Patoloģijas socializācija jeb stulbuma šķaudīšana

Stulbums ir patoloģija – novirze no normas. Mūsdienās stulbums ir patoloģija, kura aktīvi socializējās – iekļaujas sabiedrības dzīvē un kļūst par sociālo procesu neatņemamu sastāvdaļu.

Stulbums ir tumsonības brālis. Stulbumam un tumsonībai kopējais ir intelektuālā degradācija. Stulbuma pārņemtu prātu nevar apmācīt. Stulbuma pārņemtais prāts naidīgi izturas pret dzīves pārmaiņām. Stulbs prāts pakļaujas tikai iezombētiem stereotipiem. Stereotipi ir stulbeņa zināšanu bāze. Gudram cilvēkam pasaules uzskats veidojās no pārliecības, ticības, psiholoģiskajām nostādnēm, zināšanām par pasauli un ļaudīm. Stulbam cilvēkam pasaules uzskats veidojas no stereotipiem. Tāpēc stulbs prāts naidīgi izturas pret jaunām zināšanām un zināšanām vispār. Stulbeņa lielākais ienaidnieks ir zinošs un gudrs cilvēks. Ja stulbenis tiekas ar kaut ko jaunu, tad viņā tūlīt mostas bailes un vēlme aizbēgt no jaunā. Stulbenis ieslēdzās sevī un atraujas no realitātes. Bet pats nepatīkamākais un sociāli bīstamākais ir tas, ka nereti stulbenis kļūst agresīvs pret novitātes autoru. Tas noteikti jāatceras žēlabās par gudru un zinošu cilvēku niecīgajām iespējām latviešu sabiedrībā.

Stulbums nepazīst īstu laimi, īstu mīlestību, īstu prieku, īstu interesi, ziņkāri, jūsmu par garīgajiem panākumiem. Stulbums nepazīst prāta atvērtību, domas elastību, rīcības taktiskumu un morālo cēlumu. Stulbums tiecas sevi apliecināt ar nekaunību, netaktiskumu, rupjību, nelietību. Stulbums uzplaukst amorālā, birokrātiskā, ierēdnieciskā, karjeristiskā vidē, kurā nav jārisina sarežģīti uzdevumi, patstāvīgi jāpieņem lēmumi, var iztikt bez iniciatīvas, radošās domas, nav vajadzīgs godīgums un taisnīgums. Stulbuma stihija ir verdziska padevība, paklausība, izpatikšana, pielīšana. Tas latviešiem ir jāatceras sarunā par vieglprātīgo atsacīšanos no valsts suverenitātes un nepieciešamības uzņemties maksimālu atbildību par valsts pārvaldīšanu.

Stulbumam ir dažādas izpausmes pakāpes. Stulbuma visnepatīkamākā izpausmes pakāpe ir emocionālais stulbums. To speciālajā terminoloģijā dēvē par afektīvo stulbumu. Tā pārņemtais cilvēks ir pilnīgi bezjūtīgs, vienaldzīgs. Viņa sliktās veselības uzlabošanās nav iespējama bez ārstu efektīvas palīdzības.

Stulbums ir individuāla izpausme. Stulbumu apliecina atsevišķs cilvēks. Taču nav grūti iedomāties un Latvijas iedzīvotājiem nav īpaši grūti iedomāties, ka stulbumam var būt arī etniski kolektīvs raksturs, aptverot lielas cilvēku masas. Stulbums var būt etniskās identitātes pazīme. Ja par kādu tautu saka „muļķu tauta”, tad tas ir tas pats, ja par šo tautu būtu teikts - „stulbeņu tauta”.

Tradicionāli jēdziens „stulbums” attiecās uz psihiatriju. Taču bez jēdziena „stulbums” tagad vairs nevar iztikt arī kulturoloģijā, socioloģijā, politoloģijā, politiskajā filosofijā, zinātniskajā publicistikā. Mūsdienās „balto” cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas izpratnē un vērtējumā bez jēdziena „stulbums” nevar gūt objektīvi analītiskus panākumus.

Nekļūdīgi var apgalvot, ka katrā laikmetā ir aktuālas konkrētas psihiskās izpausmes. Ja attiecīgā laikmeta dzīvei ir progresīvs raksturs un dzīves norisēm piemīt augšupeja, kāpums, pāreja no zemākas kvalitātes uz augstāku kvalitāti, tad kļūst aktuālas cilvēka prātu, saprātīgumu, radošumu, morālo tikumību slavējošas psihiskās izpausmes. Dzīves progresīvas attīstības laikmetā nākas priecāties par stulbuma pretpoliem – intelektu, kreativitāti, toleranci, korektumu. Turpretī dzīves pagrimuma laikmetā, kad cilvēku esamības visos segmentos izpaužas regress, nedomāšana, bezprāts, idiotija, priekšplānā nonāk stulbums. Dzīves atpakaļvirzības laikmetā, un tāds ir mūsdienu laikmets, bez jēdziena „stulbums” nav iespējama analītiskā iedziļināšanās nevienā dzīves procesā.

Stulbums ir mūsdienu sociālā traģēdija. Tā izpaužas cilvēku apziņas un cilvēku sociālās, politiskās, ekonomiskās komunikācijas degradācijā. Eiropeīdu aprindās stulbumam ir progresējoša trajektorija. Tipiska stulbuma progresa liecība ir publiskās sarunas par seksu, naudu, intīmām lietām, homoseksuālismu. Publiskās sarunas par šīm tēmām vēršas plašumā. Publiskās sarunas pavada ekshibicionisms – tieksme apkārtējiem izrādīt savus dzimumorgānus.

Tomēr visikdienišķākā stulbuma platforma tagad ir politika. Šajā jomā stulbums jau ir konstanta greznība ar izteiktu stilistiku un scenogrāfiju – stulbuma stilistiku un stulbuma scenogrāfiju. Stulbums ir mūsdienu politikas identitātes primārā pazīme.

Stulbuma izplatību sekmē masu komunikācijas līdzekļi ar savu primitīvo saturu, kā arī stulbuma slavēšanu. Mūsdienās eksistē stulbuma apoloģētika. Latvijas publiskajā telpā ar to tiekamies katru dienu un pie tam katru dienu vairākas reizes. Stulbums tiek slavēts. Stulbums ir kļuvis dzīves norma.

Protams, stulbuma slavēšana nenotiek tiešā veidā. Neviens tieši neuzsit uz pleca stulbenim ar komentāru „Tu esi liels malacis tāpēc, ka esi liels stulbenis”. Stulbuma slavēšana un pārvēršana dzīves normā realizējās netiešās formās.

Visiemīļotākā forma ir stulbuma nenosodīšana. Ja stulbums netiek atklāti nosodīts, tad tas lepni paceļ galvu un kļūst paraugs pārējiem. Visticamākais, pēcpadomju Latvijā stulbums netiek atklāti nosodīts tāpēc, ka nav kam to darīt. Teiksim, Rīgas medijos strādā tādi paši stulbeņi, kādi ir viņu publikāciju galvenie varoņi „politiķi”, „eksperti”, „viedokļnieki”, „soctīklotāji” u.c. Pret stulbumu baidās vērsties arī t.s. radošās inteliģences un akadēmiskās inteliģences saprātīgais minimums, kas ir atkarīgs no stulbeņu piešķirtā finansējuma un savu institūciju stulbajiem priekšniekiem.

No latviešu intelektuālās rosības jaunākajiem piemēriem visvairāk valdzina Saeimas „politiķu” stulbuma šķaudīšana sakarā ar Astoņkāji pēc Lemberga kunga slavenās preses konferences š.g. 8.jūnijā.

Saprotams, viss, kas notiek ap Astoņkāji ir ļoti svarīgs. Astoņkājis ir vistiešākā liecība tam, kas patiesībā ir LR. Otra tik tieša liecība nav zināma. Astoņkājis atspoguļo gan organizētās noziedzības totālo klātbūtni, gan organizētās noziedzības kadru kontingentu. Astoņkājis ir pēcpadomju kriminālās Latvijas simbols un latviešu valstiskās nekompetences simbols. Latviešiem tas ir dārgs simbols. Ja tas tā nebūtu, tad latvieši jau sen būtu iznīcinājuši Astoņkāji. Bet tas nenotiek. Nenotika pat tad, kad Astoņkājis visā savā krāšņumā tautai tika nolikts deguna priekšā masu izdevumā Astoņkājis.

Krievijas impērijas ģeoekonomisko interešu Baltijas saldākā garduma Ventspils neaizsalstošās ostas neaizvietojamā sarga konkrētie izteikumi par kontrabandas „jumtiem” noteikti ir vērtējami kā stulbi izteikumi. Ventspils kunga rīcība šajā gadījumā bija ļoti stulba rīcība. Astoņkājis nav tas līmenis, par ko ir ekstravaganti jāčalo preses konferencē. Astoņkājis ir līmenis, kas obligāti pieprasa radikālu rīcību valsts visaugstākajās institūcijās. Pašvaldības vadītāja lielīšanās par Astoņkāji nav tas pats, kas viņa lielīšanās par to, kur Ventspilī pēc 22.00 var nopirkt „šnabi”.

Lemberga kungs ir bijušais LKP CK nomenklatūras darbinieks. Lemberga kungs nav kaut kāds pēcpadomju laika aptaurēts „politiķis” no suņu būdas vai aprobežoto naciķu aizgalda. Viņa politiskās un administratīvi profesionālās zināšanas un prasmes veidojās ļoti stingri reglamentētā organizatoriskajā skolā. Viņš nevar nezināt, par ko drīkst žurnālistiem stāstīt un par ko nedrīkst žurnālistiem stāstīt. Viņš nevar nezināt par organizētās noziedzības drausmīgo reputāciju. Viņš nevar nezināt, ka organizētā noziedzība ir viens no lielākajiem apdraudējumiem valsts drošībai. Viņš nevar nezināt, ka stulbi ir publiski koķetēt par savu informētību organizētajā noziedzībā, turklāt konkrēti nosaucot organizētajā noziedzībā iesaistītās iestādes un to darbiniekus. Respektīvi, Lemberga kungs nevar pats neatzīt savas rīcības stulbumu un neadekvātumu komunistiskās partijas izveidotajai valdošajai šķirai (nomenklatūrai). Pēc š.g. 8.jūnija nākas domāt, ka LKP CK acīmredzot būs pieļāvusi brāķi kadru izvēlē.

Bet tas vēl nav viss. Lemberga kungs nevar neatzīt arī savas rīcības amoralitāti. Lemberga kunga rīcība ir ne tikai stulba, bet arī morāli neattaisnojama. Viņa pilsoņa, pašvaldības vadītāja, valsts mēroga politiķa pienākums bija jau no paša sākuma nepieļaut LR veidot kā kriminālu valsti un nepieļaut LR iesaistīšanu transnacionālos noziegumos. Viņa pienākums bija nekavējoties pieprasīt izmeklēšanu, vainīgo sodīšanu, organizētās noziedzības iedīgļu likvidēšanu. Galu galā viņš varēja organizēt masu protestus. Katrā ziņā viņam bija milzīgas iespējas vērsties pret Astoņkāji, bet nevis stulbi koķetēt ar informētību par Astoņkāji.

Latvijas sabiedrība jau senāk bija lietas kursā par Lielo Bandu un Astoņkāji. Latvieši zina, ka viņu valsts ir organizētās noziedzības oāze. Tāpēc dažu aptaujāto Saeimas Nacionālās drošības komisijas locekļu atrunas nepārsteidz ar savu stulbumu, atbildot uz žurnālista jautājumiem par Lemberga kunga radikālajiem izteikumiem preses konferencē š.g. 8.jūnijā. Latvieši principā zina, ko var atbildēt tādi „tautas kalpi” kā S.Āboltiņa, R.Balodis, M.Bondars, K.Seržants.

Lūk, daži citāti no viņu stulbuma šķaudīšanas. Tajos ir vērojams interesants moments. Visi aptaujātie tēlo nezinīšus, izliekas nesaprotam lietas būtību. Proti, viņi tēlo stulbeņus. Un, lūk, tāpēc nākas interesanti pārliecināties, ka stulbuma tēlojums nespēj retušēt ģenētiski ieprogrammēto stulbumu. Stulbenis paliek stulbenis arī tad, ja viņš tēlo stulbeni. 

S.Āboltiņa (komisijas priekšsēdētāja): „Man kā Nacionālās drošības komisijas vadītājai nav jāvērtē Lemberga izteikumi.[..]Lemberga kungs realizē savu politiku, un viņš parasti izvirza konkrētu mērķi, zina, ko viņš grib sasniegt. Viņš ļoti daudz Izmanto melus un dažādas provokatīvas metodes, un tamlīdzīgi Es netērēju savu laiku, lai lasītu to.[..] Mēs dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī, kurā ir Satversmes 100.pants par tiesībām brīvi izteikties. Ja šajā stāstā ir aizskarta kāda amatpersona vai konkrētas intereses, tad tiem, kas ir par to atbildīgi, ir arī attiecīgi jāizmeklē. Tur noteikti ir nosaukti konkrēti cilvēki. Ja viņi izvērtē, mēs dzīvojam tiesiskā valstī, viņiem pastāv iespēja vērsties tiesā.”

R.Balodis: „Es ne saistībā ar šo paziņojumu, bet saistībā ar Astoņkāja izdevumu, kas bija mums, deputātiem, esmu rosinājis savā laikā gan Aizsardzības komisijai, gan NDK šo jautājumu skatīt. Tas netika skatīts, un pagājušonedēļ Aizsardzības komisijas sēdē Ādamsona kungs atkārtoti vērsās komisijā, lai šo jautājumu skatītu. Aizsardzības komisijā notika diskusijā, kurā faktiski Aināram Latkovskim bija viedoklis, ka vairāk šo Astoņkāji piederētos skatīt izmeklēšanas komisijai, kas ir izveidota. Neskatoties uz manu skepsi par šīs izmeklēšanas komisijas iespējamo galarezultātu, es arī piekritu, ka tas vairāk tā kā piederētos izmeklēšanas komisijai, ja jau tā ir izveidota.[..] Parlaments jau ne tikai likumus pieņem, bet arī jāpārbauda, kā strādā valdība, kā strādā visas institūcijas. Un neskatīt šādas lietas, manuprāt, nav pareizi. Tāpēc jau arī es rosināju šo izmeklēšanas komisiju, lai vērtētu. Tas ir tas, kāpēc nestrādā parlamentārā kontrole. Kāpēc? Nu, negrib cilvēki, lai tā īsti strādātu. Ir taču baigi labi, vai ne? [..] Tā sacīt - zivs, kā teikt, pūst no galvas..[..] Pašreizējā brīdī mums ir lielas problēmas gan ar šo amatpersonu atbildību, gan arī politisko atbildību politiķiem. Tā ka, es domāju, ka es atbildēju vairāk, nekā jūs man prasījāt.”

M.Bondars: „Es iepazinies neesmu, es esmu tikai virsrakstu līmenī to dzirdējis, bet, ja Lemberga kungam ir šāda informācija, viņam noteikti ir jādodas uz prokuratūru un jāliek viss galdā, jo galu galā Lemberga kungs vairāk nekā 20 gadus ir bijis tiešā varas tuvumā. Ja viņam ir šādas zināšanas un fakti, tad es domāju, ka viņam jādodas uz tiesībsargājošām institūcijām.[..] Es saistībā ar Lemberga kunga paziņojumiem ne tikai par vienu, bet dažādām sfērām, kas skar nacionālo drošību, darījis neesmu neko, jo viņš ir Zaļo un zemnieku savienības, nu, teiksim tā, ietekmīgākais politiķis, ietekmīgākais politiķis Latvijā kopumā, un Zaļo un zemnieku savienība acīmredzot, esot pie varas, esot gan prezidentūrā, gan Ministru prezidenta amatos, un, vadot valdību, ja tas būtu nopietni, es ceru, ka viņi rīkotos...[..] Es šos paziņojumus personīgi, ja jūs man vaicājat, kādā veidā es viņus uztveru, es domāju, ka šiem paziņojumiem nav nekāda pamata, ka tā ir vienkārši publiskās telpas piepildīšana.”

K.Seržants:  „Es neesmu redzējis viņa pēdējo preses konferenci un neko nezinu par viņa paustajiem.[..] Es runāju par to, ko pats esmu dzirdējis, parasti.[..] Nacionālās drošības komisijas sēžu tēmas un saturs ir slēgta informācija, ko aizsargā valsts noslēpums, bet nu es varu teikt, ka šie jautājumi, man liekas, vispirms ir skatāmi Valsts ieņēmumu dienestā, tie ir skatāmi saistībā ar budžetu un saistībā ar nodokļiem. Tas ir viens. Otrkārt, es esmu lasījis šos apgalvojumus arī portālā, šķiet, Pietiek vai avīzē Diena, bet nu tādu pavisam īstu dokumentālu apstiprinājumu tam, ka šie cilvēki patiešām nodarbojas ar to, ko viņiem pieraksta, mēs neesam guvuši. Tā ka, nezinu, Lemberga kungs to izteica tādā minējuma formā - man stāsta. Tas ir tas pats, kā kad žurnālisti izmanto vārdu „iespējams”, tādā veidā izvairoties no iespējamas iesūdzēšanas tiesā. Tieši tāpat bija vienā otrā publikācijā Latvijas Avīzē, kur katra teikuma galā bija „iespējams, iespējams”.”

Latviešu sabiedrību nesatrauc ne izdevums Astoņkājis, ne Lemberga kunga konkrētā informācija par Astoņkāji, ne Saeimas un citu valsts institūciju nereaģēšana, saņemot materiālus par organizēto noziedzību. Tam ir pārliecinošs izskaidrojums. Astoņkājī iekļaujas faktiski gandrīz viss latviešu etnoss. Zādzības, blēdības, korupcija aptver visus darba spējīgos latviešus. Gan darba devējus, gan darba ņēmējus. Tāpēc latvieši nav nobēdājušies, ka viņu kriminālā „valsts” ir kauna traips pie Baltijas jūras. Arī „politiķu” stulbuma šķaudīšana latviešu sabiedrību nesatrauc. Gluži pretēji. Stulbuma nošķaudīšana saņem mīļu novēlējumu „Uz veselību!”.

Novērtē šo rakstu: