Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cik ir divi reiz divi? Nu, ja godīgi, tikai tev – divi reiz divi ir pieci. Iegaumē, lai kur tu neietu, lai ar ko tu nesatiktos, lai ko tev no kāda nevajadzētu un lai ko kādam nevajadzētu no tevis, daudzi tev melo, kaut ko noklusē un kaut ko nepasaka līdz galam. Tevi krāpj, un tevi mēģina izmantot. Tu viņu acīs patiesībā esi tikai upuris, no kura var dabūt naudu vai kā citādi gūt labumu.

Slēdz TV, klausies ziņas radio, lasi laikrakstus, bet neaizmirsti, ka arī caur ziņām, pat caur to, ka tevi informē, tevi pamanās arī krāpt un izmantot. Kaut ko noklusē, kaut ko nepasaka līdz galam un kaut ko samaina vietām. Mainās tikai krāpšanas tehniskā puse, bet būtība paliek tā pati.

Aizved savu auto uz autoservisu, un tev neteiks taisnību, to, kā ir patiesībā, bet servisa darbinieks stāstīs to, kā viņam tas ir izdevīgi.

Ja tu aiziesi pie ārsta, ārsts nestāstīs tev, kā ir patiesībā, bet stāstīs tā, kā viņam tas ir izdevīgi, lai var aizsūtīt pie kolēģa uz konsultāciju, lai var zāļu ražotājam palielināt apgrozījumu u.c.

Ja bieži ir tā, ka, pārnākot mājās, tava sieva vēlas runāt par to, kā tev gāja darbā vai laikā, kamēr nebiji mājās, tad atceries, ka patiesībā viņai ir vienalga, kas notiek tavā darbā, viņa izliekas, tēlojot, ka viņai tas rūp un interesē.

Var teikt, ka tie ir labvēlīgi meli labākai sadzīvošanai, bet, manuprāt, izlikšanās arī ir melu paveids. Daudziem izlikšanās ir kļuvusi par dzīves normu, vieni izliekas par mīlošiem, citi par patriotiem, citi par upuriem un tā tālāk, bet tajā visā ir pazudis cilvēks un patiesība par viņu.

Vairums cilvēku ir iemācījušies – un nu jau tas ir kļuvis par normu – runāt puspatiesības, sagrozīt faktus, noklusēt un aizvien biežāk atklāti melot.

Savulaik bija tāda anekdote, – skolotāji, sanākuši skolotāju istabā, spriež: redz, mūsu Ļaunuma impērijā ir nomiris mīļais vadonis, un mēs nezinām, kā turpmāk dzīvot bez vadošiem norādījumiem. Līdz šim bērniem mācījām, ka divi reiz divi ir astoņi. Protams, mēs zinām, ka tā nav taisnība, bet kā tagad rīkoties? Vai nosodīt vadoni un viņa valdīšanu atzīt par personības kultu un turpmāk vairs bērniem nemelot? Kāds no skolotājiem, skaļi domājot, prātoja: jā, tā jau pēc būtības ir, bet, ja mēs rīt bērniem pateiksim, ka divi reiz divi ir četri, tā tiem būs cietsirdīga šoka terapija. Un skolotāji nolēma, ka šogad vēl teiks bērniem, ka divi reiz divi ir tomēr septiņi, bet nākamajā mācību gadā jau pietuvosies patiesībai tuvāk un teiks, ka ir seši. Tā gadu pēc gada, turpinot melot un reformējot izglītības sistēmu, nonāks pie patiesības paušanas, protams, ja jaunais vadonis to pieļaus.

Nepārstāstīšu anekdoti pilnībā, jo tāds nav šī raksta mērķis. Daudzi šo anekdoti zina, bet katrā anekdotē ir daļa anekdotes un liela daļa dzēlīgas patiesības. Anekdotes top, ja to radīšanai ir patiesi cēloņi. Arī tas, par ko šeit rakstu, ir patiess un nopietns cēlonis kādai anekdotei.

Vai es esmu citāds, vai es dzīvoju citā pasaulē, uz citas planētas? Nē, es dzīvoju tepat, kopā ar jums. Un arī es esmu spiests pielāgoties šādiem dzīves apstākļiem. Bet es būtu ļoti priecīgs, ja man nebūtu jāpielāgojas, es būtu ļoti pateicīgs, ja es varētu un drīkstētu teikt cilvēkiem to, ko es domāju, bet šī melošana un puspatiesības jau nav tikai blēdīšanās un krāpšanas nolūkā.

Lielā mērā tas ir arī tāpēc, ka cilvēki atsakās uzklausīt patiesību. Cilvēki vēlas, lai viņiem melo, viņi vēlas, lai viņus krāpj, jo viņi paši tā dara un viņi vēlas tādus ministrus un tādus deputātus, kādi ir paši. Ne velti saka – katra tauta, ir savas valdības cienīga. Godīgus ministrus un godīgus deputātus, tādus, kuri nemelo, nekrāpj un nemanipulē, viņi nevēlas, kaut vārdos pauž citas patiesības.

Arī skolu mācību programmas aizvien vairāk tiek būvētas un veidotas tā, lai nevis iemācītu, lai nevis padarītu kādas lietas saprotamas un izprotamas, - izglītības sistēma aizvien vairāk cenšas noformēt tādu mācību programmu, ar kuras palīdzību bērnu krāpj jau kopš bērnības. Lai tad, kad viņi izaugs, viņi ir vieglāk manipulējami un vieglāk krāpjami, jo melošanas, izlikšanās un puspatiesību pamatprasmes jau būs ieliktas. Ne par to, cik ir divi reiz divi, ne par matemātiku, ne par Pitagora teorēmu, bet par to, kā dzīvot un izdzīvot. Skolu mācību programma ir kļuvusi no vēlamā un izglītojošā par apdraudējumu un par veidu, kā arī tur mūs krāpj.

Tas pats attiecas arī uz izglītības sistēmu kopumā, pat uz veselības sistēmu un citām sistēmām vai nozarēm. Praktiski šī izmantošanas un melošanas sērga pārņem visas mūsu dzīves jomas, un tas nav kaut kas no mums nodalīts. Mēs esam šīs tā saucamās attīstības un kustības, šīs melu sistēmas sastāvdaļa, paši to pilnveidojam un veicinām, un paši mēs tajā absurda teātrī ar savu pienesumu un ieguldījumu piedalāmies.

Visur, kur skaties, krāpj, melo un izliekas. Krāpj pārtikas ražotāji, krāpj arī zāļu ražotāji un pat tirgotāji. Protams, ka krāpj arī politiķi, un, protams, ka krāpj vīri sievas un sievas vīrus, brālis brāli un māsa māsu. Kaina laiki nekur nav zuduši un nav beigušies.

Es šeit nerunāju par nejaušībām un par neparedzētu apstākļu sakritībām, es runāju par apzinātu rīcību. Apzinātu, pārdomātu un mērķtiecīgu.

Esot kāda cilvēku grupa, kuras gara mantojumā un tradīcijās ietilpst sākt dienu ar to, ka tu kādu svešo – ne savējo – piekrāp. Tad tu esi dienu labi iesācis un ar pareizo kāju no gultas izkāpis, bet, ja tomēr tev neizdodas nevienu piekrāpt, tad ir tādi erzaci, krāpšanas aizvietotāji, tas ir – var jautāt kādam pretimnācējam: paklau, cik ir pulkstenis, kaut pašam pulkstenis uz rokas. Ja uzrunātais būs atsaucīgs un pateiks, cik laikrādis šobrīd rāda, tad būs izdevies viņu piekrāpt, viņš būs uzķēries, jo būs noticējis, ka tam kurš jautā, nav pulksteņa.

Šeit pausto tu vari izvērst, cik plaši gribi, un pielietot arī citās situācijās, analizēt un secināt, bet tu vari arī manis pausto un apgalvoto noliegt, sakot, ka tas viss ir pilnīgākais izdomājums un absolūtākās muļķības. Tas esot krāsu sabiezinājums. Tev ir tādas tiesības, bet es esmu savu teicis, es ceru, ka izlasīji, un nesaki, ka nebrīdināju!

Man ir tiesības šo apgalvot, un tev ir tiesības tam visam nepiekrist. Tev ir tiesības izlikties, ka tā nav, un tev ir tiesības nevēlēties zināt, ka tā ir. To tagad sauc nevainīgā vārdiņu salikumā - fake news.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Egils Borats

FotoAcīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt arvien dīvainākas lietas.
Lasīt visu...

21

Alda Gobzema rekviēms

FotoTuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie varas galda. Gobzema aktivitātes var pielīdzināt kopējai plūsmai, kura sākās ar Brexit kampaņu un Donalda Trampu nākšanu pie varas ASV un notikumiem citur pasaulē, kur par galveno dzinuli ir ārējs vai iekšējs drauds, briesmas, netaisnība. Gobzems draud ar procesu sākšanu visiem par neslavas celšanu, bet sausais atlikums ir tāds, ka nekas tāds nav noticis. Turpretim ir ierosināti procesi pret viņu par neslavas celšanu, kur verdikts ir bijis viens ne Aldim par labu.
Lasīt visu...