Iesaki rakstu: 
Nu jau vairākas nedēļas viens no Latvijā apspriestākajiem starptautiskās politikas notikumiem ir Krievijas militārā spēka koncentrēšana Ukrainas pierobežā. Tomēr visai maz uzmanības pievērsts līdzīgām atklātām militārā spēka demonstrācijām, ko savā reģionā veic Ķīna. Lai gan notikumi Austrumāzijā Latviju šķietami tieši neskar, tomēr tā ir pārbaude ASV spējām reaģēt divās pretējās Eirāzijas pusēs vienlaikus. Ja Maskava un Pekina savu rīcību iepriekš saskaņoja, tā ir visai ievērojama ASV reaģēšanas spēju pārbaude
Pēdējo nedēļu laikā Ķīna vairākkārt steigā rīkojusi Jūras spēku mācības, par tām paziņojot tikai vienu vai divas dienas iepriekš. 28.-29.martā tādas notika Dienvidķīnas jūrā, netālu no Filipīnu ekskluzīvās ekonomiskās zonas robežas – pēc tam, kad Filipīnas apsūdzēja Ķīnu par nesaskaņotām darbībām to EEZ.[1] 4.aprīlī Ķīnas aviācijas bāzeskuģis Lianong ar pavadošo grupu pietuvojās Japānas teritorijai – Okinavas arhipelāgam, kur izvietots arī ASV militārais kontingents.[2] Vienlaikus sāka palielināties tādu gadījumu skaits, kad Ķīnas Gaisa spēku lidmašīnas pārkāpa Taivānas gaisa aizsardzības identifikācijas zonas (ADIZ) robežu, 12.aprīlī sasniedzot rekordu (līdz 15.04.2021.) – 25 gadījumi diennaktī.[3]
Līdzās militārajām aktivitātēm Ķīna kāpinājusi arī politisko retoriku pret ASV un Taivānu. 26.martā Ķīnas Ārlietu ministrija apsūdzēja ASV mēģinājumos ar savu specdienestu un armijas starpniecību sakūdīt uigurus, lai tie atšķeltos no Ķīnas (ASV apsūdz Ķīnu etniskajās tīrīšanās, kas vērstas pret uiguriem, kuri apdzīvo Sjiņdzjanu (Xinjiang) – provinci Ķīnas rietumos). Kopš marta beigām Ķīna arī regulāri publiski apsūdz ASV „vienas Ķīnas politikas” neievērošanā. Tas saistīts ar ASV iespējamajiem plāniem daļēji legalizēt oficiālus kontaktus ar Taivānu, kas ir pretrunā ar „vienas Ķīnas politiku” tajā izpratnē, kā šo jēdzienu lieto komunistiskā Ķīna. Savukārt 13.aprīlī Ķīnas premjers Li Kecjans (Li Keqiang) vadīja videokonferenci ar 20 lielu ASV uzņēmumu vadītājiem, kurā faktiski viņus aicināja ignorēt ASV politisko vadību un padziļināt sadarbību ar Ķīnas uzņēmumiem.[4]
ASV atbilde sekoja salīdzinoši ātri – 4.aprīlī Dienvidķīnas jūrā ieradās aviācijas bāzeskuģis USS Theodore Roosevelt ar pavadošo grupu, bet 10.aprīlī no Malakas šauruma puses tai pievienojās ASV desantkuģu grupa. Abas kuģu grupas 11.aprīlī uzsāka kopīgas militārās mācības Dienvidķīnas jūrā, netālu no mākslīgajām salām, kuras tur pēdējo gadu laikā izveidojusi Ķīna, uz dažām no tām izvietojot arī militārās bāzes. Tas viss – nedēļu pirms ASV kuģi tādā pašā veidā atbildēja uz Krievijas aktivitātēm un ieveda savus kuģus Egejas jūrā.
Militārā un politiskā eskalācijas Austrumāzijā šobrīd jau sasniegusi vai pat pārsniegusi 1990. gadu krīzes. Lai gan situācija reģionā sāka saasināties jau pēc Baidena inaugurācijas un bija vērtējama kā jaunās ASV administrācijas „reakcijas pārbaude” (kas diplomātijā nav nekas neparasts), pašreizējais ievērojamais saasinājums sākās tūlīt pēc neveiksmīgajām ASV valsts sekretāra un prezidenta nacionālās drošības padomnieka pārrunām ar Ķīnas ārpolitikas vadītājiem: Ķīnas Komunistiskās partijas Politbiroja Ārlietu komisijas vadītāju Dzje Či (Jie Chi) un ārlietu ministru Vanu Ji (Wang Yi). Jāatzīmē, ka tūlīt pēc Ķīnas pārstāvju atgriešanās Pekinā viņi tikās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Ja Ķīna un Krievija koordinē savas rīcības, tad tas ir izaicinājums Baidena administrācijai, un tās reakcija visticamāk noteiks, kā Maskava un Pekina turpmākos četrus (vai astoņus) gadus izturēsies pret ASV.
[4] https://www.scmp.com/economy/china-economy/article/3129531/us-china-relations-premier-li-tells-american-firms-there-room. Salīdzinājumam: Ķīnas propagandas medija raksts https://www.globaltimes.cn/page/202104/1220998.shtml
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.