Pēc „žurnālista” – stukača signāla saņemšanas Rīgas dome pārtrauc sadarbību ar „nepareiza” viedokļa izteicēju
PIETIEK06.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saņēmusi sevi par žurnālistu dēvējošā portāla TVNET pārstāvja Toma Lūša (attēlā) signālu par to, ka veselīga dzīvesveida propagandētājs Kaspars Zlidnis ir atļāvies Facebook izteikt „nepareizu” viedokli vakcinācijas sakarā, Mārtiņa Staķa vadītā Rīgas dome ir nekavējoties paziņojusi par sadarbības pārtraukšanu ar K. Zlidni projektā PeldRīga, jo šī esot bijusi „nepareiza sadarbības partneru izvēle”. Pietiek šodien publicē K. Zlidņa „nepareizo” viedokli:
„LAIMĒT 100 000!
Pēdējā laikā man uzdod vienu un to pašu jautājumu, un es vairs nevaru to ignorēt, tāpēc atbildu visiem, kuru prātus nomāc šī tēma un mans viedoklis. Sākšu ar to, ka es neesmu ne par, ne pret vakcinēšanos un šis nav mēģinājums kādu pārliecināt. Katram sava galva uz pleciem!
Es neesmu vakcinējies un netaisos to darīt, kamēr vien man ir dots veselais saprāts, stipra imunitāte, brīva izvēle un neesmu apstākļu spiests to darīt, bet ne jau tāpēc, ka neticu vai noliedzu vīrusa esamību, bet gan šī visa “kovidcirka” dēļ, kas masveidā tiek uzspiests gan ekonomiski, gan sociāli, gan politiski.
Līdz šim man nav bijusi un arī tagad nav ne vēlēšanās, ne vajadzība to darīt, jo es neatceros neko citu, ko kāds bez loģiska pamatojuma tik ļoti dedzīgi censtos iestāstīt, iepārdot un uzspiest darīt. Mārketings ir ļoti pārliecinošs, bet par laimi ne pats vīruss.
Nav noslēpums, ka tās saucamās brīvprātīgās potes tiek uzspiestas lielākajai daļai valsts iedzīvotāju, tāpēc ne par kādu brīvprātību te sen vairs nav runa. Katru brīdi visos iespējamos veidos notiek manipulācija ar sabiedrisko domu, lai iebiedētu un pārliecinātu pat tos, kuri sākumā bija lielākie pošu pretinieki. Tāpēc vēlreiz atgādinu, ka es neesmu ne par, ne pret! Visu daru pēc vajadzības, un vakcīna pilnīgi noteikti vismaz pagaidām nav manu vajadzību prioritāšu sarakstā.
Es par savu veselību visu mūžu rūpējos pats un ar grūtībām varu klausīties, kā fiziski, mentāli un garīgi vāji cilvēki mani cenšas pārliecināt par to, ka iesprostošanai četrās sienās, sejas maskām, dezinfekcijas līdzekļiem un vakcīnai ir jelkāda saistība ar cilvēka veselības saglabāšanu vai stiprināšanu.
Man arī nav nekādu ilūziju, ka valsts sistēmai un visiem pošu faniem veselība, fiziskais un mentālais stāvoklis jelkad bijis svarīgs. Ņemot vērā visus valdības kalpu nekonsekventos lēmumus, nepamatotos ierobežojumus un soda sankcijas, arī šis “vakcīnšovs” ar balvu fondu nav nekāds izņēmums.
Es nepārmetu nevienam viņa izvēli, jo katrs dara, kā pats vēlas, tomēr, vairums manu pazīstamo cilvēku vakcinējušies ne jau tāpēc, ka viņiem bail no “nāvējošā” vīrusa, bet gan tāpēc, ka jau noguruši no visiem ierobežojumiem, tāpēc, ka darbā ir šāds noteikums, tāpēc, lai varētu ceļot, apmeklēt kultūras pasākumus un publiskas vietas, un tagad noteikti būs arī tādi, kuri vēlēsies laimēt loterijā, kas parāda to, cik absurda ir šī “vakcīnkampaņa” un idejas tās īstenošanai.
Es neesmu gatavs savu veselo saprātu un veselību iemainīt pret kino un popkornu, atpūtu Ēģiptes kūrortā vai iespēju laimēt loterijā, bet es pilnīgi noteikti esmu gatavs turpināt rūpēties par savu un līdzcilvēku veselību ikdienā, popularizējot un veicinot aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, kas kopumā ilgtermiņā ir spējīgs uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti un izglābt vairāk dzīvību nekā zāļu bizness.”
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
