Partijas “Attīstībai/Par!” ģeniālās idejas, jeb kas notiek, kad āži kļūst par dārzniekiem
Kasīklis18.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Brīžiem jau šķiet, ka vairs nav iespējams ne ar ko pārsteigt, ka nāk tādi notikumi, kurus vēro un brīnies. Bez šaubām viens no tādiem jau atkal pāršalca Latviju. Proti, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) Valsts sekretāru sanāksmē prezentējusi projektu, kas paredz trīs Latvijas lielajās pilsētās – Rīgā, Rēzeknē un Liepājā desmit gadu laikā dzīvokļos atteikties no krāsnīm. Tas nozīmē, ka pašvaldībām nāksies skaitīt krāsnis un kamīnus iedzīvotāju dzīvokļos un viņus mudināt (respektīvi - piespiest) izvēlēties alternatīvu apkures veidu, pārsvarā - pieslēgties centrālapkurei.1
Jāatzīmē, ka visi centieni sameklēt kaut ko vairāk par šo jautājumu bija neveiksmīgi. Vienīgais, ko izdevās atklāt, ka šī “ģeniālā” ideja ir tapusi, lai mazinātu gaisa piesārņojumu.
Izklausās, ka partija “Attīstībai/Par!” ir tā aizrāvusies ar savdabīgu projektu vai reformu īstenošanu, ka rodas jau jautājumi, kā vārdā viņi darbojas, vai arī – vai viņiem masveidā nav radušās zināmas veselības problēmas. Te pašvaldību reforma, kura, tiesa, ir vajadzīga, bet ne šādā formātā – nav saprotams, kas un kādēļ tiek darīts. Te grasās kompensācijas maksāt cilvēku grupām, kuras varēja pieteikties uz īpašumtiesību atjaunošanu, bet paši to neizdarīja. Tagad – malkas krāsniņas traucē dzīvot. Bezmaz vai lielākais Latvijas ļaunums un problēma atrasta. Sākotnēji lasot šo informāciju, šķita, ka ministrs ar visu savu ierēdņu armiju ir spēcīgi pārkarsējies saulē.
Tiesa, nepagāja ilgs laiks, un ministrija jau sāk ieslēgt atpakaļgaitu. Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānā 2019.-2030. gadam iekļautā iecere atteikties no malkas apkures iekārtām lielajās pilsētās neparedz to aizliegšanu, ceturtdien mediju pasākumā norādīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola.2
Tiek kārtējo reizi sameklēts aizbildinājums, ka mēs jau neko, bet ES liek šādi rīkoties. Tā kā sabiedrībā lielas diskusijas izraisījusi plānā iekļautā iecere lielajās pilsētās atteikties no malkas apkures krāsnīm, Ozola mierināja, norādot, ka ar šo ideju ministrija tikai piedāvā iespējamos pasākumus un krāšņu likvidēšana netiks uzlikta par pienākumu. "Šis plāns paredz apzināt situāciju, lai varētu saprast, kuras ir kritiskākās teritorijas pilsētās un kāda rīcība ir nepieciešama šādas situācijas novēršanai. Pēc tam pašvaldības varēs izstrādāt saistošos noteikumus, piemēram, nosakot atsevišķas pilsētas apkaimes, kur šādu iekārtu izmantošana būtu jāierobežo," skaidroja Ozola.
Paanalizējot Ozolas teikto, var noprast, ka tomēr kaut kādās vietās aizliegumi būs. Labi, no vienas puses var ko aizliegt, bet kas tad segs izmaksas un iznesīs administratīvo slogu? Atbildi sniedz ministrijas pārstāve: "Ministrija sola metodisku atbalstu, bet finansiāli tiešā veidā neko solīt nevaram. Piemēram, Rīgai šāds gaisa piesārņojuma mazināšanas plāns jau ir un tā izstrādei izmantoja naudu no Rīgas vides piesārņojuma fonda, kur ienāk finansējums no Dabas resursu nodokļa. Par šādu sistēmu varētu domāt arī citas pašvaldības, taču tie visi jautājumi vēl tiks diskutēti"
Nu tik tiešām kādam galva ir pārkarsusi, un šoreiz kaut kā gribas skatīties partijas “Attīstībai/Par!” virzienā. Nez, kā viņi iedomājas, kā dzīvē tas viss īstenosies. Kaut, domājot par māju pieslēgšanai centrālajai apkurei, jābūt:
- Projektam
- Atļaujām (īpaši, ja māja ir kultūrvēstures piemineklis)
- Centrālajai siltumtrasei, pie kā pieslēgt
- Siltumtrases izbūvei no mājas ievada
- Nepieciešamo būvniecības un siltumtīkla materiāla iegādei.
Tas viss prasa līdzekļus, turklāt visnotaļ lielus. Ja jau tiek pateikts, ka valsts naudu nedos, tad atliek skatīties pašvaldības virzienā. Nebūsim naivi, pašvaldībai šādu līdzekļu nebūs. Ķēdītē nākamie būs ēku, dzīvokļu, ēku īpašnieki. Viņiem noteikti tāds finansējums nav pieejams. Jautājumā par finansējumu jau savu viedokli ir paudis Rēzeknes pilsētas mērs: pašvaldība vēl neplāno atbalsta mehānismus, lai iedzīvotājus mudinātu mājokļiem pieslēgt centrālo apkuri. Mērs aprēķinājis, ka pieslēguma izbūve privātmājām varētu izmaksāt pat līdz 5000 eiro. Taču pat ar pašvaldības līdzfinansējumu šādus līdzekļus iedzīvotāji nevarot atvēlēt apkures sistēmas maiņai, jo “daļa pat 500 eiro atļauties nevar, bet mēs nevaram pilnībā nodrošināt pārbūvi, jo tā būs līdzekļu izšķērdēšana”.3
Interesanti, kā pārkarsušās ministrijas ierēdņu un partijas “Attīstībai/Par!” lēmēju galvas stādās priekšā aizliegt īpašniekiem izmantot savu īpašumu pēc brīva ieskata, tajā skaitā arī krāsns lietošanu? Automātiski tur sanāk tiesības uz īpašumu ierobežošana, un tas jau ietilpst cilvēktiesību kategorijā. Bez šaubām tiesības uz īpašumu ir to tiesību kategorijā, kuras var ierobežot, bet ierobežojumam jābūt noteiktam likumā, samērīgam, turklāt, ja sasniedzamo rezultātu nav iespējams panākt ar citiem, daudz mazāk ierobežojošiem veidiem. Nav dzirdēts, ka būtu skatīti arī citi risinājumi.
Izskatās, ka partija “Attīstībai/Par!” mēģina turpināt priekšvēlēšanu tradīcijās – tikai kaut ko teikt un solīt. Tiek izdomāts kaut kas, bet, kā izdomāto sasniegt un vai sasniedzamais rezultāts atmaksāsies, ņemot vērā ieguldītos līdzekļus, – par to netiek domāts. Sākumā tiek pateikts viens, bet pēc tam jau teikts pavisam kas cits. Ja pašvaldību reforma būvēta tādā pašā garā – tad nekas labs nav gaidāms. Ja nu vienīgi partijai “Attīstībai/Par!” ir apakšā savi mērķi, kurus mēs nezinām. Līdz šim jau mēs arī domājām, ka Rīgas domē viss ir kārtībā un notiek godīgi.
1 https://jauns.lv/raksts/zinas/335700-riga-rezekne-un-liepaja-prasis-nojaukt-krasnis-dzivoklos-un-pieslegties-centralapkurei
2 https://www.tvnet.lv/6706657/varam-mierina-malkas-apkure-lielajas-pilsetas-aizliegta-netiks
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
