiem.

Izskatot pieteikumu, tiesa ir izvērtējusi pušu likumiskās intereses, kas izriet no LR Satversmē noteiktajām pamattiesībām. Pieteicēja gadījumā tās ir tiesības, kas nostiprinātas Satversmes 100.pantā un 104.pantā. Trešās personas gadījumā tās ir tiesības, kas nostiprinātas Satversmes 96.pantā. Izlemjot lietu, tiesa devusi priekšroku trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi. Šādā veidā, pamatojoties uz Satversmes 116.pantu, tiesa ir ierobežojusi Pieteicēja pamattiesības. Minētais ierobežojums ir īstenots uz likumīga pamata, ievērojot leģitīmu mērķi, bet nepareizi izlemjot ierobežojuma samērīgumu.

Sprieduma nepareizība izpaužas tajā apstāklī, ka tiesa nav pareizi piemērojusi Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu (tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.

Izskatot lietu, tiesa nav objektīvi noskaidrojusi lietas apstākļus, jo nav iepazinusies ar Iestādes rīcībā esošo informāciju (kaut gan arī Pieteicējs lūdza izprasīt no Iestādes tās rīcībā esošos dokumentus), kā dēļ nav izvērtējusi to, kāda informācija vispār ir Iestādes rīcībā un kā tās izsniegšana varētu radīt Trešās personas pamattiesību aizskārumu.

Tikai iepazīstoties ar Iestādes rīcībā esošo informāciju, tiesa var izvērtēt Pieteicēja un Trešās personas pamattiesību iespējamā ierobežojuma samērīgumu, kā arī izvērtēt to, cik lielā apjomā tomēr ir iespējams izsniegt Pieteicēja pieprasīto informāciju un kādi ierobežojumi ievērojami informācijas izsniegšanā (piemēram, aizkrāsojot izsniedzamo dokumentu kopijās atsevišķus datus, vai izsniedzot dokumentu daļējus norakstus). Tāpat, tikai iepazīstoties ar konkrētiem dokumentiem, tiesai ir iespējams izvērtēt to, vai sabiedrības intereses iepazīties ar informāciju prevalē (vai nē) pār Trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi.

Lai arī Pieteicēja prasījums ir pamatots ar to, ka sabiedrībai ir nepieciešams zināt to, vai Trešā persona savulaik nav mainījusi vārdu no Anna uz Juta, tiesa ir izvairījusies noskaidrot to, vai Iestādes rīcībā vispār ir dokumenti, kas saturētu informāciju par šāda fakta esamību.

Pieteicējs uzskata, ka tiesa nav noskaidrojusi (vismaz tas nav atspoguļots tiesas spriedumā) par to, vai Iestādes rīcībā esošā informācija atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi 4.panta 6.punktā norādītajai kartotēkas definīcijai, kas arī ir atzīstams par Administratīvā procesa likuma 103.panta otrās daļas pārkāpumu.

Minētais, Administratīvā procesa likuma 103.panta otrās daļas pārkāpums ir novedis pie situācijas, kad tiesa nav piemērojusi šo materiālo tiesību normu, kuru vajadzēja piemērot, kā dēļ, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 326.panta 1.punktu, pastāv pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

Tāpat tiesa nav pareizi iztulkojusi un tāpēc arī nav pareizi piemērojusi “Fizisko personu datu apstrādes likuma” 32.panta otrās daļas 1.punktu. Minētajā punktā ir ietverts nosacījums: “datu apstrādi veic, lai īstenotu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, ievērojot personas tiesības uz privāto dzīvi, un netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kurām nepieciešama aizsardzība un kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm”.

Kā redzams no minētās normas, tad tajā ir ietverts pienākums izvērtēt datu subjekta intereses, bet tikai tādas intereses, kurām nepieciešama aizsardzība. Minētais nozīmē, ka izvērtējot iespējamo datu apstrādi, jāvērtē nevis jebkuras datu subjektu intereses, bet gan tikai tādas, kurām nepieciešama aizsardzība, turklāt, šīs intereses (kurām nepieciešama aizsardzība) ir svarīgākas par sabiedrības interesēm. Tātad jebkura datu subjekta interese nevar būt par pamatu liegumam apstrādāt personas datus. Tāda interese var būt tikai tāda, kurai nepieciešama aizsardzība. Pretējā gadījumā normas formulējums būtu lakoniskāks: “[..] un netiek skartas tādas datu subjekta intereses, kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm.

Savukārt intereses, kurām nepieciešama aizsardzība, ir tādas personas intereses, kas izriet no tiesībām uz privāto dzīvi, un kurām ir nepieciešama aizsardzība. Pārsūdzētajā spriedumā tiesa ir vērtējusi to, vai sabiedrības nepieciešamība uzzināt patiesību prevalē pār Trešās personas tiesībām uz privāto dzīvi, bet nav vērtējusi to, vai Trešās personas interese slēpt no sabiedrības patiesību ir tāda interese, kurai ir nepieciešama aizsardzība. Tiesa spriedumā nav atspoguļojusi šo Trešās personas interesi slēpt patiesību no sabiedrības, kā arī nav motivējusi, kāpēc ir nepieciešams aizsargāt šādu interesi.

Līdz ar to tiesa nav pareizi piemērojusi “Fizisko personu datu apstrādes likuma” 32.panta otrās daļas 1.punktu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas, kā dēļ, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 326.panta 1.punktu, pastāv pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

Pieteicējs uzskata, ka šai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā, jo par minēto normu iztulkošanu tiesu prakse nav nostabilizējusies.

Turklāt, ir jāņem vērā, ka par vispārzināmu faktu ir atzīstams Trešās personas paziņojums, ka viņa vienmēr ir bijusi Juta un nekad nav bijusi Anna. Līdz ar to sabiedrības interese ir ne tik vien uzzināt patiesību, bet uzzināt to, vai Trešā persona nav publiski melojusi. Ja ir iespējams atzīt par aizsargājamu interesi Trešās personas tiesības uz privāto dzīvi, tad par aizsargājamu interesi nedrīkst atzīt vēlmi slēpt sabiedrībai publiski paustus melus.

Gadījumā, ja stāsies spēkā pirmās instances spriedums, tas būs negatīvs vēstījums plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem viņu centienos noskaidrot valsts augstāko un augsto amatpersonu patiesās biogrāfijas un noskaidrot, vai viņi sabiedrībai nemelo par savu pagātni.

Ņemot vērā minēto, kā arī pamatojoties uz “Fizisko personu datu apstrādes likuma” 32.panta otrās daļas 1.punktu, Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu, 325.- 352.pantu,

lūdzu:

izskatīt lietu kasācijas kārtībā, atcelt spriedumu pilnībā un nodot lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...