Pastāstīšu par ģeopolitisko ekonomiku, lai vieglāk saprast, kas notiek tagad
Guntars Vītols12.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Sākšu ar sirsnīgiem sveicieniem visiem karogvicinātājiem un citiem “godīgiem” susļikiem. Aiziet, soli pa solim.
Lendlīze. Tas ir, kad kāds aizdod ne tikai ieročus un paprasa to parādu kaut kad atdot. Šo terminu izdomāja ASV prezidents Rūzvelts, kad Liebritānijas premjers Čērčils uzrunāja ASV 1940. gadā. Briti bija banrotējuši. Hitlers bumboja industriālās bāzes UK, piegādes no kontinenta bija nobloķētas, briti importēja gan pārtiku, gan plielāko daļu izejmateriālu. Toreiz britiem un amīšiem skaitījās “speciālās attiecības”, tādi kā sabiedrotie un brāļi, līdzīgi kā šobrīd.
ASV toreiz bija neitralitātes politika, viņi bija bezjēdzīgi lējuši asinis WW1, pietiek dot kom. Tāpēc WW2 varēji nopirkt ieročus, bet samaksā kešā. Cash&carry politika. Tas, uz ko virzās arī tagad, starp citu. Pērc ieročus, samaksā un karo, ja vēlies.
Kara sākumā (1939) briti bija superbagāta impērija, daudz zelta, kuru kara sākumā aizveda ar karakuģiem uz Kanādu (operācija Fish jeb Zivs) un tērēja arī ieročiem. Bet uz 1940. gadu Londonai vairs nebija naudas un zelta, bija notērēts.
Iesākumā briti kā lielas impērijas saimnieki uzskatīja ASV par līdzvērtīgiem partneriem. Bet aizbrauca kā bankrots pie kreditora bankas. Sabiedrībai lendlīzi pārdeva ka tautu draudzību, demokrātija un tā. Novicināja karogu. Bet lendlīze jau tad paredzēja, ka briti pēc kara demontēs savas impērijas sistēmu - tur bija tarifi un kvotas, kas faktiski padarīja ASV preces nekonkurētspējīgas. Gribi lendlīzi? Paraksti savu galu.
Bet zem galda spēle bija vēl brutālāka. ASV fermeri arī tad teica - kā tad tā, briti taču bagāti, lai vispirms iztērē savu naudu. To pašu, ko saka arī tagad. Eiropa, jums taču piķis ir? Ir jau arī - zaļā kursa murgam.
ASV baņķieri pateica - parādiet, briti, kas jums tur pieder, pierādiet, ka savas naudas vai īpašumu nav. Pazemojošs audits, jo tādu lielvaras viena pret otru parasti neizpilda.
Bija lietas, kas bija pašā virspusē, piemēram, britiem bija privāta megaūber viskozes rūpnīca ASV (Viscose corporation). Britiem nācās pārrakstīt īpašumus ASV, tās izpirka par mazāk nekā pusi no vērtības.
Un tas nebija viss. Vēlaties iznīcinātājus karakuģus friču zemūdeņu apkarošanai? Nu lab, iedosim, bet tad atdodiet ilgtermiņa nomā zemes plašajā britu impērijā - mēs tur liksim savas karabāzes. Daudzas. Faktiski par velti - briti pazemojoši piekrita, nebija, kur likties.
Karam beidzoties, Trumens negaidīti pārtrauca arī lendlīzi. Briti bija cerējuši, ka nu ļaus taču atkopties. Bet nē. Kuģi ar proviantu burtiski pagriezās un peldēja atpakaļ uz ASV.
Slavenais ekonomists Džons Meinards Keinss tika nosūtīts vadīt delegāciju uz ASV. Brauca ar domu - mēs te karojām par visiem, atlaidiet kādus miljardus lendlīzes parāda un iedodiet vēl. Tas tika noraidīts saknē. Naudu aizdeva, bet pieprasīja ieviest mārciņas konvertējamību - tā bija aizliegta, sterliņu mārciņu stutēja visa impērijas ekonomiskā sistēma. Briti parakstīja savas impērijas galu un jau pēc nedaudzām nedēļām mārciņu pārdeva tik spēji, ka nācās konvertējamību pārtraukt un nokrist ceļos amīšu priekšā pēdējo reizi.
Tas bija impērijas gals. Briti pateica ASV, ka vairs nevar uzturēt armiju Grieķijā (tā pēc kara novērsa komunistu apvērsumu) un līdzīgi citur. Vai nu tad tagad jūs, amerikāņi, apkarojiet komuņakas, vai nu. Nu un tā radās tā sauktā Trūmena doktrīna, kuras viena no šķautnēm bija Maršala plāns - dot finansējumu Eiropas atjaunošanai. Tas atnesa daudz naudas arī Eiropai, bet tagad diemžēl komuņakas tomēr pārņēmuši Eiropas Savienību un dodas ekonomikas sabrukšanas virzienā.
Nezinu, ko pārdalīs lielvaras šī kara kontekstā, bet nešaubos - būs tikpat brutāli. Mani bažīgu dara viens - diez vai ASV stutēs komunistisko ES vadību.
Lai mums veicas! Turamies pie karoga masta un turpinām vicināt.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
