Iesaki rakstu: 
Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu pienākumos ietilpst gan saziņa ar medijiem, dalība diskusijās arī vispretējāko viedokļu paudējiem. Esmu šos principus ievērojusi savā darbā. Politiķus drīkst un vajag vērtet un kritizēt skarbi. Bet ir robežas. Robežas atdala viedokļus no personiskiem uzbrukumiem.
Vakar raidījumā dalībnieks vokālais pedagogs Kramiņš robežas starp viedokļu atšķirību un personisku uzbrukumu nespēja ievērot, veicot verbālas un emocionālas vardarbības aktu. Visu cieņu vienmēr nosvērtajam raidījuma vadītajam Aivim Ceriņam, bet viņš nespēja šo vardarbību pārtraukt. Pieņēmu vienīgo iespējamo lēmumu, lai izbeigtu pazemojumus pret sevi un skatītajiem – raidījumu atstāju.
Situācija kā Latvijā ierasts – varmāka palika mājās (studijā).
Kā politiķe biju un būšu gatava visnesaudzīgākajai kritikai par savu veikumu un ar pateicību to uzklausīšu. Biju un būšu gatava dalībai diskusijās ar visatšķirīgāko viedokļu paudējiem, jo tas ietilpst manos darba pienākumos. Runāju un runāšu ar žurnālistiem. Piedalījos un piedalīšos raidījumos, ja tikšu aicināta.
Neļāvu un neļaušu uzbrukt man kā personai. Neviens cilvēks, arī politiķis vai politiķe, nav spļaujamtrauks, kurā nelīdzsvarotas personas vai provokatori var izgāzt savu žulti.
Paldies par izteikto atbalstu. Ļoti novērtēju.
* Saglabāta oriģinālā rakstība.
Pārpublicēts no ivinkele505.wordpress.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.